Aukstā gaļa

Izvadīšana notika pilsētiņas nomalē, kur pilsēta bija beigusies, bet lauki vēl īsti nebija sākušies. Pirms gadiem trīsdesmit te bija uzcelts konservu cehs, kurā no apkaimes kolhozu izaudzētā gatavoja ābolu sulu, augļu biezeņus, tomātu un zaļo zirnīšu konservus. Tagad augļu un dārzeņu pieņemšanas telpās bija iekārtojies apbedīšanas birojs. Izgājuši cauri bijušajām caurlaides telpām, bērinieki nonāca balti krāsotā telpā ar betona grīdu, kurā kādreiz bija griezusies slīdošā lente, bet tagad telpas vidū uz paaugstinājuma novietoja zārku. Pārējai ceha teritorijai – pārstrādes cehiem, noliktavām un laboratorijai – saimnieks nebija atradies. Izsistie logi un aprakstītās sienas, sarūsējušie mehānismi un satrupējušo koka kastīšu kaudzes kalpoja kā vēl viens atgādinājums aizgājēju tuviniekiem par to, cik ātri paiet šīs pasaules godība, mudinot neskopoties ar bēru mielasta izdevumiem.

Gar bijušo konservu cehu veda pašaurs, neasfaltēts un dubļains ceļš, kuram vienā pusē bija dziļš, nezālēm aizaudzis grāvis. Kur apgriezt mašīnu īsti nebija, tādēļ, tāpat kā pārējie bērinieki, braucām tikai uz priekšu, cerot, ka mašīnu rindas galā atradīsies vēl kāda brīva vieta. To atraduši, ar puķu pušķiem, štrausiem un vainagiem rokās laipojām pa dubļiem un peļķēm atpakaļ uz konservu ceha ieeju, mēģinādami atrast cietāku pamatu zem kājām. Vēl pirms nedēļas dubļi bija sastinguši pirmajā kārtīgajā novembra salā, bet nu mēneša beigās jau atkal atlaidušies kā silta govs pļeka.

Es nekad neesmu piedalījusies medībās. Es nezinu, kas tur notiek: iespējams, ka bija apmēram tā, bet varbūt pavisam citādi. Pirms nedēļas tas pats pirmais kārtīgais sals bija izvilinājis tēvabrāli kopā ar citiem medniekiem uz lielajām mežacūku medībām. Rīts bija spožs un auksts. Aivars pats pie mašīnas stūres jau sen vairs nesēdās; viņš mīlēja stāstīt, ka policistu kungiem nepatīkot priecīgi cilvēki, bet viņš tik bieži bijis priecīgā prātā, ka tie galu galā atņēmuši viņam tiesības. Tagad viņš esot brīvs cilvēks un drīkstot būt priecīgs, kad vien vēlas. Vienmēr atradās kāds, kam bija gan tiesības, gan mašīna un kas ar prieku bija gatavs klausīties Aivara jokos un prātošanā par dzīvi un politiku, kura mijās ar medību stāstiem. “Vai kumeļam auzas iedevi? Iegriez dināzī, kumeļu pabarosim un cilvēkiem arī maizīti nopirksim.” Iesvieduši “maizīti” bagāžniekā tā, ka noklunkšķēja vien, vīri devās tālāk.

Sasalusī, vēl pavisam nesen zaļā zāle kraukšķēja zem vīru zābakiem, kad tie, pamazām izretinoties, pāri pļavai brida tuvāk mežacūku midzenim. Aivars izrādījās mežacūkai tieši pretī. Pārējie mednieki gaidīja, nenolaizdami acis no mežazvēra, lai pārliecinātos, ka labi trāpīts. Atskanēja šāviens, un cūka krita. Bet tuvāk stāvošie kā palēninātā filmā redzēja, ka krīt arī Aivars – izlaiž no rokām bisi, nokrīt uz ceļiem, tad saļimst uz sāniem, vēl cenzdamies satvert ieroci, kas bija nokritis turpat blakus zālē.

