Baltijas jautājums Krievijas impērijas politiskajā domā

Februārī apgādā Jumava iznāks Ivara Ijaba grāmata “Nepateicīgie: latviešu politiskās domas pirmsākumi Eiropas kontekstos”. Publicējam fragmentu no grāmatas pirmās nodaļas “Konteksts. Pirmsākumi”

19. gadsimta pirmās puses krievu literatūrā Baltijas provinces kopumā lielākoties figurē kā savdabīga Rietumeiropas sala Krievijā jeb “Русская Германия”. Ar Krievijai neraksturīgajām gotiskajām celtnēm, viduslaicīgi šaurajām pilsētu ieliņām un visur runāto vācu valodu īpašu uzmanību piesaistīja Rīga un Rēvele (Tallina), kas dažos krievu ceļotājos rosināja romantiskas fantāzijas, citos – izbrīnu un nepatiku par “svešādo” gaisotni Baltijas pilsētās.

“Baltijas jautājums” (остзейский вопрос) kā tēma Krievijas politiskajās diskusijās aizsākās 19. gadsimta 40. gados, kad Krievijas sabiedriskā doma sāka pievērst uzmanību Baltijas provinču īpašajam statusam. Iemesls tam bija neraža un tai sekojošais bads Vidzemē 1841. gadā. Tā iespaidā zemnieku vidū sākās nemieri un paklīda baumas par iespēju izceļot uz “silto zemi”, t.i., Iekškrieviju. Zemnieki vērsās pēc atbalsta pie Rīgas pareizticīgo bīskapiem Irinarha un – vēlāk – Filareta, kuri šajā apstāklī saskatīja iespēju pareizticības prozelītismam starp latviešu un igauņu zemniekiem. Sava loma bija arī zemnieku vidū populārajām hernhūtiešu brāļu draudzēm, kuras, būdamas opozīcijā “oficiālajam” vācbaltiešu luterismam, simpatizēja pareizticībai – pat tiktāl, ka pazīstamais Rīgas hernhūtiešu sludinātājs Dāvids Balodis ar visu savu draudzi pārgāja pareizticībā.

Šīs norises uz ilgu laiku radīja spēcīgu opozīciju vācbaltiešu elitēs – jo īpaši tad, kad, noplokot pirmajam entuziasma vilnim par pareizticību, Krievijas vara pareizticībā pārgājušajiem zemniekiem aizliedza atgriezties luteriskās baznīcas klēpī. Šī “rekonversijas” tēma un centieni ierobežot pareizticīgo aģitāciju zemnieku vidū kļuva par svarīgu vācbaltiešu politikas elementu. Turklāt tā aktualizēja kādu plašāku jautājumu: kā ir iespējams, ka dažās impērijas provincēs pareizticīgā cara pavalstnieki var atklāti vērsties pret pareizticīgo baznīcu? Vai tas nav klajš izaicinājums pašai impērijai, ja tā brīvprātīgi piecieš krieviem etniski svešas minoritātes kundzību kādā savas valsts daļā? Tieši šajā kontekstā sevi pirmoreiz piesaka “Baltijas jautājumā” ietekmīgākais krievu domātājs Jurijs Fjodorovičs Samarins, tobrīd vēl jauns no Pēterburgas uz Rīgu atsūtīts ierēdnis revīzijas komisijā (t.s. Štakelberga–Hanikova komisija), kuras uzdevums bija sniegt Rīgas pārvaldes reformu priekšlikumus. 1849. gadā Samarins sarakstīja savas “Vēstules no Rīgas”, kuras, lai gan izplatītas rokrakstos sava laika “samizdatā”, guva vērā ņemamu popularitāti Krievijas tobrīd visai šaurajās izglītotajās aprindās. Kaut arī teksta kopējā ievirze ir izteikti monarhistiska, tomēr Nikolaja I Krievijā plaša politisku nepilnību un reformu apspriešana vispār bija nevēlama. Tādēļ pats imperators jauno aristokrātu Samarinu par “Vēstulēm” tēvišķi norāja un pārmācības nolūkā uz pāris mēnešiem iesēdināja Pētera un Pāvila cietoksnī.

