Bruņurupuči un tīģeri: biezo grāmatu lasīšanas prieki

Viņvakar iedzīvojos migrēnā, lasot “Karu un mieru”. Ne jau tāpēc, ka būtu pārāk lauzījis galvu, pūloties atcerēties, vai Ļoļa ir pamazināmais vārds, kādā dēvē Hélène, sauktu arī par Elenu, sauktu arī par Jeļenu Vasiļjevnu Kuraginu, sauktu arī par grāfieni Bezuhovu. Es nemēģināju arī atcerēties, kur pēdējo reizi esmu saticis kādu no epizodiskajiem personāžiem (vai tik viņš nedienēja Nikolaja Rostova pulkā?). Es nebiju iestrēdzis bezgalīgā kaujas ainā, apmaldījies kā Pjērs Borodinas laukā. Nē, problēma bija tāda, ka grāmatas notikumi mani bija pilnīgi pārņēmuši savā varā. Lasot skaidri sajutu, kā sasprindzinu sejas muskuļus – vispirms ap acīm, pēc tam pierē –, taču tik un tā turpināju šķirt grāmatas lapas, izmisīgi vēlēdamies uzzināt, kāds šausmīgs liktenis sagaida Natašu Rostovu, kura padevusies donžuāna Anatolija Kuragina šarmam, kaut arī ir saderinājusies ar visnotaļ lielisko kņazu Andreju Bolkonski. Man ir liels kārdinājums uzdot nākamās dienas galvassāpes par traumu, kas gūta, spītējot briesmām, ar kādām draud dzīšanās pēc kultūras baudījuma.

Taču patiesībā mans riskantais flirts ar šīm lasīšanas paģirām bija gluži apzināts.

Kā jau plaši ziņots, pandēmijas iespaidā atdzimusi interese par tādām biezām grāmatām kā “Karš un miers”, jo lasītāji atklājuši, ka tagad viņiem ir papilnam laika, lai pieveiktu tūkstoš lappušu romānu vai kāda prezidenta biogrāfiju vairākos sējumos. Tiešsaistes grāmatu tirgotāji ziņo, ka pēdējā laikā pircēji ievērojami vairāk iegādājušies Dikensa un Trolopa apjomīgos klasiskos darbus. Apmēram 3000 cilvēku pieteikušies literārā žurnāla A Public Space izsludinātajam #TolstoyTogether klubam, kas sākās martā un noslēdzās 80 dienas vēlāk, jūnijā. Citi tiešsaistes pasākumi līdzīgā stilā ķērušies pie Deivida Fostera Volasa “Nebeidzamā joka” (1079 lappuses), Džovanni Bokačo “Dekamerona” (1072 lappuses) un Džeimsa Džoisa “Ulisa” (730 lappuses).

Lai cik tīkamas tādas ziņas ir šo rindu autoram, angļu valodas profesoram, mani nedaudz apbēdina tas, kā žurnālisti skaidro cilvēku interesi par šādām grāmatām. Vai tiešām šo romānu – īpaši “Kara un miera” – valdzinājums slēpjas apstāklī, ka tie sabalsojas ar pašreizējo brīdi mūsu dzīvē? Tādam aprakstam neapšaubāmi atbilst pieaugusī interese par Albēra Kamī “Mēri”. Taču, kad raksti, teiksim, kāda nesena publikācija žurnālā The Economist, pauž viedokli, ka Tolstoja romānā atrodamas “neizbēgamas paralēles ar šodienas krīzi”, tas man šķiet ne vien apšaubāmi, bet arī visai primitīvi. Autoriem, šķiet, pat neienāk prātā, ka cilvēks varētu lasīt “Karu un mieru”, grāmatu, kurā nekādas sērgas nav pieminētas, tieši tādēļ, lai pievērstu domas kaut kam citam nekā vienīgi pandēmija.