Pēc nedēļas es kopā ar citiem bēriniekiem bridu pa šķidrajiem dubļiem uz izvadīšanas zāli un prātoju, vai maz bija vērts ņemt brīvās dienas, meklēt aukli bērniem un triekties ar prāmi šurp no Zviedrijas. Aivara bērnus – savas māsīcas un brālēnu – es nebiju redzējusi vairāk nekā desmit gadus, kopš iepriekšējām bērēm, kad nomira Aivara un mana tēva māte. Varbūt es vienkārši vēlējos uzzināt, kādas rievas un grumbas parādījušās viņu sejās un kā laiks saliecis viņu augumus? Cits pēc cita mēs tuvojāmies četrdesmit gadu robežai: tas bija pietiekami daudz, lai kādā raksturīgā galvas pagriezienā, izteicienā vai žestā kā uz burvju mājienu atplaiksnītos līdzība no mūsu vecāku un vecvecāku jaunības un brieduma gadiem. Šī līdzība kā īssavienojums uz brīdi izsita manus četrdesmitgadnieces ikdienas rutīnas “korķus” un iemeta bērnības atmiņu dziļumos, kur aizmirstas glabājās lielo cilvēku sejas, vectēva smiekli, vecmammas balss, mammas kleitas čaukstoņa un tēta cigarešu smarža.

Šaubas izzuda, kad māsīca – kādreiz tik smalkie vaibsti bija kļuvuši smagnēji, un seja no raudāšanas uztūkusi – laikam pirmo reizi mūžā metās man ap kaklu, vismaz uz vienu vakaru aizslaukot turpat četrdesmit gadus ieturēto distanci starp abu brāļu ģimenēm. Ērika ģimenē auga garlaicīgi, nerunīgi sausiņi, kas gāja augstās skolās un lasīja gudras grāmatas; Aivara bērni dzīvoja nost – bez skolām, toties ar jautrību un apgriezieniem. Arī paši brāļi bija pilnīgi atšķirīgi. Ēriks, mans tēvs, bija noslēgts, nesabiedrisks makšķernieks un kaislīgs smēķētājs, Aivars savukārt mīlēja saviesīgus pasākumus, labprāt cilāja glāzīti, nelaida garām nevienas medības un – vismaz jaunekļa gados – arī sievietes ne. Ģimeņu un bērnu starpā nekāda lielā draudzēšanās nenotika, neko tādu neatbalstīja arī vecāki. Tikai Hilda, mūsu kopīgā vecmamma, Ērika un Aivara māte, loloja cerību, ka mazmeitas varētu sadraudzēties, un reiz aizveda mūs kopā uz teātri, taču mēs ar māsīcu tā arī nepārmijām ne vārda, tikai blenzām caur pieri, naidīgi nopētot viena otru no baltajām zeķbiksēm līdz galvvidū sagrieztajam matu rullim, šķiet, tā vien baidoties atklāt kādu līdzību savā starpā. Vēlākos gados Hilda kalpoja par ziņnesi. Viņu dažādos laikos apciemojot, mēs dzirdējām viena par otru: Īrisa jāj ar zirgiem, Signe labākā skolniece, Īrisa apprecējusies, Signe studē ārzemēs, Īrisai bērns, Signei darbs, Īrisai otrs bērns, Signei mašīna. Tikai tad, kad dzīve abām bija apmetusi pāris kūleņus, dažas gaisa pilis sabrukušas, dažas izdevības palaistas vējā, bet citas aizvedušas negaidītos virzienos, Aivara nāve izrādījās pietiekams iemesls meklēt kopīgo un līdzīgo, nevis atšķirīgo.

– Viņš tā arī neatbrauca pie mums uz Angliju, neredzēja, ka beidzot esam labi iekārtojušies, vienmēr atlika uz vēlāku laiku. Līdz izrādījās, ka nekāda vēlāka laika vairs nebūs, – māsīca raudāja.

