Bezvainīgā smadzeņu satricinājuma noslēpums

Marks Polimeropuloss uztrūkās no miega, baisas nelabuma sajūtas pārņemts. Būšu saindējies ar ēdienu, viņš nodomāja un grasījās doties uz vannas istabu. Taču, izkāpis no gultas, viņš tūdaļ sabruka uz grīdas. Marks mēģināja piecelties un atkal saļima. Bija agrs 2017. gada 5. decembra rīts, un Maskavas viesnīcas numura istaba ap viņu griezās. Ausīs zvanīja. Viņš atceras, ka juties tā, “it kā vienlaikus taisītos vemt un zaudēt samaņu”.

Polimeropuloss ir bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes slepenais aģents, dzīvespriecīgs dūšīga auguma vīrietis, kuram patīk saukt sevi par “sirmīti”. Maskava nebūt nebija viņa pirmā reize ienaidnieka teritorijā. Lielāko daļu karjeras Polimeropuloss aizvadījis Tuvajos Austrumos, cīnoties ilgajā ASV karā ar terorismu. Viņš dzinis pēdas teroristiem Pakistānā un Jemenā, to pašu darījis arī Irākā un Afganistānā. Uz viņu ir šauts, viņš bijis spiests pieplakt pie zemes, glābjoties no raķešu apšaudes, un reiz kāds šrapnelis aizspindzis nepatīkami tuvu viņa galvai. Taču tonakt, kad Krievijas galvaspilsētā, tālu no atklātiem ūdeņiem, viņu bija paralizējusi jūras slimība, Polimeropulosu pirmo reizi mūžā pārņēma šausmas un pilnīgas bezpalīdzības sajūta.

Visiem spēkiem cenšoties atgūt kontroli pār savu ķermeni, Polimeropuloss nevarēja ne iedomāties, ka šis incidents apgriezīs ar kājām gaisā visu viņa dzīvi. Tas pieliks punktu daudzsološai karjerai, kas pavisam nesen galvu reibinošā ātrumā bija ievedusi viņu CIP augstākā līmeņa vadības rindās, un iesviedīs arvien vērienīgāka starptautiska noslēpuma epicentrā – noslēpuma, kas mulsina gan diplomātus, gan zinātniekus un raisa bažas Kapitolija kalnā. Turpmākajos mēnešos Polimeropuloss pamazām atskārtīs, ka viņu toreiz no kājām nogāza ne jau iebojājies sendvičs. Tā drīzāk bija baisa iesvētīšana aizvien kuplākajā ārzemēs strādājošo amerikāņu diplomātu, spiegu un valsts ierēdņu klubā, kura biedri piedzīvojuši visai līdzīgas situācijas: viņi, pēc dažu ekspertu un mediķu domām, kļuvuši par nezināmu, ar pilnīgi jauniem virzītās enerģijas ieročiem bruņotu uzbrucēju agresijas upuriem. Daudzi no šiem neapstiprinātajiem uzbrukumiem ir nokļuvuši mediju ziņās, tajā skaitā vairāki, kas notikuši Kubā un Ķīnā; par citiem informācija līdz šim brīdim nebija izpausta, ieskaitot vismaz trīs incidentus, kuros, pēc CIP un ASV Kongresa amatpersonu vārdiem, Savienoto Valstu pilsoņi cietuši turpat uz Amerikas zemes.

