Apzinoties neapzināto

Uz publisko dzīvnieciskā magnētisma demonstrējumu 1841. gada 13. novembrī (runāja, ka šajos seansos cilvēki iegrimstot transā) skotu ķirurgs Džeimss Breids devās aizkaitināti skeptiskā omā. Viņš vēlāk rakstīja, ka pēc visa, kas dzirdēts un lasīts par transu, kāds iestājas pēc “operatora” – transa izraisītāja – komandas, viņš bijis “pilnībā noskaņots pievienoties tiem, kuri to visu uzskata par slepenas norunas un maldināšanas sistēmu, par uzbudinātas iztēles un līdzpārdzīvojuma augli vai atdarināšanu”. Noskatījies demonstrējumu, Breids atzina, ka transs bijis gluži īsts, taču vienlaikus jutās pilnībā pārliecinājies, ka “tas nav atkarīgs no kāda īpaša spēka vai starojuma, kas no operatora ķermeņa aizplūst pie pacienta, kā to apgalvo paši magnetizētāji”. Pēc nedēļas, kad seansu pēc publikas pieprasījuma atkārtoja, viņš atgriezās, lai demonstrējumu noskatītos vēlreiz, un šoreiz palika pārliecināts, ka identificējis šīs noslēpumaini precīzās “nervozā miega” iestāšanās cēloni. Šai tēmai Breids veltīja savas dzīves pēdējos 18 gadus un, nosaucis transa izraisīšanas procesu par hipnotismu, to izskaidroja un no jauna aprakstīja, izmantojot terminoloģiju, kas liktos pilnīgi sveša fenomena atklājējam, 18. gadsimta mediķim Francam Antonam Mesmeram.

Mesmers piedzima 1734. gadā ezermalas pilsētā netālu no Konstancas; noklausījies filozofijas kursu pie vietējiem jezuītiem, viņš pievērsās medicīnas studijām Vīnes Universitātē un 1767. gadā saņēma ārsta diplomu, aizstāvējis doktora disertāciju par planētu iespaidu uz cilvēka ķermeni. Mesmers apgalvoja, ka gravitācijas veidā debesu ķermeņu rotācija atstāj uz cilvēka organismu iespaidu, kas līdzīgs Mēness izraisītajam paisuma un bēguma efektam okeānos, un tieši ar to izskaidrojama dažādu slimību periodiskā atkārtošanās.

Lai izskaidrotu, kā šī iespaidošana norisinās, Mesmers atsaucās uz kādu nemateriālu substanci – bezsvara jeb nesveramu fluīdu, kas, būdams izplatīts pilnīgi visur, padara iespējamu attālinātu iedarbību. Priekšstati par šādu ēterisku vidi radušies Senajā Grieķijā, un ar dažādiem nosaukumiem – ēters, gars, pneuma u.c. – tā ik pa laikam piesaukta Eiropas zinātniskajos tekstos. Tā spēlējusi vērā ņemamu lomu garajā neoplatonisma vēsturē, un, visticamāk, tieši šīs samērā okultās tradīcijas iespaidā Īzaks Ņūtons savulaik piesardzīgi ierunājās par “netveramu garu, kurš caurvij un slēpjas neredzams visos taustāmajos ķermeņos un ar kura spēku un iedarbību ķermeņu daļiņas pievelk cita citu”. Šī vide bieži piesaukta nepublicētajā Ņūtona sarakstē, un vairākas atsauces atrodamas gan “Matemātiskajos principos”, gan plašāk lasītajā “Optikā”.

Lai gan Ņūtons uzsvēra, ka tā ir tikai hipotēze, šķiet, ka daži komentētāji, kuri centās skaidrot un popularizēt viņa darbu, ētera eksistenci uztvēruši visai burtiski, kategoriski apgalvojot, ka tas ir vienīgais ar prātu izprotamais izskaidrojums attālinātai gravitācijas, gaismas, karstuma un magnētisma pārvadei. Pēc visa spriežot, Mesmers savu nesveramā fluīda ideju bija patapinājis tieši no šādiem sekundārajiem avotiem un pēc tam nekritiski to attiecinājis uz visai apšaubāmo gravitācijas ietekmi uz cilvēka fizioloģiju.

Saprotamā kārtā Mesmers nebija paredzējis, ka no viņa teorijas izrietēs kaut kādi ārstnieciski secinājumi, taču, padzirdējis par jezuītu astronomu, kurš veicis sekmīgus klīniskus eksperimentus ar magnētiem, nolēma sekot šim paraugam, jo saskatīja zināmu līdzību starp gravitāciju un magnētismu. Mesmers uzskatīja, ka, virzot spēcīgus magnētus virs dažādu smagu kaišu piemeklētu pacientu locekļiem, viņš lokālā mērogā izraisa tādu pašu iedarbību kā debesu ķermeņu gravitācija un ka šo spēku līdz slimniekam novada ēteriskā substance, ko viņš bija pieminējis savā doktora disertācijā.

Sekoja ķīviņš par pirmatklājēja godu, un Mesmers atteicās no magnētisma tehnikas, par kuru nevarētu visus nopelnus piedēvēt tikai sev; kārodams pieteikt ekskluzīvas tiesības uz jaunatklājumu, viņš paziņoja, ka identificējis līdz šim nepazīstamu magnētisma formu, kuras pielietojumam medicīniskos nolūkos nav nepieciešama strīdīgā melno metālu izmantošana. Mesmers apgalvoja, ka cilvēka nervu sistēma ir uzlādēta ar dzīvniecisku (“animālisku”) magnētismu (tā sauktu, pateicoties priekšstatam par saistību ar dvēseli – anima) un, lai gan tas nav fiziski konstatējams, zinošs praktizētājs ar savu gribu šo spēku tomēr var mobilizēt un noraidīt tālāk uz dzīviem organismiem savā tuvumā.