Vēlāk pieskaitīts pie krievu romantisko nacionālistu jeb t.s. slavofilu kustības, Samarins vienlaikus bija oriģināls politisks domātājs. Asā opozīcija Baltijas vāciešiem, kā arī iestāšanās par latviešu un igauņu zemniekiem ir konceptuāli pamatota. Pirmkārt, Samarins ir konservatīvs radikālis. Atbalstot absolūto monarhiju un kritizējot konstitucionālismu, viņš argumentē: Krievijā, kur vairākums zemnieku ir analfabēti un politiski neizglītoti, jebkura konstitucionāla iekārta un tautas līdzdalība faktiski nozīmē turīgā un izglītotā mazākuma valdīšanu savu savtīgo interešu vārdā. Turpretī sabiedrības intereses kopumā var pārstāvēt vienīgi spēcīga monarha vara, ko neierobežo nekādi konstitucionāli nosacījumi. Lai gan līdzīgi citiem slavofiliem Samarins šķietami liek pamatus “autentiski krieviskai” politikas izpratnei, viņa iedvesmas avoti drīzāk meklējami Rietumeiropā. Tie vispirms ir Hēgelis ar valsti kā tikumiskās idejas iemiesojumu un Lorencs fon Šteins ar pārliecību, ka valstij kā vispārējās labklājības garantam jāstāv “pāri” sabiedrībai un ar savu autoritāti jārūpējas par kārtu un šķiru pretrunu izlīdzināšanu tajā. Tieši tādēļ arī Samarins ir pret konstitucionālismu, pārstāvniecību un plašām balsstiesībām, kas faktiski novestu pie valsts “izšķīšanas” sabiedrībā. Tā ir Eiropas labklājības absolūtisma ideja apvienojumā ar Krievijas seno patvaldības tradīciju.

“Vēstules no Rīgas” ir izteikti polemisks teksts; tā centrā ir vācbaltiešu hegemonijas kritika Baltijas provincēs. Vienlaikus tajā jūtama arī dziļi personiska dimensija: tas ir aizvainojums par vēso attieksmi, kādu Samarins kā senas krievu aristokrātu dzimtas pārstāvis izjūt pret sevi vāciskajā Baltijas elitē. Baltijas vācieši Samarinam šķiet vīzdegunīgi, augstprātīgi un nekaunīgi; tie nekad nekautrējas izrādīt savu kulturālo pārākumu un atšķirību no krieviem. Nepietiek ar to, ka vairākums vācbaltiešu nerunā krieviski, – viņi pat lepojas, ka nezina šo valodu. Samarina tekstos ieskanas šis mazvērtības komplekss apvienojumā ar atriebīgu skaudību jeb ressentiment, kas ir tipiska postkoloniālajam nacionālismam daudzviet pasaulē. Nevēlēšanās pieņemt koloniālās kultūras pārākumu ir spēcīgs motīvs, lai uzsvērtu savas nacionālās kultūras atšķirību un apvērstu koloniālo koordinātu sistēmu, šādi padarot defektu par efektu, trūkumu par priekšrocību.

“Vēstulēs no Rīgas” vācbaltieši parādās kā tipiski kolonizatori, kas vardarbīgos iekarojumos pakļāvuši Baltijas vietējos iedzīvotājus. Šādi esot tikusi pārtraukta lietu dabiskā gaita – Baltijas pamatiedzīvotāju miermīlīgā un pakāpeniskā nonākšana Krievijas un vispirms jau pareizticības areālā: tieši pareizticības izplatīšana Samarinam ir Krievijas nākotnes saliedētības ķīla. Kā jau kolonizatoru elite, vācbaltieši kā valdošā kārta (nevis tauta), pēc Samarina domām, nav bijuši spējīgi uz patstāvīgu valstiskumu, bet gan tikai uz savu šauro kārtas privilēģiju aizstāvību:

“Lūk, kāpēc visā Baltijas apgabala vēsturē nevienos laikos nav atrodams neviens notikums, kurā būtu sadzirdami veselīgas dzīves sirdspuksti un izpaustos vienprātīga tiekšanās uz kādu nebūt mērķi; lūk, kāpēc jebkurš uzbrukums no ārienes radīja iekšēju šķelšanos dažādās partijās; lūk, kāpēc kopīgu briesmu vai vispārējas nelaimes mirkļos izpaudās nevis pašuzupurēšanās gars visas zemes labuma vārdā, bet gan pašsaglabāšanās, egoistiskas rūpes par kārtas tiesībām un privātu izdevīgumu; lūk, kāpēc, neskatoties uz augstu ārējās izglītības līmeni, Baltijas apgabalā radās vienīgi provinciālas kaislības, kārtas goda izjūta un kārtas interešu apziņa – un nekas labāks; lūk, kāpēc, galu galā, baltieši nekad nav spējuši pacelties līdz tēvijas idejai.”¹