Polimeropuloss, kurš arī pēc priekšlaicīgās aiziešanas pensijā palicis uzticams CIP kareivis, līdz šim ne reizi nav publiski sīkāk iztirzājis savas, kā pats to sauc, “klusās brūces”. Taču gada laikā, kas aizritējis kopš aiziešanas no darba, viņu arvien vairāk nokaitinājusi pārvaldes nevēlēšanās sniegt viņam un citiem līdzīgā veidā cietušajiem CIP aģentiem vajadzīgo medicīnisko aprūpi. “Viņu pienākums ir nodrošināt mums nepieciešamo medicīnisko palīdzību, un pie tā nepieder apgalvojumi, ka mēs to visu esam izdomājuši,” Polimeropuloss man sacīja. “Es pieprasu, lai pārvalde to kvalificē kā kaujas ievainojumu.” Polimeropulosu satrauc arī fakts, ka pārvalde un pašreizējā ASV administrācija ne izmeklē, ne arī mēģina atvairīt neapšaubāmos uzbrucējus, kuri apdraud viņa vecos cīņu biedrus un arī citus amerikāņus aizvien pārdrošākos veidos. (Oficiālā atbildē uz GQ pieprasījumu CIP pārstāvji raksta: “Pārvaldes augstākā prioritāte ir mūsu aģentu veselība un labklājība, kam mēs uzmanīgi sekojam, vācot datus problemātiskās valstīs, tajā skaitā Krievijā, un nododot šo informāciju tālāk politikas veidotājiem. Jūsu vēstulē izteiktie apgalvojumi par pretējo ir gluži vienkārši nepatiesi.”)

“Mūsos valda ārkārtīgs nemiers un sašutums par pārvaldes vadības un tās Medicīnisko pakalpojumu biroja attieksmi pret šo jautājumu,” man teica Polimeropuloss. Pārvaldes vadība, viņš saka, pret saviem darbiniekiem izturējusies nolaidīgi. “Daudzi cilvēki ir pamatīgi noskaitušies. Un – kā lai to pasaka? Pārvaldei nāksies par to atbildēt.”

Polimeropuloss ieradās Maskavā Donalda Trampa pirmā, ļoti haotiskā Baltā nama gada nogalē. Drīz pēc Trampa inaugurācijas izlūkošanas aprindas (Intelligence Community) nāca klajā ar atzinumu, ka Krievijas valdība sekmīgi iejaukusies 2016. gada prezidenta vēlēšanu norisē. Sašķeltajā ASV izlūkdienestu pasaulē šādi publiski augsti ticami vērtējumi dienasgaismu ierauga reti. Tomēr jaunais prezidents šos atzinumus noraidīja, nicīgi nodēvējot izlūkdienestu darbiniekus par “valsti valstī”, kas vairāk par visu vēlas izjaukt viņa plānus. Viņš likās arī apņēmies pielabināties Kremlim, ejot pat tik tālu, ka 2017. gada maijā ieaicināja Krievijas ārlietu ministru Ovālajā kabinetā, kur izmantoja izdevību pazoboties par atlaisto FIB direktoru Džeimsu Komiju un iepazīstināt krievus ar ļoti slepeniem Izraēlas izlūkdienesta datiem – bez Jeruzalemes atļaujas. “Atceros, ka toreiz nodomāju: tas ir tā, it kā Džordžs Bušs pēc 11. septembra būtu uzaicinājis ciemos Bin Lādinu un pateicis viņam: “Eh, būs jau labi,” teica Polimeropuloss. “Tamlīdzīgas izdarības mūs nopietni satrauca.” Viņš piemetināja, ka no dažām ziņām viņam vienkārši esot “eksplodējis pauris”.

Prezidenta lakstošanās ap Vladimiru Putinu ne tikai viesa bažas, bet arī bija tiešā pretrunā ar Polimeropulosa darbu CIP galvenajā mītnē Virdžīnijas pavalsts Langlijā. 2017. gada janvāra beigās Polimeropulosu uz šejieni pārcēla no CIP Terorisma apkarošanas nodaļas, paaugstinot amatā par Eiropas un Eirāzijas misiju centra (EEMC) operāciju vadītāja vietnieku. CIP vadība, ieskaitot toreizējo direktoru Maiku Pompeo, nolēma, ka pienācis laiks sākt agresīvāk reaģēt uz krievu “proaktīvajām” kampaņām un ka labākais veids, kā parādīt Kremlim, ka amerikāņi nejoko, ir iesaistīt šajā darbā tos dzelzs večus, kuri pēdējos 15 gadus pavadījuši Tuvajos Austrumos. Tie bija cilvēki, kuri, tāpat kā Polimeropuloss, neko daudz nezināja ne par Krieviju, ne par tās vēsturi vai kultūru. “Par Krieviju mēs neko nesajēdzām,” atzīst Polimeropuloss. Toties viņš ar saviem terorisma apkarošanas kolēģiem, tāpat kā pretējās puses pārstāvji Krievijā, tekoši runāja spēka valodā.

