Balāde par Steinbjernu Jakobsenu

Telefona zvans tai 1978. gada vakarā mani pārsteidza nesagatavotu. “Cik drīz jūs varat būt šeit, Vašingtonā?” jautāja balss otrā galā. Es dzīvoju Losandželosā. “Un vēl: jūs taču protat senislandiešu valodu, vai ne?” Senislandiešu valoda, kurā pirms vairākiem tūkstošiem gadu runāja vikingi, ir mirusi.

Nolicis klausuli, es nodomāju: kā gan es esmu līdz kaut kam tādam nonācis?

Stanfordā saņemtais doktora grāds ģermāņu valodās man bija sagādājis pasniedzēja vietu vispirms Kalifornijas Universitātē Losandželosā (UCLA), tad – Pomonas Koledžā. Taču 1973. gadā manu amatu likvidēja, un es negaidīti kļuvu par bezdarbnieku – biju nenodarbināts un nenodarbināms. Studenti pieprasīja “aktuālus” mācību priekšmetus, un koledžas gandrīz visur atteicās no tradicionālās svešvalodu prasības. Atskatoties uz to šodienas acīm, es saprotu, ka toreiz, paliekot bez darba, esmu tikai nedaudz apsteidzis vispārējo tendenci.

Valodu mācīšana bija vienīgais, ko es pratu darīt. Kādas citas iemaņas es varētu piedāvāt darba tirgū? Pamazām sāku atrast ārštata tulkotāja darbus. Pirmais pasūtījums, ko saņēmu, bija saistīts ar Vācijā un Francijā ražotu kaķu barību. Tomasa Manna vietā nu nāca KATKINS für die Katze un POUSSY pour le chat. Vienīgais gaismas stariņš bija fakts, ka Valsts departamentā izdevās nokārtot oficiālo pavadošo tulku eksāmenu gan vācu, gan zviedru valodā.

Valsts departamentam mani pakalpojumi parasti bija vajadzīgi vasarā, apmēram uz mēnesi: es mēdzu pavadīt augstus ārzemju viesus ceļojumos pa visu valsti, kas vienmēr sākās Vašingtonā. Taču toreiz, tajā jūlija pirmdienas pēcpusdienā, kad piezvanīja mana kontaktpersona no departamenta Lingvistikas nodaļas, uzreiz kļuva skaidrs: kaut kas nav tā kā parasti. Es aplēsu, ka līdz Vašingtonai neaizkļūšu agrāk par trešdienu.

– Tad jau laikam nāksies ar to iztikt, – teica Pāvels. – Jūs šobrīd esat mūsu vienīgais risinājums. Bet jūs taču protat senislandiešu valodu, vai ne?

– Nu, kaut kādā mērā jā, – es nedroši atbildēju neizpratnē, kāpēc viņš man to jautā. Departamenta mutiskos eksāmenus es biju nokārtojis vācu un zviedru valodā.

– No kurienes tas cilvēks ir? – es jautāju. Vai viņi uzgājuši kādu ledus bluķī iesalušu vikingu? Es nesapratu, kāpēc man to nesaka.

– Un kā jums ar dāņu valodu? – Pāvels turpināja. – Viņš runā dāniski. Vairāk vai mazāk.

Es mēģināju paskaidrot, ka, lai gan dāniski varu lasīt, runātā dāņu valoda ir bēdīgi slavena ar savām problēmām. Tajā ir tik daudz norītu skaņu un glotālo slēdzeņu, ka pat kaimiņos dzīvojošie norvēģi bieži vien no dāņu runātā nesaprot ne vārda, un tas viņiem pamatīgi kremt un nebeidz kaitināt. Vai departaments nevar atrast īstu dāni kaut kur tuvāk Vašingtonai?

