Biezoknis un okeāns

Cilvēki dalās divās kategorijās: tie, kas sēņo, un tie, kas nesēņo. Turklāt, ja sēņo, tad parasti ar vislielāko aizrautību, bet, ja nesēņo, tad nesēņo nemaz. Tādi neizlēmīgie, kas “it kā šad un tad, bet vispār jau ne sevišķi”, – vismaz manā pieredzē – ir liels retums. Pavirši ņemot, var nonākt pie slēdziena, ka nevaldāmā sēņošanas kāre ir saistīta ar kādu mūžsenu, dziļi gēnos ieaustu “mednieka-vācēja” pavedienu. Bet vai tādā gadījumā šim nemirstīgajam Ādamam nebūtu ar tikpat lielu kaislību jātriec mūs medībās, ogās un makšķerēt? Manu paziņu vidū ir ļoti daudz makšķernieku, kā arī daži licencēti mednieki. Protams, arī tie uz ūdenskrātuvēm vai mežos dodas, kad vien ir izdevība. Taču “izdevība” var rasties, teiksim, reizi piecos gados, un pārsvarā tas netiek uzskatīts par lielu katastrofu. Mēģinu iztēloties kaut vienu pazīstamu sēņotāju, kas būtu ar mieru izlaist sezonu.

Ko nu par sezonām. Reiz atbraucu pie radiem, skatos virtuvē, tur katra brīva virsma, trepju pakāpienus ieskaitot, apsegta ar avīzi un viscaur noklāta ar skaistām, svaigām rudmiesēm. Brālēns prasa:

– Tev gadījumā sēnes nevajag? Mums te īsti nav vairs kur likt...

Es atbildu, ka pašam mājās pilns.

– Eh. Kurš to visu ēdīs? – viņš nogroza galvu, un viņa dzīvesbiedre klusi nosaka:

– Un rīt taču jāiet vēl...

Jo vairāk novēroju šādas ainas, jo neapmierinošāka liekas versija par kaut kādiem atavistiskiem izdzīvošanas instinktiem, kas aizķērušies kaula smadzenēs. Tur jābūt kaut kam vēl. “Jo cilvēkā nav tikai viena pati fiziskā puse,” rakstīja cits kaislīgs sēņotājs¹, “arī garīgā puse viņā ir, un ir – vēl vairāk – ir mistiskā, pārgarīgā puse.” Un, pat ja “pārgarīgā puse” ir fiziskās turpinājums, tad taču vēl jo vairāk tā būtu pelnījusi atsevišķu uzmanību. Jo pārgarīgā puse neapmierina praktiskas vajadzības, bet, ko apmierina, vispār nav skaidrs.

Longas Litas Vonas grāmata “Ceļš cauri biezokņiem”² apliecina, ka mikologu aprindās interesēties par sēnēm tikai kā par barību skaitās vulgāri. Vona ir malaiziešu izcelsmes antropoloģe, kas iepriekšējā gadsimta 70. gados aizbraukusi apmaiņas programmā uz Norvēģiju, laimīgi apprecējusi jaunu arhitektu, vārdā Eiolfs Ulsens, un palikusi dzīvot Oslo. Kādu rītu Eiolfs aizgājis uz darbu, nolicis somu un pakritis biroja gaitenī bez dzīvības. Vona neatklāj, cik ilgi nodzīvojusi ar Eiolfu, taču, paokšķerējot gūglē, var izrēķināt, ka abu laulība ilgusi 34 gadus. Pēc vīra nāves viņas dzīvē iestājās stāvoklis, ko var salīdzināt ar brīvo kritienu. Vona raksta:

Mana polārzvaigzne bija izdzisusi. Es attapos nepazīstamā teritorijā, es biju apjukusi klejotāja svešā zemē. Redzamība bija vāja, un man nebija ne kartes, ne kompasa, pēc kā vadīties.

Kādu laiku pamaldījusies pa saviem sēru biezokņiem, viņa pierakstījās sēņošanas kursos Oslo Universitātes Dabas vēstures muzeja pagrabā. Tāpat vien, bez īpaša mērķa un intereses. Tikai tādēļ, ka gadījās kārtējais brīvais vakars, un tie kopš vīra nāves bija kļuvuši neciešami. Doma par glābiņa meklēšanu sēnēs Vonai nebija ne prātā.