Polimeropulosa jaunais darbs bija vadīt slepenas operācijas visās aptuveni 50 EEMC bāzēs, kas bija izkaisītas plašā teritorijā no Īrijas līdz Azerbaidžānai. Pārvaldes un Polimeropulosa izpratnē viss, kas atradās šajās robežās – Eiropa, Ukraina, Turcija, Kaukāzs –, tagad bija kaujas lauks cīņā starp Savienotajām Valstīm un Krieviju. Polimeropuloss izdeva rīkojumu, ko pats dēvē par “aicinājumu ķerties pie ieročiem”. “Visām bāzēm tika dota pavēle veltīt galveno uzmanību Krievijai,” viņš paskaidro. “Tā pirmsākumi meklējami vēl vecajos laikos, kad visā pasaulē jebkurā bāzē darbojās īpaša padomju nodaļa. Mēs gribējām šo sistēmu atjaunot, jo bija skaidrs, ka Krieviju vairs nedrīkst ignorēt.” Polimeropuloss un pārējie terorisma apkarošanas aģenti, kas bija iesaistīti jaunajā misijā, lielākoties bija specializējušies aizdomās turētu teroristu atrašanā, taču attiecībās ar krieviem viņiem vajadzēja gluži citas iemaņas. “Tradicionāli vislabākais ierocis slēptas ietekmes realizēšanai ir patiesība,” Polimeropuloss stāstīja. “Un visas šīs operācijas un slēptā ietekme Krievijā ir tik vienkārša lieta, jo mums nav nekādas vajadzības melst, piemēram, ka Putinam patīk izklaidēties ar maziem zēniem sava auto aizmugurē. Nav jāsacer nekādas pasakas, kas viņu apkaunotu. Atliek vienkārši pateikt, ar ko viņi tiešām nodarbojas.” Tas nozīmēja atmaskot krievu operācijas visā kontinentā – piemēram, centienus nepieļaut, ka Maķedonija maina valsts nosaukumu, un “sponsorēt” apvērsumu Melnkalnē –, sadarbībā ar vietējiem izlūkdienestiem parūpējoties, lai Eiropas sabiedrība zinātu, ka Kremlis mēģina ar to manipulēt. (Krievijas valdība noliegusi savu saistību ar minētajiem notikumiem.)

Polimeropulosam līdz šai dienai nav ne jausmas, cik daudz vai maz prezidents Tramps zināja par viņa darbu EEMC. “Vai Pompeo aizgāja pie prezidenta un informēja viņu?” Polimeropuloss saka. “Es tiešām nezinu, un būtībā nav jau svarīgi, jo mums tik un tā tika dota zaļā gaisma – ejiet un dariet... Tas vienkārši bija iekšējs CIP lēmums: mēs rīkosimies šādi. Tādām lietām nav vajadzīga nekāda atļauja no augšas. Mēs jau krievus neslepkavojām.” (Tam gan būtu nepieciešama augsta līmeņa atļauja, jo fiziski uzbrukumi suverēnas valsts aģentiem rada gluži citas pakāpes politisko risku. Polimeropuloss, arī citi avoti, kas pazīstami ar CIP pretizlūkošanas aktivitātēm, uzsver, ka centra darbība nevienā brīdī nav ietvērusi fiziska kaitējuma nodarīšanu krievu izlūkdienesta aģentiem.)