Izrādījās, ka viesim par pavadoni norīkota viena no viņu pieredzējušākajām valodas pratējām, taču viņš jau pirmajā vakarā sācis dāmu “lenkt”. Neko vairāk viņa nav vēlējusies izpaust, vienīgi paskaidrojusi, ka viesis bijis krietni iereibis, un no šī darba uz līdzenas vietas atteikusies. Pametusi viņu uz sēkļa. Pametusi viņus uz sēkļa. Sekoja pauze, kuras laikā es pūlējos aptvert tikko dzirdēto. Taču tas vēl nebija viss:

– Diemžēl tā ir tikai daļa no visas problēmas. Steinbjerns… – man likās uzjautrinoši, ka šī cilvēka vārds nozīmē “akmens lācis” – …nerunā dāniski. Viņš ir dzejnieks no Fēru salām. Viņiem tur ir pašiem sava valoda.

– Skaitās, ka viņam būtu jārunā dāniski, – Pāvels steidzīgi turpināja. – Vairums Fēru salu iedzīvotāju runā. Taču šis cilvēks, izrādās, dāņu valodu nezina. Vismaz ne tādu dāņu valodu, ko saprastu dāņi.

– Bet kāpēc jums liekas, ka viņu sapratīšu es?

– Mēs jūsu CV izlasījām, ka Stanfordā esat mācījies arī senislandiešu valodu. Vai tas jums nevarētu dot zināmu priekšstatu?

– Senislandiešu valodā mēs lasījām sāgas, bet nemēģinājām sarunāties. Tā ir mirusi valoda.

– Nu labi, bet, cik noprotams, viņš savu “dāņu valodu” izdomājis pats. Ja arī jūs no savas puses izgudrotu kaut kādu dāņu valodu, tad jums būtu apmēram vienāds spēku samērs. Jebkurā gadījumā tieciet skaidrībā, cik drīz jūs varat ierasties, un mēs jums rezervēsim lidmašīnas biļeti. Jā, un droši vien būs labāk, ja jūs ar viņu satiksieties uzreiz viesnīcā. Steinbjerns ieslēdzies savā numurā un atsakās nākt ārā. Neviens ar viņu nevar sarunāties.

Nākamajā rītā, kad piezvanīju Pāvelam, lai vienotos par biļeti, viņš mani apgaismoja par dažām papildu detaļām. Es uzzināju, ka Fēru salas atrodas Atlantijas okeāna ziemeļos, pusceļā starp Norvēģiju un Islandi. Tas ir arhipelāgs, ko veido 18 lielākas salas un apdzīvo 40 tūkstoši dvēseļu, kuras runā pašas savā valodā. Nekurienes vidū.

Es pūlējos to iztēloties: valstij, kas izmēra ziņā ir kā puse no Santamonikas, ir pašai sava valoda. Un, tāpat kā islandiešu, arī fēriešu valoda pēdējā gadu tūkstoša laikā gandrīz nav mainījusies. Šī valoda ir dzīvs relikts, tāla, sena pagātne, kas vēl aizvien ir tepat līdzās – tikai nu jau kā tagadne. Un kā Fēru salu pārstāvi Valsts departaments uzaicinājis viesos dzejnieku alkoholiķi. Izrādījās, ka Steinbjerns tik tiešām ir ļoti ietekmīgs cilvēks. Tikai ne gluži tādā veidā, kā to gaidīja mūsu valdība.

Ceļā no Dalisa lidostas bija daudz sastrēgumu; līdz viesnīcai Dupont Plaza es aizkūlos tikai ap septiņiem vakarā. Kad reģistratūrā apvaicājos, kurā numurā meklēt Steinbjernu, darbinieki likās bezgala atviegloti, ka beidzot kāds ieradies “ņemt lietu savās rokās”. Man iedeva viņa numura rezerves atslēgu.

Es skaļi pieklauvēju, taču atbildes nebija. Negribīgi atslēdzu durvis pats. Gaisa kondicionētājs darbojās arktiskā režīmā. Grīda bija piemētāta ar mazām alkohola pudelītēm no miniatūrā ledusskapja un Oreo cepumu, Mars un Snickers batoniņu papīriem. Es ieraudzīju, ka istabas kaktā uz grīdas, ļengani sagumis un pret sienu atspiedies, pēc visa spriežot, ciešā miegā guļ kāds cilvēks. Viņa vienīgais apģērba gabals bija košas fēriešu apakšbikses nierīšu rakstā.

