Atbrīvojošais jautājums

Gadsimta cilvēks filozofijā – Heidegera skolnieks Hanss Georgs Gadamers (1900–2002) – savās studiju laika atmiņās atceras jaunības gadu Marburgu, kur tik viegli šķitis kopā ar rīdzinieku Nikolaju Hartmani lekciju pārtraukumos sacensties plakano akmentiņu mešanā pie Veidenhauzenes tilta vai sarunāties ar Maksu Šēleru, iepazīstot dēmonisko viņa personā, vai ciemoties pie Rabindranata Tagores drauga neokantieša Paula Nātorpa, vai universitātes pagalmā studiju biedram, Ēriha Jenša skolniekam, apjautāties par vistu mācīšanās spējām, vai domāt par reliģijas izpratni Rūdolfa Oto lekcijās, vai kopā ar studiju draugu Oskaru Šīreru sagumt aiz smiekliem pārāk patētiskas runas laikā retorikas nodarbībās. Daudz vēlāk, sapņojot par jaunības Marburgu, šo studiju Kastāliju, Gadamers vēlējies tur nonākt atkal. Vēlreiz izstaigājot šaurās ielas, kavējoties kādreizējo studiju vietās, viņu skārusi atziņa: sapņu piepildījums ir paši sapņi.

Daudzo un dažādo universitātes pasniedzēju un studiju biedru lokā 1923. gads ienes pārmaiņas: Marburgā no Freiburgas ierodas Heidegers. Viņš tur pavada sešus gadus. To laikā Kastālijas apdzīvotāji piedzīvo pilnīgu apvērsumu: Heidegera “savdabīgais izteiksmes veids un suģestīvais spēks” (Gadamers) liek filozofu teikto un pašas lietas pamanīt sākotnējāk. Sākotnējais – šis vārds top par karogu, zem kura Marburgā Heidegera nodarbībās pulcējas jauni ļoti dažādas izcelsmes cilvēki. Viņi iepazīst arī cits citu, un reiz pie garā galda vienā no universitātes telpām, kur notiek Nikolaja Hartmaņa vadītais seminārs par Nīči, klātesošo, arī Gadamera, uzmanību piesaista “kāds jauns students, kurš pavisam trauslā, klusā un meitenīgā balsī izklāstīja pāris gudru lietu par Nīči. Tas bija Jēkabs Kleins, ar kuru vēlāk sadraudzējos un kurš ieguva starptautisku atzinību kā pētnieks sengrieķu filozofijas un matemātikas jomā”.

Pretēji Hartmanim, kas ir vēlu vakaru cilvēks, Heidegers vasaras semestrī savas lekcijas sāk jau septiņos no rīta. Pēc agrās lekcijas ir laiks slavenajām aristoteliskajām brokastīm kāda studiju biedra istabiņā. Valters Brēkers ar Lībiga ražojuma gaļas ekstraktu ir sagādājis pamatu cienastam, un brokastis ievelkas līdz pusdienlaikam. Stundām ilgi tajās runā par lekcijās dzirdēto. Karls Levits, Hanss Georgs Gadamers un Valters Marsejs, kurš raksta disertāciju par grafologu un dabas draugu Ludvigu Klāgesu, Jēkabs Kleins un daži citi – iesvētīto loks, kura dalībnieki kā jau “pieredzējuši” Heidegera skolnieki nolūkojās uz citiem, kas plūst uz Marburgu pie Heidegera, nedaudz no augšas, – ir tie, kas pirmie Marburgā saņem Heidegera jautāšanas trieciendevu. Heidegera klātbūtne, viņa tekstu lasīšanas veids un māka uzdot jautājumus – izrādījās, ka ar to pietiek, lai no Heidegera Marburgas un Freiburgas pirmo skolnieku paaudzes rastos gandrīz vai puse labākā, ko 20. gadsimta otrajā pusē devusi kontinentālā filozofija, ietiecoties arī ASV (Leo Štrauss, Jēkabs Kleins u.c.). Platona metastrophē, periagōgē kā pavērsiens, kā atsvešināšanās, par kuru Heidegers savā vēlīnajā tekstā “Lauku ceļš” teiks, ka šāds pavērsiens “padara dīvainu un atbrīvo”, ir viņa jautāšanas centrā. Jā, jautājums, kas visu padara dīvainu un tieši tā – atbrīvo, ir filozofa jautājums. Turklāt nav uzreiz skaidrs, ko tas atbrīvo. Vai atbrīvo jautātāju no jautājuma sloga? Vai atbrīvo jautājuma dzirdētāju, kurš pirms tam sastindzis ierastajā un pazīstamajā? Vai atbrīvo pašu lietu, par ko tiek jautāts, – tā, ka tā tagad parādās un vienlaikus saglabā savu dabisko tumšumu? Heidegers taču reiz rakstīja: “Akmens spiež un apliecina savu svaru. Bet, kamēr šis smagums atrodas mūsu priekšā, mums nav ļauts tajā iedziļināties. Ja nu mēs pacentīsimies sašķelt klinti, tā savos gabalos tomēr mums neatklās iekšējo un atvērto. Sašķelts akmens tūdaļ atgriežas sava smaguma trulumā un savu atsevišķo gabalu masīvumā. Ja mēs centīsimies to aptvert citā veidā, piemēram, noliksim akmeni uz svariem, tad tikai izteiksim tā smagumu svara vienībās. Šī, iespējams, pat ļoti precīzā akmens noteiksme paliks skaitlis, bet tā smagums mums nebūs atklājies. Krāsa iespīdas un tiecas tikai spīdēt. Bet, ja mēs sāksim to ar saprāta palīdzību mērīt un sadalīt svārstību skaitā, tā tūdaļ izgaisīs. Taču tā parādās mums, ja paliek neatklāta un neizskaidrota.” Parastu jautājumu “tieksme tajā iedziļināties” pret to sašķīst. Lietu daba ir tāda, ka “jebkuru aprēķina uzmākšanos tā pārvērš izpostīšanā. Lai arī kā šī postošā uzmācība dižotos ar savu šķietamo varu un progresu dabas tehniski zinātniskās priekšmetiskošanas veidolā, tā mūždien paliks gribēšanas bezspēks.” Lietu daba kā tāda parādās vienīgi tad, kad filozofa jautājums “saglabā un pasargā to kā būtiski neatsedzamu”.

Tādējādi īsts filozofa jautājums ir īsts atceļš pie pasaules, kuru esam – skatoties uz to caur pierastības un pazīstamības prizmu – aizmirsuši. Lai gan tā ir tepat. To pamanīt – ar tekstu un jautājumu palīdzību – ir īsta izglītība.