Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kāds kuriozus meklējošs žurnāls reiz bija sastādījis pasaules liekēžu iekārojamāko darba sludinājumu sarakstu. Tās bija darbavietas, par kurām nepretenciozs, taču iekārtoties mīlošs cilvēks teiks: “Kā, un par to vēl arī algu maksā?” Saraksta augšgalā bija visu bērnu nepiepildīto ilgu piepildījums — saldējuma degustatora amats. Bija dažādu veidu sieviešu masieri, bagātu neredzīgo pavadonis uz kino, kaut kas saistīts ar alkoholu un pasaules labāko viesnīcu apskatnieka postenis. Par sievietēm nerunāsim, pietiek ar viesnīcām — braucot piespiedu atpūtā vai kārotā komandējumā, nevienam nav iebildumu apmesties labā viesnīcā, taču ikviens, kas ilgāku laiku un pret savu gribu dzīvojis dažādās pagaidu mītnēs, jums pateiks, ka nav pasaulē vietas, kur jēga zaudētu savu denotātu tik ātri un labprātīgi kā viesnīcās. Jau iebraucot Vidusjūras kūrortu pērlē ar latvisko nosaukumu Malta, es sapratu — vienīgā iespēja atkarot pasaulei pienākošos jēgas un nozīmes pildījumu, ir uzrakstīt šo rakstu.
Ja jums nav laika lēnam peldējumam, vistuvākais ceļš uz Maltu ved caur Londonu. Taču te jāsastopas ar pirmo šķērsli — aviokompāniju, kas stjuartes ietērpj raibos mājsaimnieču halātos, pilotiem liek izmantot tik maigu pacelšanās un nosēšanās taktiku, ka jūs nekad nevarat būt īsti drošs, vai esat uz zemes vai jau gaisā, iebiedēto pasažieru nomierināšanai viņi nepārtraukti pļāpā visos savos skaļruņos, stāstot, cik (aptuveni) tālu vai tuvu jūs atrodaties no galapunkta, cik (aptuveni) lidmašīnu ir tepat gaisā un kāpēc ir tik grūti atrast lidostas skrejceļu, taču gan jau drīz kaut kas nokārtosies un viss galu galā būs labi. Daudz iespaidīgāks ir pirmais efekts, kas jānovērtē, jau ienākot lidmašīnas salonā — katrā krēslā kāds sēž, arī manā krēslā, turklāt šis kāds nav neviens cits, bet visvairāk meklētais terorists un lidmašīnu nolaupītāju draugs Osāma bin Lādens jaunākā laikraksta pirmajā lappusē. Kāds dzejnieks, kas RL jau tā tiek pārāk bieži citēts, rakstīja: “Nāve — tie ir visi vīrieši/Viņu kaklasaites karājas.” Tuvojoties Maltai, kāds turku izcelsmes vīrietis, atlaidis vaļīgāk kaklasaites mezglu, tramīgi cenšas nomainīt mobilā telefona čipkarti, kas, iekļuvusi ligzdiņā, priecīgi iepīkstas. “Lidmašīnai nolaižoties, mobilajiem telefoniem jābūt izslēgtiem.” Uz brīdi man likās — ja stjuartes acu skatiens spētu nogalināt, pasaulē būtu par vienu palielu turku mazāk.
Taksometru šoferiem viss ir noriebies. Viņi visu ir redzējuši un visu zina. Valstīs ar attīstītāku likumdošanu viņi pārdod arī nelegālo alkoholu un prostitūtas. Maltas taksometru šoferiem nav, ko tirgot, jo šajā zemē viss ir. Nav arī, kur tā īsti aizbraukt tieši tā iemesla dēļ, ka jebkura vieta uz salas atrodas taksometra stiepiena attālumā. Iekāpis aprūsējušā mašīnā, kas viņam ir nedaudz par lielu, mans taksists uzreiz izstāsta, ka balsos par šobrīd pie varas esošo partiju, nevis par to otru. Jo šie ir par iestāšanos Eiropas Savienībā, un tad, kad Malta būs tur iestājusies, tad taksometra vadīšanas licence vairs nebūs tik dārga kā tagad. Starp citu, arī mašīnas Maltā ir briesmīgi dārgas. Toties tās netiek zagtas. Nav kur aizdzīt. 95% Maltas iedzīvotāju ir katoļi, taču tas ir tikai uz papīra. Mans taksometra vadītājs tā uzskata. Īstu katoļu ir maz. Viņš pats ir daudz cietis, tāpēc sapratis, ka īstais glābiņš ir tikai pie Dieva. Citi to nesaprot. Un teroristi no Manhetenas devās pa taisno uz elli. Saņēmis desmit Maltas liras, viņš uz brīdi saminstinās un tad jautā, vai atlikums ir vajadzīgs. Brauciens maksā sešas Maltas liras, kas ir briesmīgi liela naudas vienība. Viena lira ir bezmaz pusotrs lats. Atlikumu tomēr gribu.