Es pieliecos un papurināju viņa celi; viņš lēni atvēra acis. Tās bija neticami caururbjoši zilas, tikai tobrīd pārāk miglainas, lai kaut ko īpaši caururbtu. Es nosaucu savu vārdu un paskaidroju, ka turpmāk būšu viņa pavadonis un tulks. Es tagad esmu šeit, es pie viņa palikšu. To visu es pateicu savā šaubīgajā dāņu valodā, kuru viņš, kā likās, nesaprata. Mēģināju vēlreiz, rūpīgi izrunājot visas skaņas, ko dāņu valodā parasti izrunā neskaidri vai vispār norij. Beidzot radās sajūta, ka viņš uztver, ko es cenšos pateikt.

Man izdevās uzstutēt viņu kājās, uzvelkot stāvus aiz abām rokām. Es biju pārsteigts, redzot, cik neliels ir viņa augums. Viņš pūlējās notēmēt uz mani savu miglaino skatienu; acis pieriesās ar asarām. Es apliku roku viņam ap pleciem, mēģinot nostādīt drošāk uz kājām. Jāatzīst, nekam tādam es nebiju gatavs. Lai gan šis darbs tik un tā šķita labāks nekā KATKINS für die Katze, sapratu, ka esmu iepeldējis pārāk dziļos ūdeņos.

Cenšoties noturēt fēriešu viesi vertikāli, pajautāju, vai viņš negribētu paēst. Es lietoju dāņu vārdu spise un tad zviedru äta, attēlojot, ka ar karoti pasmeļu no iedomātas bļodiņas. Viņš papurināja galvu – nē. Es sadzirdēju vārdu sove, un viņš žestu valodā parādīja, ka nogulda galvu uz saliktām rokām. Tā nu es aizvedu viņu uz guļamistabu.

Noskatījos, kā viņš ieraušas savandītajā, nesaklātajā gultā. Tad, apgūlies uz muguras, viņš paskatījās uz mani un, pirms aizvēra acis, atplauka smaidā. Viņš nenovēlēja labunakti, pirms iemigšanas viņš pateica tikai vienu vienīgu vārdu: Eiríkur. Tā mans vārds skan fēriešu valodā.

Visi instinkti mani skubināja nekavējoties zvanīt departamentam un pateikt, ka es to nevaru uzņemties. Bet viņi jau reiz bija pamesti uz sēkļa. Un es viņiem biju apsolījis palīdzēt.

Nolicis Steinbjernu gulēt, atgriezos vestibilā un piereģistrējos. Departaments ar kurjeru bija atsūtījis biezu paku, kurā atradu Steinbjerna biogrāfiju, mūsu mēnesi garā ceļojuma maršrutu, lidmašīnas biļetes un nelielu grāmatiņu angļu valodā par Fēru salām.

Salas – Føroyar – tik tiešām atrodas pusceļā starp Islandi un Norvēģiju. Salu nosaukums esot cēlies no fēriešu vārda, kas nozīmē “aitas”. “Mūsdienās aitu skaits salās dzīvojošo cilvēku daudzumu pārsniedz aptuveni divas reizes,” grāmatiņa pavēstīja. “Katru ziemu daudzas aitas paslīd uz klinšainajām nogāzēm un iet bojā, no liela augstuma iekrītot jūrā.” Šis apraksts, man likās, gluži labi varētu būt Montija Paitona komandas garadarbs.

Es turpināju lasīt un uzzināju, ka aptuveni 98% fēriešu eksporta kopapjoma saistīti ar zvejniecību un kopš 1388. gada salas ir Dānijas pārvaldījumā. Kopš tā laika fēriešu valodu ilgi bija aizliegts izmantot par mācību valodu skolās. Kādu laiku izskatījās, ka tai nenovēršami draud iznīcība. Tikai 1948. gadā Fēru salu bērniem beidzot skolās atļāva mācīties nevis dāniski, bet fēriski. Tas bija gads, kad Likums par autonomiju oficiāli piešķīra Fēru Salām īpašu statusu kā kopienai ar pašpārvaldes tiesībām Dānijas Karalistes sastāvā.

