Cerības busizācija

Vitgenšteins reiz teicis: “Par ko nevar runāt, par to jāklusē.” Tas ļoti sasaucas ar to, ko tu šeit centies aprakstīt. Tā ir sarežģīta dilemma, ko nevar atrisināt vienā rakstā. Ja tādu uzrakstīsi, tu riskē demoralizēt cilvēkus vai izskatīties muļķīgi. Iespējams, labāk šobrīd to atstāt mierā.

Andrejs, draugs

Esmu ceļā uz Kijivu brīdī, kad Ukrainā stājas spēkā jaunais mobilizācijas likums. Tas noteic, ka vīriešiem no 18 līdz 60 gadu vecumam obligāti jāpiesakās dienestam Ukrainas armijā, un ievieš stingrus sodus par izvairīšanos no dienesta.

Kad ierodos, Kijiva ir klusa un mierīga. Ielas tukšas. Ar mani sazinās Andrejs. Viņš Ukrainā dzīvo jau 20 gadus, bet viņam ir Krievijas pase, tāpēc viņš valstī vairs iebraukt nevar. Viņš cenšas mani atrunāt no rakstīšanas par jaunajiem noteikumiem.

Pēdējā laika sarunas par šo tēmu, gan pa telefonu, gan aci pret aci, beigušās ar līdzīgiem izteikumiem. Vispirms izlēmu tos pierakstīt, lai tie mani vairs netraucē:

Šajā situācijā solidaritāte ar Ukrainu jāsaglabā jebkurā gadījumā! Un šobrīd tas nozīmē, ka tādas lietas jāpiemin pēc iespējas mazāk.

Universitātes lektors no Vācijas

Ja tu rakstīsi par mobilizācijas likumu, tad mēģini atspoguļot dažādus viedokļus. Visvieglāk ir nostāties kāda pusē, bet tad nevarēsi atklāt visu patiesību.

Ukraiņu uzņēmēja

Rakstu izmantos kā attaisnojumu, lai mums piešķirtu vēl mazāk palīdzības. Un tā rezultātā mirs vēl vairāk cilvēku.

Ukraiņu brīvprātīgais Polijā

Raksti, ko gribi, bet tev jāzina, kā to izdarīt, un jāpieņem, ka būs sekas.

Ukraiņu žurnāliste

Aplūkojot visus šos izteikumus, jūtu necaursitamu sienu starp sevi un realitāti.

Es tajos redzu nevis gudrību vai līdzjūtību, bet gan bailes, bezcerību un vāru cerību, ka, nenosaucot lietas vārdos, tās varētu izgaist.

Hrihorijs

Vilcienā, kas caur Poliju dodas uz Ukrainu, man pretī sēž kareivis. Ātri vien iepazīstamies. Viņu sauc Hrihorijs. Piecdesmit astoņi gadi. Viņš Vācijā izgājis rehabilitācijas kursu un tagad sajūsmināti stāsta par vācu medicīnas sistēmu. Hrihorija dzimtene ir Vinnicjas apgabals, pirms kara viņš nodarbojies ar agrobiznesu. Tagad cenšas uzņēmumu atjaunot un paplašināt.

Viņam acīmredzami ir grūti staigāt. Vīrietis kustas lēni, it kā jebkurā mirklī varētu krist, elpo smagi, kampdams pēc gaisa. Pacelt rokas viņam ir smagi, kreisā ik pa laikam apstājas pusratā. Apkārtējie instinktīvi metas palīdzēt.

Tomēr, kad Hrihorijs runā, rodas ticība viņa spēkiem. Viņa balss skan priecīgi, viņš nepiespiesti joko. Tonī jaušams nepielūdzams optimisms, it kā viņš būtu sev iestāstījis, ka neviens šķērslis nav par lielu.

– Daudzi kukuļo, lai viņus izlaiž no valsts, vilto testu rezultātus, es kukuļoju, lai tiktu atpakaļ dienestā.