Atklāti sakot, uz Maltas pilsētas jēdziens ir izplūdis. Lai arī ir vietas, par kurām droši var pateikt, ka tur nav pilsēta, un ir kartes ar vietu nosaukumiem, kas varētu pretendēt uz pilsētu nosaukumiem, skaidras robežas starp vienu un otru apbūvētu vietu nav. Varētu pieņemt, ka Valeta, Floriana, Sliema vai Pačevilla ir priekšpilsētas, taču tādā gadījumā pietrūkst vismaz vēl viena nosaukuma, kas apzīmētu pašu pilsētu. Viesnīca Metropole atrodas “pilsētas” dārgajā rajonā, par ko rietošās saules staros grimstošajās ieliņās pagaidām nekas neliecina. Apzeltītie kolonnu rotājumi, spoguļi un zviļņi viesnīcas iekšpusē pensionētajiem britu tūristiem cenšas atgādināt vismaz 150 gadus ilgušo kolonijas statusu, kurā nospiedumu veidā saglabājušies dažādu kultūru pamesti krikumi. Jau vairāk nekā pusgadsimtu neatkarīgi, maltieši savas liras dēvē par mārciņām, sarunājas arābu valodā, uzvedas kā itāļi, mājas būvē kā Āfrikā, bet tad, kad pie bāra letes jūs palūgsiet “vienu viskiju”, jums ielies nieka 25 gramus. Kāda atpūtusies sieviņa liftā stāsta, cik jauki te viss esot, tikai bīstami — katru dienu kāds tiekot apzagts. Vēlāk izrādās, ka sieviņa melojusi. Maltā vispār nezog. Nav jēgas.
Šķiet, vienīgā sevi cienošu maltiešu nodarbošanās ir putekļu slaucīšana no savas mājas durvju rokturiem, logiem, balkonu un karnīzu maliņām. Tāds iespaids rodas no rītiem, teciņus ripinoties lejup pa šauro, kā ar lineālu novilkto ieliņu. Par to liecina arī neskaitāmie puspavērtie veikaliņi, kuros var nopirkt visvisādus mājas iekārtošanai nepieciešamos sīkumiņus un, pārsteidzošā kārtā —piederumus neeksistējošās lauksaimniecības uzsākšanai. Veikaliņu šaurās durtiņas un pusē nolaistie slēģi nekādi nerosina uz iepirkšanos. Arī pārdevēji izrāda vēl mazāku entuziasmu par padomju gastronomu un galantērijas preču veikalu darbiniekiem. Loģiski spriežot, nav īpašas jēgas saspringt. Vietējiem 400 tūkstošiem un pusotram miljonam atpūtnieku ir vienāds dzīves līmenis. Kā vieniem, tā otriem viss ir. Šo vārdu visās burtiskajās nozīmēs. Ja jums neko nevajag un, it īpaši, ja vēlaties, lai jums neviens neuzbāžas ar savu preci, dodieties uz Maltu. Cilvēku kājas redzamas logos. Tipisks pilsētas skats — puskails un plikpaurains pusmūža vīrietis labākajos miesasbūves apkārtmēros stāv nokāries pār sava balkoniņa margām, laiski vērojot garām tekošo dzīvi. Daži smēķē. Jau vēlāk, kad diena sliecas uz otru pusi, gluži kā saņēmuši atļauju slinkot ar attaisnojumu, cilvēki kļūst redzamāki. Iznes savu krēsliņu un glāzīti uz ietves. Sveicinās. Daži strīdas ar kaimiņiem.
Tūrisma ceļvežos kā viena no jaukākajām Maltas īpatnībām minēti antīkie autobusi. Nav īsti skaidrs, vai tiešām tos, promejot, pametuši britu kolonisti, bet tas, ka tāpat vien ārā mest tos neviens nevēlas, ir jūtams. Viņpus estētiskajiem pārdzīvojumiem, šo transportlīdzekļu raksturs izpaužas straujumā, šaurībā un neprognozējamībā. Visgrūtāk ir centrālajā galapunktā, kur pussimt autobusu draudīgi rūcinās uz drīzu prombraukšanu — bez vismazākās norādes, uz kurieni un cikos. Iekšā jau ir nedaudz drošāk — ja redzat tuvojamies savu galamērķi, ir jāatrod nosmulēta aukliņa, kas nostiepta viscaur pie griestiem — tās gali sasieti virs vadītāja galvas un pievienoti kādam skaņas signālam. Šajā brīdī sākas nevaldāma jaunrade. Dažiem autobusiem tie ir zvaniņi, citiem — taurītes ar pīkstuli, vēl citiem — elektroniska rakstura ierīces ar lampiņām un sirēnām. Nedaudz pierodot, kļūst skaidrs, ka ar autobusu ir iespējams aizbraukt jebkur. Ir tikai jāpamāj ar roku, lai tajā iekāptu, un jāparauj aiz aukliņas, lai izkāptu. Runā, ka Maltā ir brīnišķīgas pludmales, sauktas par plajām, tāpēc es dodos uz otru salas galu.
