CIP, LSD un Franka Olsona nāve

Aukstā 1953. gada novembra rītā pirms ausmas augstu virs Septītās avēnijas Manhatanā sašķīda stikls. Pēc dažām sekundēm pret ietvi atsitās ķermenis. Viesnīcas Statler šveicars Džimijs uz mirkli apstulba. Tad viņš pagriezās un ieskrēja viesnīcas vestibilā.

– Mums ir lēcējs! – viņš sauca. – Mums ir lēcējs!

Nakts portjē caur tumsu lūkojās augšup uz viesnīcas masīvo fasādi. Pēc brīža viņš ievēroja aizkaru, kas plivinājās laukā pa logu. Tas izrādījās 1018.A numurs. Reģistrācijas kartītē bija divi vārdi: Franks Olsons un Roberts Lašbruks.

Policisti iegāja 1018.A numurā ar ieročiem šaušanas gatavībā. Neviena nebija. Logs bija izsists. Viņi atgrūda vannasistabas durvis un ieraudzīja Lašbruku, kurš sēdēja uz tualetes poda ar saķertu galvu. Viņš teica, ka esot gulējis un tad no trokšņa pamodies.

– Kā sauc vīrieti, kas izkrita pa logu? – policists pajautāja.

– Olsons, – atskanēja atbilde. – Franks Olsons.

– Viesnīcās nostrādātajos gados, – vēlāk atminējās nakts portjē, – neesmu saskāries ar gadījumu, kad kāds būtu nakts vidū piecēlies, apakšveļā izskrējis cauri tumšai istabai, izvairoties no divām gultām, un meties ārā pa aizvērtu logu ar žalūzijām un aizvilktu aizkaru.

Atstājis policistus, nakts portjē atgriezās vestibilā un, nojautas vadīts, pavaicāja telefonistei, vai nesen nav zvanīts no 1018.A numura.

– Ir, – viņa atbildēja. Turklāt viņa šo sarunu bija noklausījusies, kas nebija nekas neparasts laikos, kad viesnīcās zvanīja caur vietējo centrāli. Kāds no tās istabas bija zvanījis uz numuru Longailendā, kas bija reģistrēts uz izcilā ārsta Harolda Eibramsona vārda, kurš bija mazāk zināms arī kā LSD eksperts un viens no CIP medicīniskajiem līdzstrādniekiem.

– Viņš ir miris, – zvanītājs bija teicis.

Eibramsons atbildējis:

– Nu, tas ir ļoti slikti.

Policistiem, kas pirmie ieradās notikuma vietā, šī izskatījās pēc kārtējās cilvēciskās traģēdijas, kādas viņi redzēja bieži: bēdu nomākts vai izmisis cilvēks bija laupījis sev dzīvību. Viņi nevarēja zināt, ka mirušais un palikušais ir zinātnieki, kas darbojušies vienā no visslepenākajām ASV valdības izlūkošanas programmām.

Agri nākamajā rītā kāds tuvs Olsona kolēģis aizbrauca uz Mērilendu, lai drausmīgo ziņu pavēstītu bojāgājušā ģimenei. Viņš pastāstīja Alisei Olsonei un trim bērniem, ka Franks “izkritis vai izlēcis” pa viesnīcas logu un nosities. Protams, viņi bija satriekti, taču viņiem neatlika nekas cits kā pieņemt sacīto. Alise neiebilda, kad viņai pateica, ka, ņemot vērā nelaiķa ķermeņa stāvokli, ģimenes locekļiem labāk nevajadzētu to apskatīt. Bēres noritēja ar aizvērtu zārku. Ar to arī šis gadījums būtu varējis beigties.

