Acu kontakts skaniskajā telpā

Acu kontakts starp mūziķiem nav nepieciešams izcila atskaņojuma priekšnoteikums. Diriģentam ir citi līdzekļi, kā noraidīt savu ieceri mūziķiem, un instrumentālisti vajadzīgo informāciju var atrast tehniskajās norādēs nošu lapā. Dažos gadījumos labi pazīstama kolēģa acu skatiens mūziķī var raisīt pat mulsumu, un pārāk ilgs diriģenta skatiens var tikt uztverts kā kritika. Bet reizēm skatiens bez vārdiem translē kaut ko tādu kā draudzība, uzmundrinājums, solidaritāte, kopdarbība, varbūt pat mīlestība, un iespējams, ka šādā acu kontaktā slēpjas mūzikas būtība.

Ariana Toudsa, classical-music.com, 2022. gada 27. maijā

Palaikam ir nācies nemūziķiem mēģināt izskaidrot, ko dara diriģents. Ne vienmēr tas izdodas labi, un tad vieglāk novelt atbildību uz kaut ko metafizisku: piemēram, cilvēki daudzus gadus mācās mūziku, tad sanāk kopā un ar Providences žēlastību dzimst brīnums. Nav grūti noticēt.

Koncertu apmeklētājiem var neienākt prātā, cik daudz racionālā ir mūzikā un muzicēšanā. Līdzīgi kā aiz skaņdarba stāv vesels eksaktu ieroču arsenāls, ar kuriem darbojas komponists, tāpat aiz atskaņojuma ir grēda noklusētu vai mēģinājuma procesā izstrādātu racionālu paņēmienu un žestu, lai kopspēle būtu augstvērtīga.

Desmit gadus biju profesionāls kordziedātājs, un kora alķīmija man diezgan skaidra. Edgaram Račevskim varēja ticēt, kad viņš teica:

– Spēju nodiriģēt dziesmu tikai ar acīm vien.

Mēs tagad nerunājam par Arianas Toudsas piesaukto 400 cilvēku kori; runa ir par samērā nelielu profesionālo vienību, kurā dziedātāji sajūt cits cita ieelpu un muzikālo domugaitu. Tātad drīzāk elpas, ne acu skata dominance. Koristi diez vai griezīsies viens pret otru, lai saskatītos, kad kāds akords smalkāk jāintonē, turpretim vokālā ansamblī saskatīšanās ne tikai iespējama, bet arī nepieciešama, jo nav diriģenta, tātad darbojas acu skats un ieelpa. Piedevām var nejauši gadīties kāda frāze, kur, piemēram, soprāns un tenors dzied skaistas paralēlas tercas, un tad ir prieks pagriezties uz blakus stāvošo Daci Klišāni un ar smaidu acīs pavadīt šo kopīgi izdziedamo pasāžu.

Prātā sarindoju Latvijas diriģentus. Varbūt tas ir distances dēļ (korim diriģents parasti ir tuvāk nekā orķestrim kopumā), bet tāda sajūta, ka kordiriģenti acis izmanto hipnotiskāk. Sigvarda Kļavas pārpasaulīgais dzīlīgums, Māra Sirmā hiperprasīgums, Andra Veismaņa suģestējošie redzokļi – tu kā dziedātājs tajā brīdī viņiem atdodies pilnībā.

Tātad ar kori skaidrs, taču, tikko nonāku instrumentālistu pasaulē, ar apbrīnu vēroju viņus, mēģinot saprast, kas ir labas saspēles un vērtīgas interpretācijas pamatā, un tā saprašana bieži vien nenāk. Kā skatītājs redzu acu skatus, dzirdu ieelpas, pamanu sasmaidīšanos.