Nedaudz vēlāk apraudājos arī es pati. Aivara ķermenis atradās ar baltu, špicainu audumu izklātā kastē uz paaugstinājuma bijušā konservu ceha bijušajā ābolu pieņemšanas telpā. Attāli līdzīgs Aivaram tas bija, bet pilnīgi un noteikti Aivars pats no šī ķermeņa jau bija prom. It kā tā pati pazīstamā seja: ar izcilnajiem vaigu kauliem, ieslīpajām acīm un apaļajiem, ar bārdu noaudzētajiem vaigiem viņš man atgādināja tumsnēju skandināvu vikingu. Mati, lai arī sešdesmit gadu vecumā joprojām kupli un tumši, vien ar dažiem baltiem triepieniem, nu likās pelnu piebērti, bet kādreiz pilnīgās lūpas bija sažuvušas un bezkrāsainas, cieši saspiestas neatveramā līnijā, gluži tāpat kā nekustīgie plaksti. Bez dzirkstīgā, koši zilā acu skatiena, bez skaņas un bez kustības tas reizē bija un nebija viņš. Apkārt notiekošais likās kā jocīga maskarāde, kur kāds svešinieks neveiksmīgi mēģina izlikties par manu tēvabrāli, kamēr bērinieki aiz pārprastas pieklājības izliekas, ka nemana krāpšanos. Es pūlējos no visas sirds, bet, jo ilgāk skatījos uz gulošo ķermeni, jo grūtāk bija atcerēties Aivaru dzīvu. Degunu nepatīkami kairināja liliju smaka. Aukstumā mīņājos no vienas kājas uz otru, izvadītāja vienmuļajā balsī neieklausīdamās. Un veltīgi mēģinādama sazīmēt, kura no pavecajām kundzēm varēja būt Aivara pirmā sieva. Viņu biju redzējusi tikai vecmammas fotoalbumā kāzu bildēs – baltā mežģīņu kleitā līdz zemei, ar milzīgu matu sasuku zvana formā. Te nemanīja nevienu, kas būtu kaut attāli līdzīga.

Beidzot pār mani nāca izvadītāja atriebība – manu dzirdi sasniedza viņa vārdi par abiem brālīšiem, kas uzaug starp upi un spirta brūzi, skolā viens otru aizstāvēdami un makšķerkātus kopā cilādami. Velti pūlējos savaldīties – apraudājos gan par šiem, gan visiem citiem brālīšiem, kas vienu dienu kopā aiz stūra slepus velk pirmo dūmu, bet citu – jau šķiras uz mūžu aukstā konservu ceha pieņemšanas telpā; par savu brāli, ar kuru biju uzaugusi kopā, lai tagad tiktos vien pāris reizes gadā; par brālīšiem – saviem dēliem, kuri gaidīja mani atpakaļ Stokholmā un vēl nebija sasnieguši pirmā dūma vilkšanas vecumu. Un tāpat arī par māsiņām – māsīcām, ar kurām nupat, pirms gadiem trīsdesmit, es nebiju pārmijusi ne vārda – jo laika mums taču bija vēl tik nepārredzami daudz.

No tālākiem asaru plūdiem mani paglāba brīdis, kas parasti bērēs ir emocionāli smags un tehniski sarežģīts, bet nelielu atvieglojumu sniedz nepieciešamība darboties “kā nākas”. Bija pienācis laiks novākt ap zārku saliktos vainagus un ziedus un nest zārku uz mašīnu, lai vestu uz krematoriju. Kā parasti, izcēlās neliels juceklis, visiem mēģinot atrast tieši to liliju, neļķu vai mārtiņrožu pušķi, ar kuru viņi bija ieradušies uz bērēm. Mēs spraucāmies cits citam garām, saskārāmies mēteļiem, ieskatījāmies acīs, berzējām nosalušās rokas un paslepšus apavos mēģinājām izlocīt kāju pirkstus, kas aukstumā bija pavisam sastinguši. Izvadītājs atgādināja par bēru mielasta adresi un ierosināja ziedus atdot tuviniekiem, kas zināšot, ko ar tiem darīt. Mēs mulsi vērāmies cits citā un pat īsti nepamanījām, kā apbedīšanas biroja puiši iecēla zārku pie durvīm piebrauktajā “desu vāģī”. Tikai tad, kad mašīna ar Aivara zārku bija prom, es it kā pamodos un sāku visus izrīkot:

– Dodiet, dodiet šurp tās puķes, Aivars jau būtu teicis, priekš kam tik daudz to salātu, līdzi jau nepaņemšu. Va’, cik jauki, ka jūs arī varējāt atbraukt, dodiet tās puķes, uz mielastu tak paliksiet? Zināsiet, kā aizbraukt līdz kafejnīcai? Es varu braukt pa priekšu, man tā zilā mazda. Rīt aizvedīšu šito klēpi uz vecmammas kapu, brālis ņems pārējās, aizvedīs uz otriem kapiem. Domājat, nosals bagāžniekā? Ja nosals, tad nenovītīs, gan jau būs labi.