– Ko? Jūs iesiet atpakaļ dienestā?

Man grūti noticēt, ka vīrs, kurš ceļo ar mazu somiņu, jo koferi nevar pacelt, varētu atgriezties karalaukā.

– Jā, man ir sakari, viss izdosies! Vienība mani jau gaida. Neuztraucies, es klusām sēdēšu uz vietas. Viņi man ir atraduši īsto darbu. Unikālā vietā!

Viņš nosauc bataljona numuru, bet lūdz, lai rakstā to nepieminu.

– Un kā gāja rehabilitācijā?

– Viņi salika mani kopā no jauna. Pataisīja atkal par cilvēku. Tagad izslēdz diktofonu. Vai arī viņi mani neņems atpakaļ. Man ir ģimene, bērni, tāpēc man jābrauc, – viņš saka. – Bet es pateikšu tik daudz: man ir bijuši astoņi smadzeņu satricinājumi! Esmu dienējis visur – Kijivā, Harkivā, Zaporižjā, Hersonā. Katru reizi ievainots. Rehabilitācija, un atpakaļ uz fronti. Astoņi satricinājumi! Un tagad viņi nedrīkst mani norakstīt, pirms beidzies karš. Es to nepieļaušu. Es palikšu līdz galam!

Izslēdzu diktofonu, un Hrihorijs turpina stāstīt par karu līdz pašai Kijivai.

Reiz pēc apšaudes Hrihorijs bruņuvestē iesprūdis tranšejā. Viņam ir liekais svars, tāpēc, lai viņu izvilktu, vajadzējis vairākus kareivjus. Kopā pavadījuši vakaru, dzerdami uz veselību, un tikai no rīta sapratuši, ka viņam ir smadzeņu satricinājums. Jo vairāk Hrihorijs runāja, jo komiskāka kļuva aprakstītā aina, līdz beidzot vīri gandrīz pārvērtās pasaku tēlos, kas cenšas no zemes izvilkt milzu rāceni.

Kopš tā laika viņš kategoriski atsakās valkāt bruņuvesti. Vēl viņš ir pārliecināts, ka, dodoties kaujas uzdevumā, spēj pateikt, kurš izdzīvos un kurš mirs. Nekad neesot kļūdījies, precīzi zinājis katra likteni. Reiz, kad ticis ievainots, viņš pats sašuvis kājas artēriju ar dzelzs stiepli, caurdurot ādu visvārīgākajā punktā cirksnī. Slimnīcā ārsti apbrīnojuši improvizēto operāciju – tā paglābusi kāju no amputācijas.

Lai arī Hrihorijam ir sieva, trīs bērni un darbs, viņš nevēlas atgriezties civilajā dzīvē. Par sievu viņš vairākkārt saka:

– Viņa ir stipra sieviete. Es no viņas gandrīz vai baidos. Un frontē esmu atradis mieru.

Mēs runājam četras stundas. Viņš parāda invaliditātes dokumentus. Ievainojumi paralizējuši pirkstus un ierobežojuši roku kustības. Mugurkaula traumas dēļ nācies no jauna mācīties runāt, lasīt un staigāt. Rehabilitācija ilgusi gandrīz gadu, un redze vēl nav pilnīgi atjaunojusies. Kā 3. grupas invalīdam viņam pensija ir 2500 hrivņas jeb 60 eiro mēnesī. No tā nav iespējams izdzīvot. Viņam esot grāds tiesību zinātnē. Jautāju, kāpēc viņš acīmredzami netaisno lēmumu nav mēģinājis apstrīdēt tiesā.

Jautājums trāpa sāpīgā vietā. Viņš paceļ balsi:

– Pajautā vēl kaut ko tādu, un es ar tevi vairs nerunāšu! Visi dabū trešo grupu. Es tur neko nevarēju darīt! Es negribu runāt ar cilvēku, kas uzdod tādus jautājumus!

