Brīvās izglītības ideja

Jezga, kas jau daudzus gadus visā valstī ir sacelta ap izglītību, pēdējos mēnešos kļuvusi tik skaļa, ka neviens pie skaidra saprāta esošs cilvēks neuzdrošināsies tur kaut ko piebilst. Tomēr es tieši to darīšu. Protams, ka diskusijai par izglītību vienmēr ir kāds pamatojums – vēlme precizēt pašu problēmu un iezīmēt noteiktus izglītības principus, kam būtu jābūt visu praktisko pielietojumu pamatā. Izglītības – un noteikti arī brīvās jeb vispārīgās izglītības¹ – problēmai nav nekāda sakara ar satelītiem, raķetēm, Pentagona organizāciju vai dezorganizāciju vai Padomju Savienību. Tomēr, kā mēs redzēsim, nav nejaušība, ka diskusijās par izglītību regulāri pievēršas šīm tēmām. Par izglītību nevar runāt arī izglītības psiholoģijas žargonā, kas ārkārtīgi daudz ko uztver kā pašu par sevi saprotamu un vēl daudz kam vairāk vispār nepievērš nekādu uzmanību. Es runāšu vienkārši, riskējot būt banāls un sakot lietas, kuras, šķiet, visi tāpat jau zina. Es tikai gribu atgādināt to, ko jūs jau zināt.

I

Ikviens no mums (proti, ikviens cilvēks uz pasaules, bez izņēmuma) ir tai vai citā veidā izglītots. Tas nozīmē, ka ikviens jau kopš agras bērnības sevī uzņem dažādas paražas, uzskatus, viedokļus, izturēšanās, jušanas un reaģēšanas veidus. Bez šīs elementārās izglītības mēs nevarētu būt savas ģimenes, dzimtas un visu pārējo lielāku vai mazāku kopienu locekļi. Būt cilvēkam nozīmē būt izglītotam šajā elementārajā veidā, būt izglītotam cilvēka dzīves pamatos. Mums ir dota divkārša izaugsme, divkārša barība, divkāršs briedums. Mūsu kā cilvēcisku būtņu briedums ne vienmēr sakrīt ar mūsu kā dzīvu organismu briedumu, turpretī mūsu nesaprotamo mazāko brāļu – dzīvnieku – pasaulē, šķiet, šādas nesakritības nav. Barību, kas ved pie cilvēciskā brieduma, mums sniedz vecāki un draugi, neskaitāmas attiecības, biedrošanās un hierarhijas, kuras mūs saista ar kopienas dzīvi; visbiežāk mēs esam pasīvi šādas barības – viszemākās un tomēr, iespējams, vissvarīgākās manis tā dēvētās elementārās izglītības – saņēmēji. Visbiežāk mēs to pat neapzināmies.

Daudz labāk mēs apzināmies citu elementārās izglītības līmeni, kuru gūstam caur to, ko aptuveni dēvē par “pieredzi”. Ar pieredzi mēs galvenokārt domājam vilšanās, grūtības, raizes, šķēršļus, ciešanas un katastrofas, ar kurām esam sastapušies, kurām esam padevušies vai kuras pārvarējuši un ar kurām rēķināmies arī turpmāk. Pateicoties šādai spēcīgai pieredzei, mēs kļūstam gudri (protams, ne visi). Notiek elementāra vispārināšana, ko dēvē dažādi: rituāli, tradīcijas, ierastā kārtība vai paaudžu gudrība.

Un šeit priekšplānā iznāk jauns izglītības kanāls, kas saistīts ar apzinātu refleksiju un sistemātisku darbību. Šajā kanālā, izmantojot apzinātu formalizēšanu, grūtības un šķēršļi tiek pacelti jaunā, teorētiskajā līmenī: tie kļūst par problēmām. To risināšanas veidi jāiemācās: ir nepieciešamas formālas disciplīnas, lai fokusētos uz problēmu, proti, izlobītu tās kodolu, rīkotos metodiski, uzlabotu atmiņu, padarītu acīmredzamu to, kas ir apslēpts. To nevar panākt bez piepūles, un, tāpat kā pieredze lielākoties ir sāpīga, formālā mācīšanās ir grūta pēc savas būtības. Es runāju par formālo izglītību, kas izaug no elementārās izglītības un turpina tajā balstīties. Bez šīs formālās izglītības mēs varam iztikt, tikai atsakoties no skaidrības un labākām prasmēm, kas varētu palīdzēt vieglāk tikt galā ar dzīves grūtībām.

Vai esmu iezīmējis pilnīgu izglītības ainu? Protams, ka ne. Pieredzē sastaptās grūtības un šķēršļus es ceru pacelt jaunā līmenī, ko nosaucu par teorētisko, un es ieviesu jēdzienu “formālās disciplīnas”, kas jāapgūst, lai atrisinātu teorētiskās problēmas. Bet kā šī pacelšana notiek? Kā elementārā izglītība pārtop par formālo izglītību? Vai es neesmu izlaidis ko svarīgu? Esmu. Es nepieminēju šīs pacelšanas sviru un pārveidošanas darbību – jautājumu uzdošanu. Tādēļ man jāpakāpjas atpakaļ un diezgan pamatīgi jānovirzās, lai pienācīgi apskatītu jautāšanas fenomenu.