Ceļš, pa kuru ejam

Kā jau cilvēkam, kurš dzīvo Latvijā, pie Krievijas rietumu robežas, manas domas lielā mērā nodarbina karš Ukrainā un pēdējā laikā arvien vairāk – konkrētais jautājums, vai Krievija izmantos kodolieročus Ukrainā un, iespējams, arī ārpus tās. Man ASV prezidenta Baidena 6. oktobrī izteiktais brīdinājums, ka “pastāv tieši draudi, ka, notikumiem turpinot attīstīties pa līdzšinējo ceļu, tiks izmantoti kodolieroči”, likās visnotaļ vietā un laikā.

Makss Tēgmarks, kas ir izcils teorētiskais fiziķis, bet ne lielāks militārais stratēģis par mani, pirms pāris dienām izteica prognozi, ka globāla kodolkara izcelšanās iespēja esot 1:6. Viņa aprēķinu gaita bija šāda:

Pastāv 30% iespēja, ka Krievija izmantos kodolieročus Ukrainā.

Ja tā notiks, pastāv 80% iespēja, ka tas izprovocēs plaša mēroga NATO atbildes triecienus pa Krievijas militārajiem objektiem ar konvencionālajiem ieročiem.

Ja tā notiks, pastāv 70% iespēja, ka sāksies “strauja eskalācija, kas izpaudīsies kā atbildes soļi no abām pusēm un sasniegs savu kulmināciju, abām pusēm realizējot daudzus gadu desmitus gatavotos totālā kodolkara plānus”.

Neformālās prognožu grupas Samotsvety domu gājiens, tiesa gan, nedaudz konservatīvāks, ir visai līdzīgs. Tās nesen publicētais konsensa viedoklis bija šāds:

Pastāv 16% iespēja, ka Krievija tuvākā gada laikā Ukrainā izmantos kodolieroci.

Ja tā notiks, pastāv 9,6% iespēja, ka kodolkonflikts izpletīsies ārpus Ukrainas.

Ja tā notiks, pastāv 23% iespēja, ka turpmāko 12 mēnešu laikā notiks kodoluzbrukums Londonai.

Prognožu tirgū Metaculus notiek rosīga derību slēgšana par to, vai Krievija līdz 2023. gada beigām Ukrainā izmantos kodolieročus. Mediāna ir 4% iespējamība; prognožu vidējā aritmētiskā vērtība ir 10%.

Es personīgi izteiktu pieņēmumu, ka pastāv 15–20% iespēja, ka Krievija turpmāko 12 mēnešu laikā izmantos kodolieroci Ukrainā vai pret Ukrainu. Manas aplēses ir šādas:

Pastāv 70% iespēja, ka, Krievijai turpinot ciest zaudējumus konvencionālajā karā, Putins gribēs ķerties pie kodolieročiem.

Ja tā notiks, pastāv 50% iespēja, ka tas izprovocēs apvērsuma mēģinājumu Maskavā.

Ja tā notiks, pastāv 50% iespēja, ka apvērsums izdosies.

Visi šie skaitļi, īpaši manis piedāvātie, ir tikai intuīcijas diktēti. Taču tie var kalpot par zināmu pamatu tālākām pārdomām.

Uz šo scenāriju fona ir gandrīz mierinoši lasīt interneta žurnālā Slate Freda Kaplana viedokli, ka pirmais Krievijas uzbrukums var nenovest pie kodolkara, bet tikai pie jaudīgas un graujošas NATO atbildes ar konvencionālajiem ieročiem:

Atvaļinātais ģenerālis Deivids Petreuss nesen ABC News izklāstīja iespējamu scenāriju: “Hipotētiski runājot,” sacīja bijušais ASV bruņoto spēku komandieris, “mēs [gadījumā, ja Krievija izmantotu kodolieročus] atbildētu, vadot NATO .. operāciju, kurā tiktu iznīcināti visi Krievijas konvencionālie spēki, ko mēs ieraudzītu un identificētu kaujas laukos Ukrainā, arī Krimā, kā arī visi [Krievijas] karakuģi Melnajā jūrā.” ASV un NATO šādu uzbrukumu spētu realizēt bez kodolieročiem. Spriežot pēc līdzšinējiem novērojumiem šajā karā, ASV izlūkdienesti visai cieši seko tam, kur atrodas katra Ukrainā izvietotā Krievijas karaspēka vienība, kurp tā virzās, ko saka tās komandieri, – īsi sakot, šādu totālo iznīcināšanu, pārsvarā ar gaisa spēku un artilērijas palīdzību, būtu iespējams veikt visai strauji.

No tā izriet būtisks secinājums: jaudīgs ASV un NATO konvencionālais (t.i., ne kodol-) uzbrukums spētu neitralizēt Krievijas kara mašīnu Ukrainā, bet ne tikai; šāda uzbrukuma iespējamība vien varētu Putinu atturēt no kodoleskalācijas. Citiem vārdiem, ASV un NATO nav vajadzīgi kodolieroči, lai atturētu Krieviju no kodolieroču izmantošanas.

Līdzīgi raksta Frānsiss Fukujama žurnālā American Purpose:

Daudz tiek runāts un nervozēts par iespēju, ka Putins izmisuma stāvoklī ķersies pie kodolieročiem, lai glābtu sevi. Šāda iespēja jāuztver ļoti nopietni, taču ir daudz iemeslu domāt, ka šo slieksni viņš tomēr nepārkāps. Pirmkārt, militārie ieguvumi no šādas eskalācijas būtu nelieli, jo kodolieroči – pat nelielie “taktiskie” kodolieroči – ir noderīgāki civiliedzīvotāju terorizēšanai nekā ienaidnieka spēku iznīcināšanai. Jebkādai kodolieroču izmantošanai būtu graujošas sekas, un Putins zaudētu arī to pašu sarūkošo atbalstu, ko patlaban vēl saņem no globālajiem dienvidiem. Vēl svarīgāk, ka Savienoto Valstu un NATO rīcībā ir plašas atbildes iespējas un lielākā daļa no tām neprasa reaģēt simetriski – ar kodoluzbrukumu. Piemēram, NATO līdz šim gluži pareizi noraidījusi Ukrainas aicinājumu ieviest lidojumu aizlieguma zonu, taču, ja Krievija lietotu kodolieročus, šis solis nekavējoties tiktu iekļauts dienaskārtībā. NATO pieejami daudzi līdzekļi, kā vēl vairāk paātrināt Krievijas militāro spēku sabrukumu. Putins nav iracionāls, viņš drīzāk ir pārdrošs riska cienītājs, tomēr šis konkrētais risks, visticamāk, ir vienu soli par tālu.