Viņš man uzmet aizvainotu skatienu un atsāk runāt tikai pēc laika.

Cīņā par lielāku pensiju viņš juties bezspēcīgs. Tomēr gan dienestā, gan rehabilitācijā viņš palīdzējis citiem kareivjiem rakstīt ziņojumus par komandieru rīcību un apstrīdēt jauno likumu, kas ieviesa stingrākus sodus par nepaklausību. Viņaprāt, šis 2023. gadā pieņemtais karavīru plaši kritizētais likums ir pretrunā ar militāro regulējumu.

Brauciena laikā Hrihorijs cenšas visiem apkārtējiem pasažieriem palīdzēt. Viņš iet talkā sievietei nopirkt biļeti uz nākamo vilcienu, sadraudzējas ar diviem poļiem, kuri plāno biznesa tikšanos, un atrod vietu vecākas sievietes koferim. Pagriežas pret mani un saka:

– Citi, savtīgie mirst ātri. Nedēļa, un viņu vairs nav. Savtīgumam jāsaka ardievas uzreiz: tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot. Tos citus neviens neatceras, jo viņus nav iespējas iepazīt.

Cenšos iztēloties bezvārda savtīgos cilvēkus strauji un anonīmi izgaistam.

Hrihorijs piemin, ka 2000. gadā brīvprātīgi cīnījies par Čečenijas neatkarību.

– Ko par to pateikt? Nav ko teikt. Es neatceros, kas notika. Izvēlējos aizmirst un aizmirsu. Tāpat kā pie mums, staigā starp mirušiem, ēd starp mirušiem. Līķi ir visur, un tu pie tā pierodi, jo galvenais ir mīlestība un ģimene.

Bet ar ģimeni viņš vairs nevar dzīvot. Negrib, karam turpinoties, atgriezties pie miermīlīgas eksistences. Sieva un bērni stacijā negaidīs:

– Es nevienam nezvanīju. Man nevienu šobrīd nevajag. Mani puiši zina, ka braucu. Man tikai jātiek līdz vienībai. Viņi mani izvedīs caur pārbaudes punktiem, un tad būšu atpakaļ frontē.

Šī ir viena no daudzajām pretrunām. Kad prasu viedokli par mobilizācijas likumu, vīriešu aizturēšanu ielās un piespiedu izdošanu militārajam dienestam vai apmācībām, viņš no dusmām piesarkst.

– Mēs ar puišiem ienīstam to likumu. Tas ir bezjēdzīgs. Nevienam vairs nav motivācijas! Manam dēlam ir 30 gadu. Es gribu, lai viņš ir uzmanīgs, lai turas pa gabalu. Viņš tur neko nepanāks. Esmu sarunājis, ka brīdī, kad viņš būs gatavs, varēs pamest Ukrainu un neatgriezties. Sakārtojot viņa dokumentus, novēlu kā akmeni no pleciem. Tagad es cīnīšos līdz šī sasodītā kara beigām.

Viņš vairākas reizes man parāda metāla plāksnīti, kas ķēdītē iekārta viņam kaklā. Tas ir militārais identifikācijas žetons, tā sauktais “suņa žetons”. Viņš to ne reizi neesot noņēmis, pat ne vācu rehabilitācijas klīnikā.

Pārtikas veikalā Kijivā

Veikala īpašniece stāv aiz letes. Viņa priecīgi stāsta man par Ukrainā ražotiem tīrīšanas līdzekļiem, ko tikko iepirkusi.

– Mēs atbalstām vietējo produkciju, cik spējam, – viņa saka. Tad pajautā:

– Ko jūs esat iecerējusi? Par ko rakstāt?

