Neparastais krievu biosemiotiķis Sergejs Čebanovs sarunā ar Uldi Tīronu, kurupublicējam šajā RL numurā, saka, ka refleksijas spēja jeb tas, ko var saukt par domāšanu, cilvēkā parādās 10–12 gadu vecumā. Pirmajā brīdī gribas tam nepiekrist, jo dzīvē nācies sastapt ne vienu vien bērnu, kuram šī spēja, vismaz šķietami, izpaudusies daudz agrāk. Bet varbūt bērnu nereti ģeniālie domas lidojumi ir tas, ko Čebanovs dēvē par heuristām jeb tādiem kā uzplaiksnījumiem, kuri, strikti runājot, nav doma, bet no kaut kurienes apziņā izpeldējis tēls.

Atceros, mamma stāstīja, kā es četru vai piecu gadu vecumā esot domīgi grauzis ābolu un pats sev skaļi jautājis: “Bet kā tas var būt, ka Ābols ēd ābolu?”, lai gan diez vai to varētu nosaukt par domu. Savu pirmo patstāvīgo domu es neatceros, taču, vadoties pēc Čebanova teiktā, pieņemu, ka tā “notika” vecumā starp manu uzņemšanu pionieros un iestāšanos komjaunatnē. Uzņemšanu pionieros atceros lieliski, tā notika tieši Ļeņina 100. dzimšanas dienā. Man bija 10 gadi, svinīgo solījumu es būtu varējis noskaitīt nakts vidū, tāpat arī visu pionieru varoņu vārdus, un nevarēju vien sagaidīt, kad man apsies ap kaklu sarkano kaklautu. Lūzums notika pats no sevis un bez jebkāda īpaša iemesla. 6. un 7. klasē viens no parastākajiem ierakstiem dienasgrāmatā bija piezīme par kaklauta nenēsāšanu. Komjaunatnē skolotājiem jau vajadzēja vilkt mani iekšā ar vilkšanu.

Vai šim lūzumam bija kāds sakars ar refleksijas spējas parādīšanos? Vai ar agrīnajam pusaudža vecumam raksturīgo tieksmi pārbaudīt skolotāju pacietību, pie reizes apliecinot savu freidisko nodalīšanos no vecākiem? Vai varbūt pie vainas drīzāk bija ārēji faktori – piemēram, vēlme pieslieties vienaudžu vairākumam, kuru acīs kaklauts kaut kādā brīdī pēkšņi kļuva par “sarkano puņķudrānu”, vai pie mums pusaizliegtās Rietumu popkultūras izraisītā revolūcija jaunu cilvēku prātos? Pēdējais jautājums rosina iztēli šādam prāta vingrinājumam: ja 60. gados Padomju Savienībā pie varas būtu nācis nevis Brežņevs, bet kāds Kim Ir Sena līdzinieks, pilnībā izolējot mūs no ārpasaules, aizliedzot jebkādas kultūras izpausmes, kas nav propaganda, liekot mums ik pārdienu maršēt taisnās ierindās un par sajūsmas neizrādīšanu vienkārši pieliekot pie sienas, – kā tas būtu iespaidojis manu domāšanu? Vai es būtu izstrādājis kādu viltīgu stratēģiju, kā domāt vienu un reizē kaut ko citu, nesajūkot prātā? Vai vienkārši izgājis pa tām durvīm, kuras, kā saka Seneka, ir vienmēr atvērtas? Bet varbūt es ar savām totalitārisma saēstajām smadzenēm būtu visnotaļ laimīgs, iestrēdzis desmitgadīga pioniera infantilajā apziņas stāvoklī?

Uģa Oltes un Mortena Trovīka filma “Atbrīvošanas diena”, kurā dokumentētais notikums, grupas Laibach koncerts Phenjanā, kalpojis par ierosmi šajā numurā publicētajām Slavoja Žižeka pārdomām par Ziemeļkorejas režīmu, īsti nedod iespēju samērot manis iedomātos rezultātus ar to prototipu. Filma ir par ko citu. Skatoties uz ekrānu, gandrīz vai gribas piekrist grupas dalībnieka Ivana Novaka teiktajam, ka “viņi izskatās laimīgi”. Uzsvars šeit, protams, ir uz vārdu “izskatās”. Neitrālam vērotājam no malas droši vien nebūtu nemaz tik viegli pateikt, ar ko ziemeļkorejiešu “laimīgums” atšķiras (ja atšķiras), teiksim, no svētlaimes, par kuru runā tantras skolotāja Sarita sarunā ar Arni Rītupu, vai no tās laimes, kurā diet mūs aicina valsts himna. Skaidrs ir tikai tas, ka jebkurā no saviem variantiem totāls laimes stāvoklis (kā jebkurš totāls stāvoklis), Rītupa vārdiem runājot, izskatās “estētiski nepievilcīgi un neinteresanti”. Par to, ka vēsture mūs no šāda stāvokļa ir laimīgā kārtā pasargājusi, atgādina Jakobs Mikanovskis rakstā “Ardievu, Austrumeiropa!”, ko arī publicējam šajā RL numurā.