Būt starā

“Zilais samts”, “Sarkanais un melnais”, “Rozā pantera”, “Baltie zvani”, “Šaurā sārtā līnija”, “Sarkanās kurpītes”, “A Clockwork Orange”, “Zils” no Keslovska triloģijas, tad jau “Balts” un “Sarkans”, “Dzeltenā zemūdene”, “Baltie Ziemassvētki”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Zaļā jūdze”, “Melnais kaķis, baltais kaķis”, “Melnais Bims, baltā auss” (vai otrādi?)…

“Zaļais stars” man toreiz neko neizteica.

Tā bija otrā vai pat trešā diena mūsu izbraucienā ar automašīnu pa Latviju, ko, likās, nedrīkst pārtraukt patīkami ieilgušās bezrūpības dēļ, jo skaidrs, ka tas beigsies tik un tā. Koki zaļoja, mazliet līņāja lietus. Bija vasaras, bet vēl ne dzīves vidus, jo laika, likās, vēl ir daudz, tas ir, par laiku vispār tobrīd nedomāju. Mēs braucām pa mazliet slapjo ceļu, smējāmies, gvelzām niekus un minējām filmu nosaukumus, kuros ir krāsa.

Kad piedzima bērns, biju pārliecināta, ka pilnīgas bezrūpības brīži nu ir zuduši uz visiem laikiem. Taču šajā braucienā gandrīz vai ar kaunu pieķēru sevi pie domas, ka tie aizvien vēl ir iespējami. Tad es vēl nezināju, ka pēc neilga laika piedzīvošu vēl lielāku kaunu par bezrūpību, ko tur slēpt, grupas The Rolling Stones koncertā Tallinā. Nedz man patika šī grupa, nedz īpaši patika Miks Džegers, nesaprotu arī, kāpēc uz turieni braucu, taču brīdī, kad koncerta beigās debesīs uzšāvās salūts, likās: varbūt patiešām kļūt par grūpiju, sekojot šiem slaikajiem nemirstīgajiem un citādai dzīvei. Arī draudzene Sanita, kura pirms tam sūkstījās par koncerta biļešu augstajām cenām, skatoties debesīs, skaļi kliedza: “Un tas viss tikai par divdesmit pieciem latiem! Un tas viss tikai par divdesmit pieciem latiem!”

“Varbūt laižam uz Enguri?” kāds no draugiem ieteicās. Man vienmēr ir patikusi jūra un viss, kas notiek apmēram kilometra attālumā no tās. Sarunā noskaidrojās, ka kursabiedrs Māris tobrīd īrēja mājiņu Engures kempingā. Sazvanīts viņš priecīgs iedrošināja, lai tik braucam ciemos.

Iespējams, ka šobrīd vienā stāstā – galu galā, tas risinājās vairāk nekā pirms desmit gadiem – saplūdušas dažādas epizodes, kas samiksētas no tādiem notikumiem kā pēršanās, gājiens pa mežu tumsā un sirtaki. Lai nu kā, toreiz mēs visi pilnīgi noteikti gājām pirtī.

Varbūt tas saistīts ar mammas jaunību, bet es, ja vien vispār jāpatīk peldkostīmiem, priekšroku dodu 60. gadu modeļiem – pieklājīga izmēra biksēm (īpaši jau nu salīdzinot ar tajā brīdī modē esošajiem stringiem), nosedzošai augšai, biezam materiālam. Tieši šādu tumši zaļu pērli biju atradusi mammas skapī. Peldkostīms, lēcu šķidrums un grāmata (varētu būt “Frenija un Zūijs”) – trīs lietas, kuras tajā vasarā vienmēr atradās manā somiņā.

Nezinu, kā citiem, bet man prātā mēdz saglabāties nejaušas frāzes, sajūtas, kopumā visnotaļ nenozīmīgas lietas, kas ik pa laikam uzpeld, piemēram, skrienot krosu vai mazgājot matus. Dialogs Engures pirtī ir viena no tām. Tātad. Uz lāvas sēžu es un Māris, ir karsti, un mēs svīstam. Lēcas tobrīd esmu izņēmusi, neko daudz neredzu, toties Māris acīmredzot redz visu. Viņš, to savukārt vēlāk pamanu es, ir gludi noskuvis ne tikai kājas, bet arī rokas un krūtis. “Vai tev nevajag pamasēt muguriņu?” viņš jautā. Es nez kāpēc piekrītu. Atgādināšu, ka runa nav par tīņu vecumu, tobrīd mēs visi esam jau pieauguši, visiem ir bērni, visi jau paspējuši vilties dzīvē, tiesa, vēl ne pārāk. “Tev ir ļoti saspringti pleci,” Māris nopūšas. Es piekrītu: tā ir, tā vienmēr ir bijis. Un tad viņš pasaka, lūk, to visnotaļ selindžerisko frāzi, kura palaikam mēdz uzpeldēt: “Vai tev gadījumā neliekas, ka tavas peldbikses ir... pārāk LIELAS?”