Tomēr pēc vairākiem gadu desmitiem nāca atklātībā fakti, kas Olsona nāvi rādīja pilnīgi jaunā gaismā. Vispirms CIP atzina, ka neilgi pirms nāves kolēģi bija aizvilinājuši Olsonu izbraukumā un slepus iemānījuši viņam LSD. Pēc tam izrādījās, ka Olsons bija runājis par aiziešanu no CIP un teicis sievai, ka ir pieļāvis “briesmīgu kļūdu”. Pamazām iezīmējās cita versija: Olsons bija satraukts par problēmām darbā un gribēja no tā aiziet, tāpēc biedri viņu uzskatīja par risku drošībai. Tas viss viņu noveda 1018.A numurā.

Otrā pasaules kara laikā Franks Olsons bija viens no pirmajiem zinātniekiem, ko nosūtīja darbā uz slepenajām ASV bioloģisko ieroču laboratorijām Fortdītrikā Frederikā, Mērilendas pavalstī. Tur Olsons sāka strādāt kopā ar vairākiem kolēģiem, kuri palika kopā ar viņu visas viņa slepenās karjeras laikā. Viens no tiem bija Harolds Eibramsons. Bija arī bijušie nacistu zinātnieki, kas atvesti uz ASV un iesaistīti slepenajās valdības programmās. Kādu laiku viņi strādāja pie aerosolu tehnoloģijām – veidiem, kā izsmidzināt baktērijas vai toksīnus uz ienaidniekiem un kā aizsargāties pret šādiem uzbrukumiem. Vēlāk Olsons iepazinās ar amerikāņu izlūkdienesta darbiniekiem, kas Eiropā bija eksperimentējuši ar “patiesības serumiem”.

1944. gadā Olsonu no armijas atvaļināja, bet viņš palika Fortdītrikā ar civilista līgumu un turpināja aerobioloģijas pētījumus. Viņš vairākas reizes apmeklēja slēgto Dagvejas izmēģinājumu poligonu Jūtā, kas tika izmantots “dzīvu bioloģisko aģentu, munīcijas un aerosola mākoņu izveides” izmēģināšanai. Viņš ir līdzautors 220 lappuses biezam pētījumam “Eksperimentālas aerogēnās infekcijas”, kurā aprakstīti eksperimenti ar “ļoti infekciozu bioloģisko aģentu mākoņiem”.

1949. gadā viņš devās uz Karību jūru, lai piedalītos operācijā “Harness”, kurā tika pārbaudīta dzīvnieku ievainojamība ar toksiskiem mākoņiem. Nākamajā gadā viņš piedalījās operācijā “Sea Spray”, kuras gaitā netālu no Sanfrancisko tika izlaisti putekļi, kas bija izstrādāti tā, lai tie lidotu kā Sibīrijas mēra sporas. Viņš regulāri devās uz slepenu armijas bāzi Fortteriju Plamailendā, kas atrodas netālu no Longailendas austrumu gala. Tur tika izmēģināti toksīni, kas bija pārāk nāvējoši, lai tos ievestu ASV kontinentālajā daļā.

Tas bija laiks, kad armijas un CIP augstāko vadību bija pārņēmis stiprs satraukums par varbūtējiem PSRS sasniegumiem mikrobu izmantošanā militāriem mērķiem. Viņu trauksme noveda pie speciālo operāciju nodaļas izveides. Pa kabinetiem un laboratorijām klīda baumas par tās darbu. Olsons par to uzzināja vakara kāršu partijas laikā no kolēģa Džona Švāba, kurš, Olsonam nezinot, bija iecelts par pirmo šīs nodaļas vadītāju. Švābs uzaicināja viņu pievienoties. Olsons piekrita bez domāšanas.

Pēc nepilna gada Olsons nomainīja Švābu speciālo operāciju nodaļas vadītāja amatā. Viņa pienākumu apraksts bija nekonkrēts, bet aizraujošs: vākt datus, “kas interesē nodaļu, īpašu uzmanību pievēršot medicīniskajiem un bioloģiskajiem aspektiem”, un koordinēt savu darbu ar “citām iestādēm, kas veic līdzīgu vai radniecīgu darbību”. Tas nozīmēja CIP.