1970. gadā Fēru Salas izstājās no NATO. Un kaut kā fērieši pamanījās palikt arī ārpus “Kopējā tirgus”, kā tolaik sauca Eiropas Savienību. 1946. gadā notika neatkarības referendums, kurā fērieši nobalsoja par atdalīšanos no Dānijas, taču tā rezultātiem tika uzlikts veto. “Tas bija konsultatīvs referendums,” es lasīju, “un parlamentam nobalsošanas rezultāti nebija saistoši.”

Un šai brīdī uz skatuves uznāk Steinbjerns. Viņš bija pazīstams ne tikai kā dzejnieks un bērnu grāmatu autors, bet arī skaļākais Fēru Salu politiskais aktīvists. Viņš rakstīja lugas, kurās aicināja cīnīties par pilnīgu neatkarību no Dānijas. Steinbjerns ar savām aktieru trupām izrādīja šīs lugas dokos. Kad zvejnieki atgriezās ostā ar saviem mencu lomiem, viņš kūdīja vīrus pievienoties demonstrācijām – pieprasīt Fēru Salu izstāšanos no Dānijas.

Nākamajā rītā es piezvanīju uz departamentu, lai paziņotu par ierašanos. Mums bija ieplānota vesela ekskursiju diena turpat Vašingtonā, un tikai pēc tam bija paredzēts sēsties lidmašīnā un doties uz pirmo oficiālo tikšanos ar kādu salīdzinošās literatūras un folkloras profesoru vienā no Efeju līgas augstskolām.

Ieminējos, ka Steinbjerns liekas dīvaina izvēle šādai augsta līmeņa vizītei. Pāvels atzina, ka departamentā neviens tik tiešām fēriešu valodu neprot, taču ir zināms, ka Steinbjerns ir politisks aktīvists, ar kura viedokli jārēķinās laikā, kad Fēru Salas lemj par savu nākotni. Ja fēriešiem tiešām izdotos panākt pilnīgu neatkarību no Dānijas, viņi kļūtu par jaunu nāciju. Un departaments vēlējās, lai, kamēr tas vēl nav noticis, Steinbjernam izveidotos labvēlīgs priekšstats par mūsu zemi. “Lai viņi kļūtu par mūsu sabiedrotajiem un netiktu iesūkti padomju ietekmes sfērā,” Pāvels sacīja – tikai puspajokam.

Pirms sešiem gadiem Niksons bija “atvēris” Ķīnu, taču mēs vēl joprojām baidījāmies no “sarkanajiem draudiem”. 1964. gadā, kad mani pieņēma darbā par pasniedzēju UCLA, man vajadzēja rakstiski apzvērēt, ka neesmu komunists.

– Kad mēs viņu ieraudzījām, – Pāvels turpināja, – mums ienāca prātā, ka šoreiz varbūt esam pieļāvuši kļūdu. Tagad viss ir jūsu rokās, Ērik. No jums ir atkarīgs, vai šis plāns izdosies vai ne.

Ap pusdienlaiku man sāka likties, ka pienācis laiks Steinbjernu modināt. Man nebija ne jausmas, kas gaidāms, taču cerēju, ka viņš vismaz vairs nebūs piedzēries un neraudās. Man par atvieglojumu, Steinbjerns jau bija pamodies un apģērbies. Viņš bija uzvilcis ļoti vienkāršu baltu kokvilnas kreklu – tik vienkāršu, ka to varētu valkāt eimišu kopienā. Viņa džinsi bez firmas zīmes bija tīri, un kājās viņam bija nevainojami nospodrinātas melnas izejamās kurpes, kādas varētu uzaut zēns, kurš dodas uz savu pirmo komūniju. Steinbjerna acis bija dzidri zilas, vaigi – sārti; viņa sejas reljefs negaidīti piesaistīja skatienu. Viņš varētu pozēt tipiska vikinga portretam, ja vien būtu vairāk padevies augumā.