Taču tieši mežā uz sūnām klātās zemes es atradu to, ko biju meklējusi. Mans ceļojums pa sēņu takām kļuva arī par ceļojumu pa iekšējo ainavu, manu via interna. Ārējais ceļš bija ilgs. Tāpat arī iekšējais, un tas bija vētrains un smags. Taču man nav ne mazāko šaubu, ka tieši sēņu pasaulē es atradu to, kas palīdzēja man iznākt no sēru tumsas.

Atšķirībā no citām Eiropas valstīm norvēģu ēdienkartē sēnes parādījās tikai 19. gadsimta sākumā. Galvenokārt tās bija iecienījusi izglītotā elite. Pārējie to drīzāk uzskatīja par modes kaprīzi. Daļēji, protams, viņiem bija taisnība. Oslo salonos, līdzīgi kā savulaik Parīzes labākajos namos, saviesīgs vakars bez sēņu ēdieniem vairs nebija iedomājams. Joprojām aktuālā almanaha “Ēdamās sēnes”³ autors, doktors Juhans Ūlufs Ulsens, nomainīja uzvārdu uz Sopp. Tas, ka šī vārda nozīme ir – burtiski – “sēne”, daudz pasaka priekšā par sēņošanas statusu Norvēģijā. Tāpat arī tas, ka sertificēts sēņu inspektors mūsdienās tiek uzskatīts par neaizstājamu sabiedrības locekli un turēts augstā godā. Salīdzinājumam Vona grāmatā min, ka Francijā sēņotāji drīkstot iesniegt savu lomu novērtēšanai aptiekās: sēņu atpazīšana tur iekļauta farmaceitu izglītības pamatprogrammā. Līdz zināmam brīdim tas esot darbojies. Šodien franču aptiekāru standarta ieteikums, ielūkojoties grozā, esot: “Labāk visas izmetiet.”

Sēras notrulina maņas. Tā mūsu ķermenim un prātam esot tāda vispārēja atsāpināšanas programma, kas nāk ar blaknēm: ēdiens zaudē garšu, krāsas šķiet izbalojušas, visa mūzika skan vienādi. Atradusi Oslo piepilsētā savu pirmo sēni, Vona beidzot atkal piedzīvoja to, ko nebija jutusi kopš Eiolfa nāves, – tīru, neatšķaidītu prieku. Starp visiem sēņotājiem, ar kuriem esmu šo tēmu apspriedis, pastāv vienprātība: sajūta, kas pārņem, atrodot mežā savu pirmo ēdamo sēni, ir vienreizīga, bet grūti raksturojama. Interesantā kārtā, kad iztēles rosināšanas nolūkos jautāju, ar kuru grāmatu to varētu salīdzināt, atbildes nāca bez vilcināšanās. Divi sēņu draugi, māte un dēls, savā starpā neapspriedušies, teica: “Skaidrs taču, Tūve Jānsone, “Neredzamais bērns”!” Viena no Ilzēm nosauca grāmatu, kas pat nelasītājam ieskicē šīs sajūtas neaptveramo plašumu. “Okeāniskais es” bija viņas atbilde. Bet sēņotājs un komponists Džons Keidžs savulaik salīdzināja šo sajūtu ar klusas, skaistas simfonijas skaņām, kas bieži paliek nedzirdētas ikdienas troksnī.