Kad izskaidroju, viņa noteic:

– Mans vīrs ir armijā kopš pašas pirmās dienas. Viņam šķita, ka nav izvēles, un es domāju tāpat. Es par viņu nepārtraukti uztraucos, bet vismaz tagad viņš ir Kijivas apgabalā. Jūs rakstīsit par tādiem vīriešiem? Tādiem, kas frontē ir jau kopš paša sākuma un nemaz nedomā par demobilizāciju? Tiem, kuriem ir ģimenes, veikaliņi, mazie uzņēmumi? Kam ir pie kā atgriezties?

– Vēlos rakstīt arī par cilvēkiem, kuri negrib uz fronti, – es piemetinu.

Viņa plati pasmaida un norāda uz diviem jauniem vīriešiem aiz letes.

– Tādus varat apskatīt šeit. Viņi nekādā gadījumā neies uz fronti. Viņiem ir bail, un viņi tur nekam nederētu. Jūs saprotat: tāpat kā ne visas sievietes var dzemdēt un audzināt bērnus, arī ne visi vīrieši var iet karā. Šie nevar. Un es darīšu visu iespējamo, lai viņus neaizsūta.

Pārdevēji visu dzird. Viņi stāv mums blakus un nesaka ne vārda. Sieviete pagriežas pret abiem un pārliecināti noprasa:

– Jūs nevarētu, vai ne?

Viņi klusē, viņa pievēršas man. Iekšēji sāku protestēt pret salīdzinājumu ar sievietēm, kurām nevar būt bērnu. Nepiekrītu viņas teiktajam, bet nevaru atrast īstos vārdus. Sajuzdama manu pretestību, viņa samiernieciski nosaka:

– Kaut kā sev jāizskaidro, ka daži nevar.

Kāpēc viņa neiedomājas, ka varētu būt arī otrādi? Ka došanos uz fronti gaidītu no sievietēm, savukārt attiecībā uz vīriešiem pietiktu ar to, ka viņi ir labi tēvi? Runājot par vīriešiem un sievietēm kā pilnīgi vienu no otras nošķirtām grupām, abos gadījumos starp tām uzcelta necaursitama siena.

Semjons

Semjonu, paziņu no Zaporižjas apgabala, satieku Kijivā caurbraucam. Viņam ir apmēram 40 gadu. Viņš izskatās noguris. Semjons ir rehabilitologs un strādā gan ar civiliedzīvotājiem, gan bijušajiem kareivjiem. Viņš esot gribējis mani satikt un izkratīt sirdi.

Lai saprastu noskaņojumu Zaporižjā, jārunā ar vietējiem. Ziņas neko neatklāj. Tāpat kā daudzas citas Ukrainas pilsētas, Zaporižja pirms kara bija praktiski nemanāma. Tā tikai sāka iezīmēties sabiedrības apziņā, bet tad visu aizēnoja karš.

Semjons vairākas reizes vācis ziedojumus bēgļiem. Zaporižjā ir daudz bēgļu no okupētās Melitopoles un Berdjanskas. Nepārtraukto apšaužu un postījumu dēļ piefrontes pilsētā pamatīgi kritušās īres cenas. Pat visnabadzīgākie iebraucēji var atļauties istabu. Daždien apšaudes ir tik intensīvas, ka sirēnas atskan ik pēc stundas.

Mana tuva drauga brālis ir mākslinieks no Berdjanskas. Viņš atradis attālināta darba iespēju un tagad dzīvo Zaporižjā. Pēdējā gada laikā no mājas viņš iznācis tikai pāris reižu, jo baidās, ka uz ielas, veikalā vai pieturā viņu noķers un iesauks armijā. Viņam ir hroniska slimība, rokas nepārtraukti trīc, bet viņš ir pārliecināts, ka to neviens neņems vērā.

Vari iedomāties, viņi ir slēguši slimnīcas! Publiskās slimnīcas! Vienu dienu vienkārši paziņoja, ka slēgs onkoloģijas, kardioloģijas un reproduktīvās veselības centrus. Cilvēki no visa reģiona brauca ārstēties, daudzi no okupētajām teritorijām. Kur viņi tagad ies?