Kāds pētījums liecina, ka Olsons bija specializējies “bioloģisko baktēriju izplatīšanā pa gaisu”. “Dr. Olsons ir izstrādājis vairākus nāvējošus aerosolus parocīga lieluma iepakojumos. Tie bija maskēti par skūšanās krēmu un kukaiņu repelentu. To sastāvā citu vielu starpā bija arī stafilokoku enterotoksīns, kas ir bīstama pārtikas inde, vēl nāvīgākais Venecuēlas zirgu encefalomielīts un pats nāvīgākais no visiem – Sibīrijas mēris .. Citi ieroči, pie kuriem viņš strādāja, bija šķiltavas, kas izdalīja gandrīz uzreiz nonāvējošu gāzi, lūpukrāsa, kas nogalina, nonākot saskarē ar ādu, un vienkāršs kabatas aerosols astmas slimniekiem, kas izraisīja pneimoniju.”

Kad 1953. gada sākumā Olsons atkāpās no speciālo operāciju nodaļas vadītāja amata, žēlodamies, ka darba spriedze izraisījusi čūlas saasinājumu, viņš jau bija pievienojies CIP. Viņš palika nodaļā, kas oficiāli skaitījās armijas daļa, bet darbojās kā militārā bāzē paslēpta CIP pētniecības laboratorija. Tur viņš iepazinās ar Sidniju Gotlību un viņa vietnieku Robertu Lašbruku – diviem zinātniekiem, kuri drīz pēc tam sāka vadīt sevišķi slepenu CIP projektu ar kodēto nosaukumu MK-Ultra.

Gotlībs bija CIP galvenais inžu meistars. Vairāk nekā 20 gadus viņš uzraudzīja medicīniskus eksperimentus un “īpašas pratināšanas” projektus, kuros tika mocīti simtiem cilvēku un neatgriezeniski sagrauti daudzi prāti. Tolaik CIP valdīja apsēstība ar cilvēka prāta kontroli: ja izdosies atrast veidu, kā to kontrolēt, balva būs ne vairāk, ne mazāk par pasaules kundzību. MK-Ultra bija sevišķi slepena prāta kontroles eksperimentu programma, kuras pamatideja bija LSD devu došana “izejmateriālam”. Gotlībs gribēja noskaidrot, cik daudz LSD cilvēks var uzņemt. Viņu interesēja, vai pastāv kāds lūzuma punkts – tik liela deva, ka tā sagrauj prātu un iznīcina apziņu, atstājot tukšumu, kurā var implantēt jaunus impulsus vai pat jaunu personību.

Savā laboratorijā Fortdītrikā Olsons veica eksperimentus ar laboratorijas dzīvniekiem, tos saindējot ar gāzveida vai citām vielām. Piedzīvotais viņu satrauca.

– No rīta viņš atnāca uz darbu un ieraudzīja kaudzēm mirušu pērtiķu, – vēlāk stāstīja viņa dēls Eriks. – Tas traumē. Viņš nebija piemērots šādam darbam.

Olsons redzēja arī cilvēku ciešanas. Viņš nebija spīdzinātājs, taču novēroja un uzraudzīja spīdzināšanas seansus vairākās valstīs.

Kādā pētījumā teikts, ka “CIP slepenajos objektos Vācijā Olsons regulāri bija aculiecinieks drausmīgi nežēlīgām pratināšanām. Ieslodzītie, kurus uzskatīja par “izejmateriālu”, – par spiegošanu, informācijas noplūdināšanu utt. aizdomās turētie – tika burtiski pratināti līdz nāvei ar eksperimentālām metodēm, kas iekļāva narkotikas, hipnozi un spīdzināšanu, cenšoties apgūt smadzeņu skalošanas paņēmienus un atmiņas dzēšanu”.