Bēru mielasts, kā parasti, sākās ar krietnu glāzi kagora un turpinājās ar šņabi mednieku un vecāko bērinieku galā, brendiju makšķerniekiem un sievietēm un pa kādai retai vīna pudelei pilsētnieku vajadzībām. Šņabja dzērēji īpaši nebija skubināmi dalīties stāstos un piedzīvojumos. Jo vecāki viņi bija, jo lielāki viņu stāstos kļuva nomedītie zvēri un iespaidīgāks – izdzertā alkohola daudzums. Daudzi stāstu sāka ar vēl iepriekšējo paaudzi, ar Aivara un Ērika tēvu:

– Vecos laikos, tad tik te spirta upes plūda un ballītes sita augstu vilni! Jūsu vecamtēvam, brūža direktoram, tam bija krampis! Gan par sevi, gan citiem mācēja padomāt, nevienu neaizmirsa! Par kungu mēs viņu saucām, ne par priekšnieku. Lēģeri izgājis, bet ar padomju varu mācēja sadzīvot, ar savu čekas aģentu sadzert un kopā zvērus pamedīt, necēla augšā vecas lietas un pārinodarījumus. Bet nu aizgāja gan viņš agri, tāpat kā tagad Aivars, varēja tak vēl daudzus gadus dzīvot. Bet re, sirsniņa pārtrūka, neizturēja šito dzīvi. Tā mēs te, veči, lēnā garā paliekam veci, tā i’, kad par maz dzeram!

Pēc šāda secinājuma nevajadzēja nemaz aicināt, visi vienoti pacēlām glāzes kā nobijušies, ka šīs pasaules grūtumus vajadzēs nest līdz pilnīgam vecuma nespēkam un vēl tālāk, ja vien ar alkohola palīdzību nenovedīsim sevi kapā jau laikus. Jutu bērēm tik raksturīgo sēras notrulinošo silto reibuma sajūtu, kas reizē atviegloja un šķebināja. “Nez kādas varētu būt bēres bez dzeršanas,” man iešāvās prātā, bet nespēju tādas atcerēties.

Nākamais runātājs savu stāstu sāka tik aplinkus, ka bērinieki iekšēji satrūkās un saausījās – vai tiešām pavecais vīrs no bēdām un šņabja tā apmulsis, ka par aizgājēju nemaz nerunās? Taču valoda viņam bija skaidra, žesti sakarīgi, atlika tikai klausīties.

– Pirms kādiem pāris gadiem man mežacūku medībās gadījās tāds jocīgs atgadījums, pilnīga cūcene. Ja man kāds cits stāstītu, nekad neticētu. Arī ja kāds no jums stāstītu, neņemtu par pilnu. Bet tā patiešām bija, zvēru! Šāvu uz mežacūku, bet lode izgāja cauri cūkai, cūka gar zemi un tirina kājas, aiz cūkas ruksis, tas gar zemi, aiz tā vēl viens ruksis, tas arī gar zemi! Trīs gabali ar vienu šāvienu! Par dubulto biju dzirdējis, bet, ka trīs uzreiz, tas nu gan bija kaut kas! Nu neko, pie gaļas sadalīšanas savācu savus rukšus, braucu mājās, sataisīju desas, samarinēju ribiņas, šo to iemetu saldētavā, šo to sunim, sieva lielu daļu salika konservos. Pēc kādām pāris dienām zvana Aivars.

Šajā brīdī pāri mazajai kafejnīcas zālītei pārvēlās tāda kā atvieglojuma nopūta: mums tomēr nebūs jākļūst par lieciniekiem vecā vīra kaunam, stāsts tomēr būs par Aivaru.

– Es viņam saku, tā un tā, trīs ar vienu šāvienu noliku. Viņš saka, nelielies, es tūliņ atbraukšu, paskatīsimies, kas tev tur sanācis. Aivars atbrauc, atved šo to arī ciema kukulim, salejam, šis prasa – kur ta tev aukstā gaļa? Es saku, kāda aukstā gaļa, es desas un konservus sataisīju. Viņš atkal – bet ko tad no galvām? Galertu? Es saku, no galvām neko, galvas noraku. Viņš – kā, noraki, kur noraki? Nu, aiz sētas noraku. Aivars pakasa galvu, saka, no cūku galvām taču dievīgs galerts sanāk, nevar tādu mantu postā laist! Sasalis nebūs, bet auksts pietiekami, pa pāris dienām nebūs nekādas vainas. Paķer lāpstu, un ejam galvām pakaļ, lai ņemot lākturi un rādot, kur noracis. Nu, nekāds skaistais skats jau nebija, bet mēs iemetām vēl pa čarkai, visu notīrījām, sacirtām gabalos, smadzenes prom, pārējo – katlā iekšā, aukstu ūdeni virsū, sauju sāls un piparus, kādas vēl nebūt garšvielas, lauru lapas, sīpolu, burkānu, to jau Aivars prata, un tik vārām uz mazas uguntiņas un putojam, vārām un putojam, un pa laikam arī paši ieņemam. Tā pāris stundas lēnā garā, tad kāsām nost, sagriezām gaļu gabaliņos, salikām bļodiņās, zupiņu virsū, sēžam un gaidām, kamēr atdzisīs. Ik pa brīdim salejam, lai nav garš laiks. Kad jau jūtam, ka paliekam galīgi miglaini, metam to galertu ledusskapī iekšā, lai aukstumā sarecē, un paši turpat dīvānā liekamies nosnausties – ko sievu tādā skatā traucēsi, ciemiņam palagus prasīsi. No rīta aukstā gaļa gatava. Galva sāp kā dulla, bet uzēd auksto gaļu ar mārrutkiem, špicglāzīti baltā, un esi atkal cilvēka ģīmī!