Viens draugs bija kardioloģijas centrā, gatavojās operācijai. Iepriekšējā vakarā ārsts bija pateicis: “Krāmējies. Mēs slēdzam ciet, nekas vairs nestrādā.” Kad viņš man piezvanīja, nespēju noticēt. Paskatījos ziņās – tiešām slēdz. Daži darbinieki varbūt pārcelsies uz reģionālo slimnīcu, bet kas zina. Nevaru noticēt, ka tā notiek. Šajās slimnīcās cilvēki varēja saņemt bezmaksas aprūpi. Tas bija vissvarīgākais.

Reģionālajā slimnīcā visi pakalpojumi ir par maksu un kārtīgu medikamentu nemaz nav. Nav pat elementāru pakalpojumu armijniekiem. Brīvprātīgie, kuri armiju atbalsta jau kopš 2014. gada, gandrīz visu pērk paši.

Šie trīs centri bija vienīgie, kur rūpējās par cilvēkiem, kas nespēja samaksāt par operācijām. Un kuram tad vispār ir nauda operācijai? Saujiņai! Ārsti protestēja, bet neviens neklausījās.

Ziņas to apstiprina. Slēgtie centri apvienošoties ar reģionālajiem. Skaidrs, ka bezmaksas programmu vairs nebūs. Ārsti un darbinieki atlaisti, daudziem nav kur iet, pacienti gaida ķīmijterapiju, operācijas, kas vienā dienā atceltas. Mūsu cilvēkus nobradā kā putekļus, dzīvība neko nenozīmē.

Lai par to uzzina, lai par to dzird pasaulē.

Dedzīgi pierakstu katru vārdu un intonāciju. Saprotu: uz Krievijas iebrukuma fona visas ikdienas rūpes, fakti un lietas, kuras dzīvi padara par dzīvi, šķiet kā ekstras. Karš gandrīz spiež izdarīt radikālu eksistenciālu izvēli jebkurā dzīves jomā. Dzīve kauju pārņemtajā valstī kļūst par ārkārtēju izņēmumu, augstākā līmeņa ārkārtas situāciju, kur augstākā jūtu izpausme ir varonība. Šajā heroiskajā naratīvā jebkura līdzjūtība pret parastām cilvēku vajadzībām izkūst kā sērskābē.

Citu Eiropas valstu iedzīvotāji, sekodami ziņām par Ukrainu, drīzāk jūt nogurumu un apātiju, nevis īstu šoku par Krievijas militārās agresijas paplašināšanos un brēcošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Tādēļ – uz sagrautās infrastruktūras un cilvēku miljonu bēgšanas fona – varētu šķist dīvaini, ka kāds nepārtraukti apšaudītajā pilsētā vēl cer uz piekļuvi medicīniskajai aprūpei vai karstā ūdens padeves atjaunošanu. Taču tieši šāda attieksme novedusi pie cenzūras, kas sarunas par cilvēktiesību ievērošanu Ukrainā padara par tabu. Šādu sadzīvisku jautājumu uzdošana tiek pielīdzināta “piespēlēšanai” Krievijas propagandai.

Neilgi pēc sarunas ar Semjonu uzzinu, ka onkoloģijas klīnikas ārsti parakstījuši petīciju pret iestādes slēgšanu un piedāvāto apvienošanos ar reģionālo slimnīcu. Petīcijai pievērsuši uzmanību Ukrainas mediji, un drīz vien visi ārsti saņēmuši iesaukuma pavēsti.

Semjons stāsta:

Mēs klausījāmies radio, skatījāmies TV. Cilvēki svinēja katra ienaidnieka nāvi. Mani kaimiņi kā kaifā vienā laidā skandēja: “Vēl viens moskaļs rij dubļus svešā zemē!” Tad viņi pamodās un atklāja, ka atņemti visi pamatpakalpojumi. Kurš tagad domā par pakalpojumiem? It kā to vairs vispār nebūtu. Slimnīcas slēgtas, pacienti ārā ar visām panckām. Vīrietis nevar iziet uz veikalu pēc maizes. Draugi sēž mājās, trīc, zaudējuši jebkādas cilvēcības pazīmes.

