Aušvicas apsarga dzīve

Tikko Vācijā notiesāja 94 gadus veco Oskaru Grēningu par to, ka Otrā pasaules kara laikā viņš bijis “netiešs līdzdalībnieks” vairāku simtu tūkstošu cilvēku noslepkavošanā, dienēdams SS rindās Aušvicas nometnē. Trešdien Grēningam, kas atzīst morālu vainu, bet noliedz, ka būtu pastrādājis noziegumu, jo personīgi nav nogalinājis nevienu ieslodzīto, piesprieda brīvības atņemšanu uz četriem gadiem.

Pirmo reizi tikos ar Grēningu pirms vairāk nekā 11 gadiem kādā Hamburgas viesnīcā. Pēc ilgstošas pierunāšanas viņš bija piekritis sniegt interviju BBC/PBS dokumentālajam seriālam “Aušvica: nacisti un “galīgais atrisinājums””, kam es biju scenārija autors un producents. Godīgi sakot, biju ļoti pārsteigts, ka viņš piekrita piedalīties šajā seriālā. Cik man zināms, nekad agrāk neviens no Aušvicā dienējušajiem esesiešiem nebija piekritis runāt kameras priekšā. Vēl vairāk mani pārsteidza tas, ko viņš vēlējās teikt. Turpinājumā fragments no viņa liecības, ko es publicēju grāmatā “Aušvica: jaunā vēsture”, kas iznāca 2006. gadā.

Oskaram Grēningam bija 21 gads, kad viņu 1942. gadā nosūtīja dienēt uz Aušvicu. Viņš gandrīz uzreiz pieredzēja ieslodzīto ešelona piebraukšanu pie rampas – platformas, kur ebreji izkāpa no vilciena.

– Es stāvēju pie rampas, – viņš atminas, – un mans uzdevums bija uzraudzīt ievesto gūstekņu bagāžu.

Viņš vēroja, kā SS ārsti vispirms nošķīra vīriešus no sievietēm un bērniem un tad veica “atlasi”, nošķirot tos, kuri piemēroti darbam, no tiem, kuri uzreiz jāsūta uz gāzes kamerām. – Slimos iecēla kravas mašīnās, – saka Grēnings. – Sarkanā Krusta kravas mašīnās: viņi vienmēr mēģināja radīt iespaidu, ka cilvēkiem nav no kā baidīties.

Viņš lēš, ka 80–90% no tiem, kuri ieradās ar šo pirmo ešelonu 1942. gada septembrī, tika atlasīti tūlītējai nogalināšanai.

– Šis [atlases] process notika samērā organizēti, bet, kad tas bija beidzies, skats bija kā tirgus laukumā. Visapkārt mētājās daudz atkritumu, un starp tiem slimie, paiet nespējīgie, kāds bērns, kurš pazaudējis māti vai paslēpies vilciena pārmeklēšanas laikā, – un viņus visus vienkārši nogalināja ar šāvienu galvā. Tas, kā pret šiem cilvēkiem izturējās, raisīja manī šaubas un sašutumu. Bērnu vienkārši paķēra aiz kājas un meta kravas mašīnā .., kad šis sāka kliegt kā slims cālēns, tie svieda viņu pret mašīnas bortu. Es nespēju saprast, kā SS vīri var tā ņemt bērnu un mest viņu ar galvu pret mašīnu .. vai nošaut un pēc tam iemest mašīnā kā miltu maisu.

Saskaņā ar Grēninga stāstīto, viņa “šaubas un sašutums” bijis tik liels, ka viņš devies pie sava priekšnieka un teicis: “Tas nav iespējams, es šeit nevaru strādāt. Ja ebreji ir jāiznīcina, tad tas vismaz jādara pēc reglamenta.” Komandējošais virsnieks mierīgi uzklausījis Grēninga sūdzības, atgādinājis par SS uzticības zvērestu, ko viņš bija devis, un teicis, ka viņam jāaizmirst doma par Aušvicas pamešanu. Bet viņš arī deva kaut ko līdzīgu cerībai, paskaidrojot, ka “ekscesi”, kurus viņš tovakar pieredzēja, esot izņēmums un ka viņš pats arī piekrītot, ka SS biedriem nevajadzētu piedalīties šādos “sadistiskos” pasākumos. Dokumenti apstiprina, ka Grēnings vēlāk iesniedzis pieteikumu viņa pārsūtīšanai uz fronti, kas tika noraidīts. Tā nu viņš turpināja strādāt Aušvicā.