Dziedināšanas procedūra izpaudās kā roku virzīšana turp un atpakaļ visā pacienta ķermeņa garumā, fiziski tam nepieskaroties. Mesmers paziņoja, ka virknē izmēģinājumu, kas uzkrītošā kārtā netika nekādi kontrolēti, viņam izdevies panākt dramatiskus uzlabojumus, un atzīmēja, ka vislabākais iznākums sasniegts, kad pacients uz “magnētiskajām” manipulācijām reaģējis, iegrimstot konvulsīvā transā. Šīm lēkmēm un transam pamazām sāka piedēvēt gluži simbolisku nozīmi, un liela daļa Mesmera klientu tos vērtēja tikpat augstu kā medicīnisko simptomu mazināšanos.

Gluži paredzamā kārtā magnētisma praktizētāja piekoptās neortodoksālās procedūras savienojumā ar pacientu bieži vien nepiedienīgo uzvedību radīja aizdomas Mesmera Vīnes kolēģos, un 1778. gadā viņš jutās spiests emigrēt uz Parīzi. Metropolē, kur izglītotās aprindas mēdza gandrīz frivoli aizrauties ar jebkādiem zinātniskiem jaunievedumiem, medicīniska procedūra, kurā izmanto līdz šim nezināmus dabas spēkus, izrādījās neatvairāmi vilinoša, vēl jo vairāk tāpēc, ka ortodoksālā medicīna savus klientus tolaik mocīja ar pilnīgi neiedarbīgām klizmām un vemjamzālēm; tā nu Parīze dzīvnieciskā magnētisma ierašanos apsveica kā jauna zelta laikmeta sākumu. Šā vai tā, transs un “lēkmes” vien bija ieejas maksas vērti, un daudziem klientiem, kuri pasākumus apmeklēja kā skatītāji, seansa nagla bija tieši magnētiskās “krīzes”.

Arī šoreiz ap neapvaldītajām izdarībām seansos sacēlās skandāli un ķildas; 1785. gadā lietas izmeklēšanai izveidoja divas oficiālas komisijas. Abas iesniedza nelabvēlīgus ziņojumus, taču no zinātniskā viedokļa vislielāko kaitējumu Mesmera reputācijai nodarīja Francijas Zinātņu akadēmijas norīkotās komisijas atzinumi. Komisija, kuras sastāvā darbojās Bendžamins Franklins un Lavuazjē, stingri norādīja, ka ne transam, ne dziedināšanai nav nekāda sakara ar magnētismu; abos gadījumos izraisītājs ir parādība, ko šodien sauktu par placebo efektu, proti, pacienta pārliecības pilnās gaidas, ka iestāsies prognozētais rezultāts. Ja “magnētisma” procedūru bez pacienta ziņas nedzirdami veica aiz magnētiski caurlaidīga aizslietņa, nenotika pilnīgi nekas. Tas pierādīja, ka viss mesmeriskais pasākums atkarīgs tikai no viegli iespaidojamās pacienta iztēles, nevis, kā apgalvoja Mesmers, no īpaša magnētisma, ko izstaro operators.

Tā nebija pirmā reize, kad anomāla medicīniska fenomena izskaidrošanai piesaukta “iztēle”. 18. gadsimta beigās prāta fizioloģiskajam iespaidam uz ķermeni tika veltīts iespaidīgs zinātniskās literatūras apjoms, un, lai gan termins “iztēle” mūsdienu lasītāju vedina domāt, ka šī iedarbība tikusi izprasta kā nereāla vai iedomāta, 18. gadsimta teorētiķim tas nozīmēja, ka iztēle izraisījusi sekas, kuras pašas par sevi ir pietiekami reālas. Tieši kā tās izraisītas, palika noslēpums, un šādā aspektā iztēles teoriju diez vai vispār var atzīt par teoriju. Un tomēr tai bija liela priekšrocība: tā bija ievērojami mazāk neticama par dzīvnieciskā magnētisma teoriju, un šī iemesla dēļ “iztēli” atkal un atkal piesauca tie zinātnieki un mediķi, kuriem nesveramo fluīdu un magnētisko izstarojumu blēņas likās filozofiski nepieņemamas.

Vēl viens iemesls dot priekšroku citādā ziņā nepārliecinošajai iztēles teorijai ir tāds, ka, liekot galveno uzsvaru uz pacienta iespaidojamību, tā mazināja mesmeristu, īpaši paša Mesmera, augstprātīgās pretenzijas. Lai gan Mesmers dzīvniecisko magnētismu popularizēja kā dabisku funkciju un lika saprast, ka tā dziedniecisko potenciālu varētu realizēt katrs, kurš pacenties apgūt attiecīgo prasmi, laika gaitā viņa izturēšanās pamazām sāka radīt gluži pretējo iespaidu. Mesmers nenovīdīgi slēpa savas tehnikas detaļas, bet viņa apģērbs un izturēšanās magnētisma salonā skaidri norādīja uz apzināti izkoptu maga tēlu. Tinies mantijā ar izšūtiem rožkrustiešu alķīmijas simboliem, viņš stikla harmoniku skaņu pavadījumā slapstīgi klīda pa pustumšajām telpām, aktīvi skubinot klientus ar baudu ļauties konvulsiju lēkmēm. Ap 1785. gadu visa šī nodarbe jau bija kļuvusi gluži melodramatiski nesavienojama ar zinātnisku profesionālismu, un oficiālās zinātniskās aprindas darīja visu, kas bija to spēkā, lai darītu tai galu.