Mēs piestājām pirmajā ātras apkalpošanas restorānā, kas gadījās ceļā. Visi pieejamie pasūtījumi bija košās krāsās skatāmi plakātā aiz letes, tāpēc Steinbjernam vajadzēja tikai norādīt ar pirkstu. Gandrīz jebkuru citu dienu es būtu ļoti nožēlojis šādu uzkrītošu pagrimumu līdz bezvalodas kultūrai, taču todien es to uzņēmu kā visnotaļ vēlamu atvieglojumu.

Vēlāk, atgriezies uz ielas, Steinbjerns vēroja, kā garām steidzīgi plūst cilvēces masas. Viņam piemita neapvaldītā maza bērna ziņkārība un, gluži kā bērnam, nekad neaptrūka jautājumu. Steinbjerna uzmanību piesaistīja kāda eleganta sieviete; viņas vīna krāsas zīda kleita bija tik skaista, ka man bija skaidrs: tas ir īpašs tērps. Kājās šai dāmai bija kurpes ar tievām siksniņām, uz augstiem smailiem papēžiem: izskatījās, ka tādās ir praktiski neiespējami pārvietoties.

– Om skoarna eetje errr smerrtilika? – Steinbjerns vaicāja. – Om hun eetje ramlar omkull ibland? – Vai viņai kurpes nesagādā sāpes? Vai viņai negadās pakrist? Es teicu, ka acīmredzot ne: pēc visa spriežot, šī sieviete ar staigāšanu gluži labi tika galā. – Sprrrrrrrrrrk! – viņš uzstāja. Pajautā!

Steinbjerns sāka soļot sievietei nopakaļ, blenžot uz viņas kājām. Es mēģināju paskaidrot, ka svešiem cilvēkiem tādas lietas nemēdz jautāt. Taču viņš turpināja komandēt: – Sprrrrrrrrrrk! –, ar katru reizi skaļāk. Man nācās sievieti panākt un uzdot viņai Steinbjerna jautājumu. Sieviete pavērās manī ar neticīgu sejas izteiksmi. Vai tiešām es nesaprotu elementārus civilizētas uzvedības noteikumus? Kad atgriezos pie Steinbjerna, kurš mani nepacietīgi gaidīja, likās vieglāk vienkārši pateikt, ka, jā, valkāt tādas kurpes ir ārkārtīgi sāpīgi. Un sieviete tik tiešām šajās kurpēs daudzreiz smagi nokritusi. Viņš veltīja man starojošu smaidu. Es biju pajautājis!

Nākamā viņa skatienu piesaistīja slaida, jauna afroamerikāņu sieviete ar kornroviem; viņas mati bija sapīti sīkās bizītēs no pašām saknēm, veidojot uz galvas stingrus rakstus. Steinbjerns vēlējās zināt, kas tā par frizūru un kāpēc viņa tā nēsā matus.

– Sprrrrrrrrrk, Eiríkur, – atskanēja viņa pavēle, – sprrrrrrrrrk!

Man nebija ne jausmas, kā lai dāniski nosauc kornrovus; nebija arī nekādu personīgu zināšanu par šo tradicionālo matu sakārtojumu.

Kad es piegāju pie jaunās sievietes un uzdevu šo jautājumu, viņa Steinbjernam uzsmaidīja un ieskatījās viņa pārdabiski zilajās acīs. Steinbjerns sveicināja viņu fēriešu valodā. Sieviete brīdi vilcinājās, tad apvaicājās:

– Tev patīk mani mati, puis?

Un savā melodiski ritmiskajā jamaikiešu angļu valodā sīki izklāstīja mums visu, kas jāzina par kornroviem. Es sapratu, ka nav nekādas vajadzības tulkot. Steinbjernu apbūra viņas sirsnība un melodiskais akcents.