Man kā humanitāri izglītotam cilvēkam viens no saistošākajiem sižetiem zinātnes vēsturē allaž šķitis literatūrā un kino tik bieži apspēlētais “trakā zinātnieka” stāsts. Šis sižets ir saistošs ne tikai ar savu drāmu, bet arī ar varoņa divdabīgo pretrunīgumu: no vienas puses, dzelžains racionālisms (formulas, eksperimenti, matemātiskā loģika), no otras – absolūts iracionālisms (kaisle, pārņemtība ar savu ideju un apsēstība ar tās pierādīšanu vai īstenošanu). Protams, ir bijuši zinātnieki, kas spējuši nodalīt sevi no savas nodarbes un paraudzīties uz to ar atsvešotu, distancētu skatienu (pirmais, kas nāk prātā, ir Andrejs Saharovs), taču, kad tas notiek (ja notiek), bieži vien jau ir par vēlu. Daudzos gadījumos trakais zinātnieks tā arī nomirst pārliecībā, ka pakalpojis cilvēcei, nevis, kā tas nereti notiek, laidis pasaulē vēl vienu, teiksim, Frankenšteinu (šai tēmai pieskaras Andrejs Vasiļjevs savā komentārā).

Ne mazāk saistošs ir sižets par iespaidu, ko zinātnieka trakās idejas reizēm atstāj uz veselas zinātņu jomas attīstību. Džonatans Millers rakstā “Apzinoties neapzināto”, ko RL publicē šajā numurā, aizraujošā pārlidojumā izseko vācu mediķa Franca Antona Mesmera proponētās dzīvnieciskā magnētisma teorijas (no šodienas viedokļa pseidozinātniskas) ceļu no tās triumfālajiem panākumiem 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā līdz Džeimsa Breida hipnozes teorijai un tālāk jau līdz neiroloģijai, Freidam un kognitīvās psiholoģijas dzimšanai 20. gadsimta 50. gados. Šajā stāstā ir daudz kā, gribētos teikt, pamācoša, daudz kā tāda, kas ļauj skaidrāk paraudzīties arī uz notiekošo tagad.

Pirmkārt, šis stāsts lieku reizi atgādina, cik liela un sasodīti bieza ir miglas zona, kas zinātnei jāpārvar, lai nonāktu pie patiesām zināšanām, cik daudzi visnotaļ cienījami zinātnieki tajā nereti apmaldās un cik grūti viņiem nākas atzīt, ka ir apmaldījušies (skat., piemēram, ievērojamā 19. gadsimta angļu ārsta Džona Eliotsona gadījumu Millera rakstā). Pat humanitāri izglītotam cilvēkam, kurš kaut nedaudz seko līdzi Covid-19 sāgai, redzams, ka liela daļa no tā, kas par šo slimību tiek pausts oficiālajos medijos un ko birokrāti pārtulko tautai saistošos noteikumos, balstīts zinātnieku izsaucienos no miglas zonas. Ik pa brīdim viņi uzduras kādam jaunam stabam vai sienai, un atskan jauns “eurēka!”. Pēdējo pāris mēnešu laikā līdz manām ausīm atlidojuši ap 10 šādu saucienu, bet minēšu trīs: 1) vīrusa izcelsme, ļoti iespējams, ir pavisam cita, nekā sākumā apgalvots; 2) Covid-19 īstenībā ir vaskulāra (vai kardiovaskulāra), nevis elpceļu slimība, kā tika domāts līdz šim; 3) koronavīruss izplatās aerosolu, nevis pilienu veidā, kā vismaz Latvijā, šķiet, tiek uzskatīts joprojām. Pēdējam atklājumam ir sevišķa nozīme, jo tam ir tieša saistība ar piesardzību, kas jāievēro, lai izvairītos no infekcijas. Raksts par to publicēts žurnāla The Lancet interneta vietnē šī gada 15. aprīlī.

Otrkārt, liela daļa no neirastēniskajām ierindas pilsoņu diskusijām par vakcinēšanos atgādina tādu cilvēku sarunu, kuri atrodas Mesmeram un Džeimsam Breidam labi pazīstamajā transa stāvoklī. Šādu stāvokli, apgalvoja Breids, var izskaidrot ar neiroloģisku reakciju, ko izraisa “nekustīgs skatiens, absolūts ķermeņa miera stāvoklis, koncentrēta uzmanība un vienlaicīgi ar šo koncentrēšanos apspiesti elpošanas procesi”. Savukārt, lai sasniegtu šādu ķermeņa stāvokli, piebildīšu no sevis, vajadzīgs pavisam nedaudz – ērts krēsls, kurā ieņemt miera stāvokli, un televizora, datora vai vienalga kāds ekrāns, uz kuru vērst nekustīgu, koncentrētu skatienu.