Baltie sāk un uzvar

"ANO Starptautiska tiesa otrdien noteica Melnas jūras robežu starp Rumāniju un Ukrainu, atrisinot gadu desmitiem seno strīdu starp abām valstīm. Starptautiskās tiesas vienbalsīgais lēmums iezīmē jūras robežu pa vidu starp abu valstu teritoriālajiem ūdeņiem, piešķirot Ukrainai aptuveni 80 % no strīdīgās teritorijas. Strīds galvenokārt attiecas uz reģionu ap 17 hektārus lielo Čūsku salu, kur varētu būt naftas un dabas gāzes krājumi un kurā, saskaņā ar sengrieķu mītiem, varētu būt apglabāts grieķu varonis Ahillejs."

LETA-AFP/REUTERS, Hāga, 2009. gada 3. februārī

Patiesībā nevis vieta, kur Ahillejs “varētu būt apglabāts”, bet viņa svētvieta, vai - vēl precīzāk - vieta, kur joprojām mitinās viņa būtnes nemirstīgā daļa. Par Ahilleja kapu varētu uzskatīt nevis šo salu, bet gan pakalnu pie Helles jūras, tagadējā Dardaneļu šauruma galā, kur, kā lasāms “Odisejas” XXIV dziedājumā, Ahilleja mirstīgās atliekas kremēja, kaulus nomazgāja vīnā, iezieda ar smaržvielām, ielika zelta amforā un amforu apglabāja zem milzīga zemes uzbēruma. Cita episkā tradīcija, kas zināma no Homēra laika poēmas “Etiopīda”, stāsta, ka šis kaps patiesībā esot tukšs, jo, īsi pirms Ahilleja ķermeni sadedzināja, viņa māte nimfa Tetīda to izrāva no liesmām un aiznesa uz “Balto salu”, kur piešķīra dēlam nemirstību. Lūk, šī Baltā sala, ko šodien sauc par Čūsku salu un kas atrodas Melnajā jūrā 50 kilometrus no Donavas deltas, arī ir tā, par kuras statusu un ūdeņiem tiesas ceļā izšķirts Ukrainas un Rumānijas strīds.
Grieķu laikos šai klinšu saliņai, kas atradās gandrīz pašos cilvēku apdzīvotās pasaules ziemeļos, gandrīz pie tālākās robežas, kuru sasniedza drosmīgie argonauti un kur plosījās trakā Mēdeja, bija milzīga kulturāla un reliģiska nozīme. Pie Trojas godināja nošautā Ahilleja dievišķi skaisto miesiskumu, bet Čūsku jeb Baltajā salā - viņa dvēseli, ko mātes mīlestības spēks bija padarījis nemirstīgu, tā labojot sākumā pieļauto kļūdu, kad, mērcējot dēlu neievainojamības ūdeņos, viņa to turēja aiz papēža. Pie Trojas atradās viņa kaps, bet Baltajā salā - nemirstīgā Ahilleja templis, ko jūras putni ik rītu esot mazgājuši ar ūdenī samērcētiem spārnu galiem un kurā, pēc kāda senā ģeogrāfa stāstītā, atradusies Ahilleja statuja, kas varoni attēlojusi mīlējamies ar pasaules skaistāko sievieti Helēnu. Antīkie avoti arī uzsver, ka Ahillejs patiešām dzīvojis uz salas: garām braucošie jūrnieki viņu redzējuši skraidām pilnā bruņojumā (Hēfaista bruņās!) un dzirdējuši viņu dziedam vai jājam ar zirgu. Uz salas un Melnās jūras piekrastē atrastas stēlas ar viņa iniciāļiem (AX vai AXI), apgleznotas vāzes, ziedojumi, nauda un liels daudzums nelielu māla disku ar dažādiem zīmējumiem. Šķiet, ka tie ir kauliņi no viņam paredzētas galda spēles, jo, kā zināms, kauliņu spēli Ahillejs bija ļoti iecienījis un bieži ar Ajantu spēlēja pie Trojas, īsinot laiku starp kaujām.
Arheologi un vēsturnieki vēl aizvien nav atrisinājuši jautājumu, kāpēc Ahilleja sala atradās barbaru teritorijā Melnajā jūrā, nevis kaut kur tuvāk Grieķijai un viņa varoņdarbu vietām. Skaidrs, ka grieķu kolonisti Ahilleja kultu atveda sev līdzi, tāpat kā visu citu grieķisko - savu valodu, paražas, likumus, vietu nosaukumus un arī pasaules izkārtojumu. Pasaules izkārtojumu, kura topoloģiskajā centrā bija Egejas jūra un hronoloģiskajā centrā - dievu un varoņu izcīnītais Trojas karš.
Trojas karā viens no niknākajiem Ahilleja ienaidniekiem bija “melnsejaino” etiopiešu valdnieks Memnons, kurš pēc savas nāves, tāpat kā Ahillejs, ieguva nemirstību un tika aizrauts uz dzimto Etiopiju. Grieķu pasaules kartē Etiopija ar Nīlas deltu ir vistālākais, melnais, dienvidu punkts, savukārt skitu zemes pie Istras (Donavas) deltas ar Balto salu - vistālākais, baltais, ziemeļu punkts. Ir gluži loģiski, ka abi ienaidnieki arī savā nemirstīgajā dzīvē nav zaudējuši ienaidu un viens no otra dzīvo pēc iespējas tālāk - viens pasaules augšā, otrs pasaules apakšā. Taču interesantais šīs salas sakarā, kuras svētos ūdeņus Ukraina un Rumānija beidzot ir sadalījušas, ir tieši hellenocentriskā perspektīva, kas minēta kā otrais arguments uzreiz aiz “naftas”. Hellenocentriskā tāpēc, ka tieši Ahillejs šai baltajai klintij joprojām piešķir tās vērtību. Nezinātājs taču varētu jautāt: “Kāds - pie Zeva! - Ukrainai sakars ar senajiem grieķiem? It kā tai nebūtu pašai savu varoņu, ar ko lielīties.” Hellenocentriskais arī tāpēc, ka Rumānija un Ukraina, tieši tāpat kā grieķu laikos darīja polisas, cīkstās par kulta vietām savās teritorijās - tā, lai katrai būtu kāds gabaliņš no Olimpa dievu un varoņu svētības, kāds kaktiņš vai klints gabaliņš, kur Trojas varonis atspiedis vairogu, apraudājis mirušu draugu, uzspēlējis kauliņus vai pamīlējies ar sievieti. Tā, lai arī mēs, barbari, atrastos uz pasaules kartes, šaipus mūžīgajam Okeānam, un varētu pierādīt, ka arī līdz mums ir atšalkusi Trojas kara ieroču šķinda. Un neaizmirsīsim, dārgie draugi, ka nafta drīz izbeigsies, bet Ahillejs jau ir iemantojis nemirstību.