Vīriešus ārā neredz vispār, tikai sievietes un tos, kuriem nav absolūti nekādas iespējas tikt iesauktiem.

Viens izgāja ārā un neatgriezās. Ģimene zvanīja iesaukuma birojiem, neviens necēla. Tikai pēc vairākām dienām uzzināja, uz kurieni aizvests. Šie vīrieši vienkārši nav piemēroti kaujai. Tāpēc sievietes viņus sāka slēpt.

Manam brālēnam ir hroniska slimība, viņš nepārtraukti lieto medikamentus. Viņš vairs nespēja gulēt, nokritās svarā. Izlēma pakonsultēties ar juristu par savām tiesībām un to, vai viņu var iesaukt par spīti veselības stāvoklim.

Es teicu: “Neej! Nav jēgas, tu liec uz spēles dzīvību. No juristu biroja tu neatgriezīsies, tevi sagrābs, un mēs tevi neatradīsim.” Bet viņš manī neklausījās, balss trīcēja, rokas arī. Viņš aizgāja. Atgriezās un, kad pajautāju, ko viņš uzzinājis, tāpat neko nespēja pateikt par savām tiesībām, pienākumiem vai sakāmo, ja viņu apstādina. Tikai izmeta naudu. Viņš ārā bija pārāk pārbijies, lai saprastu, ko jurists saka.

Iesaukšanas centri mūsu apgabalā tagad ņem visus bez izņēmuma – HIV, vēzis, vienalga.

Tas man cērt līdz kaulam – pieņemt, ka lielākā daļa vīru, ko tagad iesauc, mājās nepārnāks. Tie, kuri iestājās jau sākumā, zina, ko darīt, viņi grib cīnīties. Tiem, kurus iesauc tagad, neizdodas pat izvairīties no mobilizācijas. Ja viņi nespēj aizbēgt vai paslēpties no policijas, kā gan viņi izdzīvos kaujā pret krieviem?

Jautāju pazīstamam komandierim: “Kā jūs to varat? Kāpēc ņemat slimos, vārgos, hroniskus slimniekus?” Viņš atbildēja: “Pavēle no augšas. Mums vajag cilvēkus. Es neko nevaru izdarīt.”

Sākumā skrūves piegrieza lēnām. Bet paga, es domāju. Tas jums tik vienkārši nebūs. Mums vēl ir arī sievietes. Sievietes nevar piespiest, nevar apspiest. Un, ja sievietes izlemj kaut ko pašas, neviens viņas nespēj apturēt. Ar vīriešiem laikam var darīt, ko grib. Mēs esam kļuvuši bezpalīdzīgi. Bet sievietes – tikai pamēģini pieskarties! Viņas aizstāvēsies.

Kad raksti, piemini “busifikāciju”. Apraksti mazos, baltos busiņus. Kad jebkuru vīrieti, kurš nevar uzrādīt pierādījumus pret iesaukšanu, izvelk no viņa paša mašīnas un, nepievēršot uzmanību kliegšanai un centieniem pretoties, visu acu priekšā ievelk busiņā, un garāmgājēji to filmē ar telefoniem, bet neviens neko nevar izdarīt.

Mēs esam situācijā, kādu nekad nebijām spējuši iztēloties. Mēs aprijam paši sevi. Krievijas apšaudīti, būdami karā pret Krieviju, mēs tagad esam vēl arī karā pret tiem, kuri izlēmuši, ka mēs neko nedrīkstam apšaubīt.

Cilvēki ir propagandā līdz ausīm. Mainās ar bildēm no frontes, līķu bildēm. Viņi sūta kaut ko uz fronti – visi mani un apkārtējo uztraukumi ir par radiem un draugiem frontē. Mūsu dzimtās pilsētas un rajonus nepārtraukti apšauda, bombardē, skan sirēnas. Un visas šīs patriotiskās ziņas pat nomierina.