Īstenībā Malta sastāv no Maltas, Gozo un Komīno salām. Komīno ir divi pastāvīgie iedzīvotāji un viens hotelis tiem, kas vēlas izmantot atvaļinājumu cilvēknīšanas un romānu rakstīšanas eksperimentiem, bet Gozo ir skaista un pašlepna viduslaiku cietokšņu, kaktusu plantāciju un sarkano smilšu pludmaļu sala. Neregulāri šūpinātais prāmis, kas pusstundā nogādā tūristus otrpus jūras šaurumam, ir raksturīgs ar to, ka uz tā pārdod biļeti tikai vienā virzienā. Un, pretēji visām atpūtnieku pašnāvnieku teorijām, tā ir biļete atpakaļceļam. Gozo salas vēsture ir nemitīgu uzbrukumu un tālākas nocietināšanās stāsts ar kulmināciju tajā vietā, kur trīs ceturtdaļas iedzīvotāju tiek nolaupīti un aizvesti uz Āfriku verdzībā. Tas neatņēma atlikušajiem dzīvesprieku būvēt nesamērīgi lielas reliģisko rituālu celtnes. Iedomājieties zemnieku ciematu, kurā dzīvo 15 ģimenes, bet tā centrā — tāda kā Parīzes Dievmātes katedrāle. Pāris kilometrus attālāk uzkalniņā — Kristus statuja ieplestām rokām Buenosairesas mērogos. Turklāt sākums šādai aizrautībai meklējams jau 4. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, kad kāda troļļu tipa sieviete no palieliem klints gabaliem (smagākais sverot 57 tonnas) esot uzbūvējusi senāko zināmo megalītisko templi. Bet visādi citādi — noīrējiet vaļēju džipu, iepazīstieties ar meitenēm no Vācijas vai Lielbritānijas un varat pavadīt pāris bezatbildīgas nedēļas, peldoties neciešami sāļajā un nemierīgajā jūrā.
Ēst jau var visur. It īpaši tad, ja restorāni un kafejnīcas visapkārt ņudz. Viesnīcas bārā blondīne, dziedot country hitus, izklaidē pusduci iespītējušos anglosakšu, kas joprojām baidās iziet vakarā uz ielas, taču prom no salas arī nebrauc. Sera Adriāna Dinglija ielas galā, iepretī līcim, kur skalojas iemigušas jahtas un laiviņas “lucu”, atrodas picas un pastas ieskrietuve Vino Veritas. Ienākot dziļāk, virtuves saimnieks pats dodas jums pretī un nosēdina ar skatu uz paskaļu ģimeni. Mājas vīns ar sausiņiem, pupiņu pastu un olīvēm “zebbudža”, jums pienākas, pirms paspējat ieskatīties ēdienkartē. Taču arī ieskatīšanās neko nepalīdz. “Klausies, vecais,” saka īpašnieks. “Šī vieta pieder man. Tā ir mana ēdienkarte. Es kopā ar pavāru te piedāvāju labāko, kas man ir. Taču ir vēl kaut kas, ko es varu piedāvāt. Šodien tie ir tortelīni ar spinātiem un rikoto, pasta ar cāļa gaļas gabaliņiem.” Jūs saprotat, ka vienkārši cauri netiksiet (piedāvā visu ēdienu nogaršošanu), un paliekat pie tortelīni. Jūs nekļūdāties. Neko tādu jūs nekur citur vairs neatradīsiet nekad savā īslaicīgajā, saldētu vistas stilbiņu piesātinātajā mūžā. Jūs vēl palūdzat kapučīno, nogaršojat pirmo malku un piepeši saprotat, ka ir tādi brīži un vietas, kur viss ir. Un paradīzei vairs nav jēgas. Un nav bijis un nebūs nekad.
Ingrīda, sapnis, murgs
Marginālijas uz cilvēcīguma un mīlestības malām
Japāna zem ķiršiem
Pakāpties augstāk miglā un lietū