Šņabis un kagors, liliju smaka, mežacūku spalvainās galvas un iebraucamā ceļa dubļi – šai brīdī tas viss kopā meklēja izeju. Sakodu zobus, aizšāvu roku mutei priekšā un metos ārā pa kafejnīcas zāles durvīm. Skābenā vēmekļu strūkla rāvās uz augšu un apdedzināja rīkli – vienreiz, otrreiz, trešoreiz; acīs saskrēja asaras. Tualete tagad skāņi smirdēja pēc vēmekļiem, pārmācot gaisa atsvaidzinātāja “meža” aromātu. Noslaucījusi muti ar tualetes papīru, nospiedu pogu un skatījos, kā ūdens aizskalo prom puspārstrādātās ēdiena paliekas. Izskaloju muti – krāna ūdens rūsainā garša atsauca atmiņā bērnības ciemus pie vecmammas –, aizcirtu poda vāku un apsēdos. Siekalas norīt bija grūti, taču palēnām kļuva labāk. Saprotot, ka viss ir izvemts, kuņģis tukšs, spazmas pārgājušas, mani pārņēma atvieglojuma sajūta. No pārpūles vai neierastā alkohola daudzuma ausīs vēl šalca un deniņos strauji pulsēja asinis, bet pamazām iestājās miers. Kad atgriezos savā vietā starp bēriniekiem, māsīca uzmeta jautājošu skatienu.

– Viss kārtībā, neuztraucies – laikam prāmī no Stokholmas būšu kaut ko nelabu ieēdusi.

Šalkoņu ausīs bija nomainījusi dzidra, zema skaņa – balss kā zvans, kā sudraba bass ar metāla zvārguļiem. Vārdus nevarēju izšķirt, bet zināju, ka tas ir Aivars, ka viņš sarunājas ar manu tēvu Ēriku, taču Ērika dobjo, matēto basu otrajā stāvā nevarēju sadzirdēt, tikai nojaust, tādēļ izklausījās, ka runā tikai viens cilvēks, laiku pa laikam ieturot pauzi. Aivara balss bija pavisam jauneklīga, manas ceturtās dzimšanas dienas rītā viņam nebija vēl divdesmit pieci. Viņa balss bija mani pamodinājusi agrā rītā, tomēr lejā skriet baidījos. Zināju, ka vecmammai – mammas mammai – tas nepatiks. Tētis pīpēja un bija slinks, un mammai nebija gana labs, tāpēc jau gadu pie mums vairs nedrīkstēja dzīvot. Un Aivars, tas otrs brālis, arī nebija labāks. Dzirdēju, ka vecmamma viņus izvada ārā pa durvīm, un metos lejā, pa ceļam jau nožēlodama savu paklausību, kuras dēļ tā arī viņus nesatikšu. Aivars ar Ēriku bija prom, bet priekšnamā stāvēja divi jauni, spoži bērnu trīsriteņi, paši skaistākie pasaulē, viens man, otrs brālim.

– Bija tavs tēvs un Aivars, lūk, atveda, brīnums, ka nebij’ aizmirsis jūsu dzimšanas dienas, – vecmamma teica. – Tik nenositieties, tavs brālis tādam jau vēl daudz par mazu.

Skaistāka par pašu trīsriteni bija tikai trīsriteņa zvaniņa skaņa – dūmakaini dzidra kā tēvabrāļa balss.