Tikmēr cilvēki mostas no rīta un redz, ka viņu slimnīcas ir ciet un ārsti prom. Policisti ložņā pa ielām, gatavi savaņģot jebkuru vīrieti. Un neviens nezina, kurp bēgt. Pie kā vērsties? Kam pastāstīt, kas ar viņiem notiek?

Neko tamlīdzīgu no Semjona vairs nedzirdu, lai arī pēc dažām dienām runājam vēlreiz. Esmu pamanījusi, cik strauji izplēn manas un draugu dusmas par šīm sociālajām katastrofām. Sākumā slimnīcu slēgšana šķiet mežonīgi netaisna, pāridarījums, par ko jādzird visai pasaulei. Bet jau pēc dienas pārņem ironiska atsvešinātība: “Tāpat visi nomirsim, kāpēc uztraukties par slimnīcām?” Vēl pēc dienas netaisnības izraisītās sāpes pat grūti atcerēties. Tādu sašutuma pāraugšanu apātijā esmu vērojusi pat starp draugiem, kuri ir mani aprāvuši telefonsarunā, lai ziņotu par viņu pilsētā notiekošajām piespiedu iesaukuma vajāšanām.

Pārņem emocionāls nogurums. Kļūst skaidrs, ka ziņot viņiem – Rietumiem – ir bezjēdzīgi. Viņiem tāpat būs vienalga. Viņi tikai pārpratīs situāciju. Un katram, kurš mēģinās pret netaisnību cīnīties, pierē tiks iespiests nodevēja zīmogs.

Zvana draugs no Zaporižjas: “Esi piesardzīga. Tev nav jāraksta visa patiesība. Galvenais ir drošība.” Man šķiet, ka īstenībā viņš domā: “Patiesībai vairs nav nozīmes.”

No video, kuros redzami vardarbīgi aizturēšanas gadījumi Ukrainas ielās, daži acīmredzami uzņemti Krievijā ar inscenējumiem, kas atkārto gandrīz vai visus Krievijas propagandas stereotipus. Ukraiņu video parasti var identificēt pilsētu, pat ielu. Vietējo akcentu nianses un valodas intonācijas ir gandrīz neiespējami viltot. Krievu videoklipi ir filmēti neatpazīstamā vidē, un tajos izmantoti rūpīgi izstrādāti scenāriji, kostīmi un TV stila aktierspēle. It kā ārzemju TV režisors censtos iejaukties mūsu cīņā par pilsoņtiesībām un diskreditēt mūsu argumentus. Vēlāk tie, kuri izvēlas ignorēt šo cilvēku laupīšanu, var vienkārši visu norakstīt uz Krievijas propagandu: “Tā nebija. Tas ir feiks.”

Kad ik dienu atkal un atkal skan pretgaisa aizsardzības sirēnas, vienīgais, ko vēl var just, ir trulas sāpes. Cilvēki mirst, mājas brūk, reģionālā slimnīca pārpildīta ar ievainotajiem. Un tādā brīdī viņi – šoreiz Ukrainas valdība – slēdz slimnīcas. Nav jēgas protestēt. Lai viņi dara, kā grib.

Video, mākoņi un lietus

Draugs atsūta video, kurā gados veca sieviete pie iesaukšanas punkta kliedz: “Laidiet manu dēlu vaļā! Viņam ir vēzis!”

Atklāju, ka tiktoks ir pilns ar tādiem video: “mobilizētāji” apstādina vīriešus ielās, rauj ārā no mašīnām, dažreiz lietojot spēku, ievelk mazos busiņos un ved prom uz iesaukšanas punktiem. Vārdu “busifikācija” lieto visur un visās formās: busificēt, busificēts, busificēja. Spēle ar vārdu ir bērnišķīga un itin kā samazina notiekošo, padara to mazāk svešu un bīstamu.

