Atceries to

Kāda 41 gadu veca sieviete, biroja asistente no Kalifornijas, medicīnas literatūrā pazīstama tikai kā A. D., atceras gandrīz katru mūža dienu kopš 11 gadu vecuma. Kāds 85 gadus vecs vīrietis, pensionēts laboratorijas tehniķis, tekstos apzīmēts ar iniciāļiem E. P., atceras tikai pēdējo domu. Sievietei ir, iespējams, labākā atmiņa pasaulē. Varētu būt, ka vīrietim ir pati sliktākā.

– Manu atmiņu straume ir kā kinofilma – neapturama un nekontrolējama, – saka A. D.

Viņa atceras, ka 1986. gada 3. augustā, kas iekrita svētdienā, pulksten 12.34 viņai piezvanīja jauns cilvēks, kurā viņa tobrīd bija iemīlējusies. Viņa atceras, kas notika “Mērfijas Braunas” sērijā, kuru televīzijā rādīja 1988. gada 12. decembrī. Un viņa atceras, ka 1992. gada 28. martā bija aizgājusi pusdienās uz viesnīcu Beverly Hills. Viņa atceras pasaules notikumus un braucienus uz pārtikas veikalu, laika apstākļus un savus pārdzīvojumus. Gandrīz katra dzīves diena glabājas viņas atmiņā. Viņu nav viegli samulsināt ar jautājumiem par pagātni.

Gadu gaitā uzkrājušās ziņas par atsevišķiem cilvēkiem ar neparasti labu atmiņu. Kims Pīks, 56 gadus vecais erudīts, kurš bijis par iedvesmu filmai “Lietus cilvēks”, esot iegaumējis gandrīz 12 000 grāmatu saturu (vienu lappusi viņš izlasa 8–10 sekundēs). S., krievu žurnālists, kuru 30 gadus pētīja krievu neiropsihologs Aleksandrs Lurija, spēja atcerēties neticami garas vārdu, skaitļu un neko nenozīmējošu zilbju virknes vēl daudzus gadus pēc to noklausīšanās. Taču A. D. ir unikāla. Viņas neparastā atmiņa iegaumē ne jau faktus vai skaitļus, bet gan pašas dzīvi. Viņas neizsmeļamā spēja atcerēties autobiogrāfiskas detaļas ir tik neparasta un tik slikti izprasta, ka Džeimss Makgafs, Elizabete Pārkere un Larijs Kahils, neirologi no Kalifornijas Universitātes Ērvainā, kuri viņu pēta pēdējos septiņus gadus, bija spiesti atvasināt jaunu medicīnas terminu, lai aprakstītu šo sindromu, – “hipertimēzija”.

Vecais vīrs E. P. ir 1,90 metrus garš, ar nevainojami taisnu celiņu sirmajos matos un neparasti garām ausīm. Viņš ir patīkams, draudzīgs un laipns. Viņš daudz smejas. Pirmajā brīdī viņš atgādina tipisku lādzīgo vectētiņu. Taču pirms 15 gadiem cauri viņa smadzenēm izgrauzās herpesvīruss – herpes simplex –, gluži kā izgriežot ābola serdi. Kad vīruss savu mūžu beidzot bija beidzis, no E. P. mediālajām deniņu daivām bija pazuduši divi valrieksta izmēra smadzeņu vielas gabali, bet līdz ar tiem – lielākā daļa E. P. atmiņas.

Vīruss bija trāpījis neparasti precīzi. Mediālajās deniņu daivās – tādas ir divas, pa vienai katrā smadzeņu puslodē – atrodas lokam līdzīgs veidojums, ko sauc par hipokampu; kopā ar vairākiem līdzās izvietotiem smadzeņu rajoniem tas paveic īstu burvju triku, pārvēršot uztvērumus par ilgstošām atmiņām. Pašas atmiņas neglabājas hipokampā; tās mājo citur, taču hipokamps un tā tuvākā apkaime ir tā smadzeņu daļa, kas liek atmiņām uzkavēties. E. P. hipokamps ir iznīcināts, un bez tā viņš ir tikpat kā videokamera bez derīgas galviņas. Viņš redz, taču “neieraksta”.

E. P. cieš no divu veidu amnēzijas – anterogrādās (tas nozīmē, ka viņš nespēj veidot jaunas atmiņas) un retrogrādās (tas nozīmē, ka viņš nespēj piekļūt arī vecām atmiņām, vismaz ne datētām pēc 1960. gada). Bērnība, dienests tirdzniecības flotē, Otrais pasaules karš – to visu viņš atceras visai spilgti. Taču, cik viņam zināms, benzīns maksā mazāk par dolāru galonā un cilvēks vēl nekad nav spēris kāju uz Mēness.

A. D. un E. P. ir cilvēka atmiņas spektra galējie poli. Un viņu pieredze labāk par jebkuru smadzeņu skenējumu liecina par to, kādā mērā mūsu atmiņas padara mūs par tiem cilvēkiem, kas mēs esam. Lai gan mēs, pārējie, atrodamies kaut kur starp šīm galējībām – spēju atcerēties visu un nespēju atcerēties neko –, katram no mums gadījies nobaudīt kādu drusciņu no A. D. iedvesmojošā un E. P. biedējošā likteņa. Šie vidēji 1,3 kilogrami grubuļainas vielas, kas uztupināti virs mūsu mugurkaula, var visu mūžu glabāt pilnīgi nebūtiskus bērnībā pieredzētus sīkumus, taču bieži vien nespēj ilgāk par divām minūtēm noturēt pašu svarīgāko telefona numuru. Tādas nu ir atmiņas dīvainības.

Kas ir atmiņas? Labākā definīcija, ko neirologi pagaidām spēj piedāvāt, ir šāda: atmiņas ir uzglabātas smadzeņu neironu savstarpējo savienojumu struktūras. Šādu neironu ir aptuveni simt miljardu, un katrs no tiem var veidot 5000–10 000 sinaptisku savienojumu ar citiem neironiem, tātad kopā vidusmēra pieaugušā smadzenēs ir 500–1000 triljonu sinapšu. Salīdzinājumam: visa Kongresa bibliotēkas iespiesto izdevumu kolekcija glabā tikai 32 triljonus baitu informācijas. Ikviena sajūta, ko atceramies, ikviena doma, ko nodomājam, maina savienojumus šajā plašajā tīklā. Sinapses tiek nostiprinātas, pavājinātas vai veidotas no jauna. Mūsu fiziskā substance mainās. Tā mainās visu laiku – katru brīdi, pat miegā.