Zināmu daļu sēņošanas dziednieciskās iedarbības Vona saista ar tai piemītošo sacensības garu. No kura savukārt izriet arī liela noslēpumainība. Labs sēņotājs savus medību laukus vis neatklāj kuram katram. Pat tuvu draugu lokā uz jautājumu “Kur te tuvumā būtu vērts pasēņot?” var saņemt atbildi: “Ej gar ceļa malu, cik tālu vari.” Kāda sieviete Oslo savu labāko sēņu vietu GPS koordinātas bija ierakstījusi testamentā – lai pēc nāves tās varētu uzzināt viņas meita. Cits Vonas draugs, atradis mazu sēni, mēdza fiksēt koordinātas un ļaut tai vēl paaugties, lai otrā dienā atnāktu pakaļ. Reiz viņi abi kopā atgriezušies tādā slēpnī, bet baraviciņas vietā atraduši gulošu klaidoni, kurš turklāt, rūpīgāk aplūkojot, izrādījies miris. Tomēr galvenais sēņu nopelns sēru ārstēšanā ir un paliek pārgarīgs. Kad vecās nozīmes vairs nedarbojas, ir jāmeklē vietā jaunas. Un, kā antropoloģijas studijās esot mācījis profesors Fredriks Barts, lai to izdarītu, jāsaprot, kur tu atrodies. Citiem vārdiem, lai atrastu jaunu jēgu, jāsasniedz tas, ko šajos laikos mēdz dēvēt par “brīvu plūsmu”, “būšanu mirklī” vai “dzen”. Un te mēs atgriežamies pie sēru notrulinātajām maņām: sēņošana liek tev atrasties šeit un tagad – gan iekšēji, gan ārēji. Tā iedarbina visus jutekļus vienlaikus, un pēkšņi redze, tauste, oža un viss pārējais darbojas brīnišķīgā, saskanīgā simfonijā. Sēņošana līdz ar to ir vistiešākais sēru pretstats.

Mūsdienu dabaszinātnēs joprojām izmanto Kārla fon Linneja 18. gadsimtā izstrādāto taksonomiju. Taču, atšķirībā no augiem un dzīvniekiem, sēnes Linnejs tā arī līdz galam neizprata. Viņa sistēmā tās ir ierakstītas mīklainā dzīvnieku valsts apakškategorijā ar nosaukumu “Haoss”. Tās atradās dīvainā telpā starp divām pasaulēm. Vona par to raksta šādi:

Latīņu vārds līmen nozīmē “slieksnis” vai “robeža”. No tās pašas saknes cēlies vārds “limbo”: tā Romas Katoļu baznīcā apzīmē vietu kaut kur starp paradīzi un elli. Šeit nīkuļo dvēseles, kurām liegta mūžīgā dzīve paradīzē un kuras ieslodzītas nekurienē: jā, tām ir izdevies paglābties no elles, taču debesu vārti tām ir slēgti. Es biju precējusies, un pēkšņi es biju atraitne. Tiktāl mani klejojumi pa sēru labirintu bija viena gara, nepārtraukta liminālā fāze. Es neatrados ne šur, ne tur.

Taču nekurienē, kā izrādās, viss ir plūstošs un mainīgs, un, ja tu neesi neviens, tad ar zināmu vēlēšanos un piepūli vari kļūt par jebko. Šobrīd Longa Lita Vona ir sertificēta sēņu inspektore Norvēģijā. Savu fizisko, garīgo un pārgarīgo sajūtu, kas pārņem, atrodot sēni, (un līdz ar to arī visu sēņošanas būtību) viņa raksturo šādi: “Dažkārt es atrodu sēni, un laiks apstājas. Es nonāku gan brīvā plūsmā, gan dzena stāvoklī. Es jūtu dziļu gandarījumu par to, ka esmu daļa no šī Visuma, un tas man sniedz iekšēju mieru un patiesu laimi. Tādos brīžos svarīgs ir tikai viens: būt tieši tur, kur es esmu, un darīt tieši to, ko daru.”

– Bet to “Okeānisko es” es neesmu lasījusi, – teica sēņu draudzene. Es arī nebiju, taču izstāstīju viņai par Vonu, par ceļa meklējumiem savā iekšējā mežā un apmaldīšanos ārējā, par pārgarīgo okeānu cilvēkā un to, ka patiesībā visu kopā satur sēnes.

– Nu jā, – viņa teica. – Mums arī šovasar gadījās. Gājām trijatā baravikās, bet nevienas nebija. Un tad vispirms tā mana vedekla kaut kur aizklīda ar savu grozu, pēc tam dēls, un tad jau arī atpakaļceļš bija pazudis. Panervozēju es, panervozēju, bet tad nodomāju: “Kur tad viņi liksies? Agrāk vai vēlāk atnāks.” Apsēžos uz akmens, aizpīpēju un pēkšņi redzu: man priekšā maza, smuka baraviciņa. Un es sēžu, skatos uz viņu, un viņa skatās uz mani... Un, jā, tiešām. Kaut kas tajā visā ir.