Saskaņā ar jauno mobilizācijas likumu “Par mobilizācijas sagatavošanu un mobilizāciju” personu, kura nereaģē uz pavēsti, var ar varu aizvest uz teritoriālo iesaukšanas punktu.

Visiem vīriešiem jānēsā līdzi karaklausības dokumenti un jebkurā brīdī jābūt gataviem tos uzrādīt pēc policijas pieprasījuma. Policisti un militārā resora pārstāvji dežurē pie metro izejām, sabiedriskā transporta pieturās un pie lielveikaliem.

Šīs darbības veicinājušas pilnīgi jaunu atvērto avotu un datu analīzi (OSINT jeb open-source intelligence, aktīva kopš kara sākuma), kas, izmantojot Telegram kanālus ar simtiem tūkstošu sekotāju, publicē patruļu koordinātas un notiekošo. Vērotāji fiksē patruļu pārvietošanos un to klasificē, it kā runātu par laikapstākļiem. Policija zilās uniformās un militāristi zaļās tiek saukti par “mākoņiem”. Pavēstu izsniegšana un aizturēšana sauktas par “lietu” un “negaisu”. Piemēram, ieraksts: “Pie Darnicjas metro stacijas izejas četri zaļi un divi zili mākoņi lej lietu uz čaļa taisni iekšā mašīnā. Lietusgāzes pie Ļivoberežnas metro.” Lietusgāzes nozīmē: aptur daudzus vīriešus reizē.

Vienā video redzama mašīna ar jauniem karavīriem, kuri braukā pa pilsētu un pa logiem izkliedz frāzes, izmēdot kādreizējos ekskursiju organizētājus: “Ceļojumu vaučeri uz Limanu, aiziet!”, “Atpūta Harkivā!”, “Zaporižjas apgabals, atjaunojies dabā!”

Šis rullītis gandrīz lika man pārtraukt rakstīt. Aiz šiem jokiem un karātavu humora es sajutu tādu pašu izmisumu, drošsirdību un akūtu pamestības sajūtu, kāda ar mani bijusi visu kara laiku. Šie ukraiņu karavīri, no kuriem daudzi vēl nesen bijuši civiliedzīvotāji, jūtas nodoti, nolemti cīnīties norakstītā frontē. Viņi cerēja, ka tos demobilizēs, atsauks no aktīvā dienesta, bet tā nenotika. Viņi cerēja arī uz papildspēkiem.

Bet es negribu ilgi vārīties tādās domās vai ļauties paradumam just līdzi visām pusēm. Mans uzdevums ir vienkāršs: parādīt dažas patiesas epizodes ar cilvēkiem, kuri diendienā sadzīvo ar karu.

Esmu pamanījusi, ka līdz ar ukraiņu jauno vārdu krājumu, kas apraksta fronti un kolektīvās šausmas par iespēju tur nonākt ikvienam, arī vācu medijos un oficiālajos paziņojumos parādās specifiski vārdi. Viens no tiem ir aushalten – izturēt jeb paciest. Piemēram: “Mēs atbalstīsim Ukrainu, kamēr vien ukraiņi ir gatavi paciest kara grūtības,” vai: “Ukraiņi iztur karu, viņi cīnās par mūsu brīvību!” Pat vēl tiešāk, vēršoties pie manis: “Jūs mirstat par mums. Paldies, ka to izturat.” Šajā izteiksmes veidā jaušams lēmums neko neizlemt. Tā ir stratēģija “skatīties un nogaidīt drošā attālumā”. Jo acīmredzot kaut kur tur ir īpaša cilvēku grupa, kura brīvprātīgi “pacieš” neaprakstāmo vardarbību, iebrukumu, daudzu cilvēku nāvi, neizlēmību un brīvības ierobežojumus.

© Granta, 2024. gada 17. jūlijā