Cik bezspēcīgi būt asprātīgam

“Man līdz nāvei apriebusies asprātība,” lugā “Cik svarīgi būt nopietnam” rakstīja izcili asprātīgais Oskars Vailds.

Filozofs Ludvigs Vitgenšteins nomocījās ar domu, ka ir apveltīts ar asu prātu, bet ne ar ko īpaši vairāk, un pārmeta pats sev un citiem, ka atjautība tiek vērtēta augstāk par patiesu gudrību. Sērens Kirkegors, kas uzskatīja, ka patiesa ticības dzīve ir augstāka par tīri estētisku eksistenci, rakstīja, ka “reliģioza cilvēka pienākums ir rīkoties pretēji prātam”.

Vai tiešām asprātība ir kaut kas slikts? Lai gan tā reizēm var krist uz nerviem, vairumā gadījumu ar to saistās neapstrīdami pozitīvas lietas: mūsu uztverē asprātība ir ne vien uzjautrinājuma avots, bet arī vērīguma izpausme. Un tomēr daudziem Vailda iebildumi liksies saprotami; publiskajā dzīvē asprātība tiešām savairojusies tiktāl, ka kļūst apnicīga. Mūsu populārie mediji pa gabalu ož pēc samākslotas viszinības un ironijas. Un tiešsaistes dzīvē asprātība kļuvusi par tādu kā vietējo valūtu: komentāru rakstītāji un komentētāji, sacenšoties par tīkšķiem un abonētājiem, ķeras pie dzīves apnikuma intonācijās ieturētas analīzes un pašapmierinātiem jociņiem. Kā raudzīties uz šo acīmredzamo pagrimumu?

Iesākumam es vēlētos nedaudz precīzāk definēt angļu valodas vārda clever nozīmi. Mēs to mēdzam lietot divos savstarpēji saistītos veidos. Pirmajā – ar nozīmi “atjautīgs”, “apķērīgs”, tātad – apveltīts ar spožu, asu un vērīgu prātu, kas pamana lietas, kuras citi var palaist garām neievērotas. “Atjautīgs” risinājums ne vien ir efektīvs, bet arī apliecina autora iztēli un prasmi pārvaldīt situāciju. Kad Alberts Einšteins atrada risinājumu fundamentālām fizikas problēmām, šis risinājums bija atjautīgs – tādā izpratnē, ka atspēkoja iesīkstējušus pieņēmumus par telpu un laiku, kurus cilvēki paši īsti pat neapzinājās. Vārdu clever angļu valodā izmanto arī ar nozīmi “asprātīgs”. Tāpat kā atjautīgs risinājums, arī asprātīga piezīme liecina par noteiktu prasmi un kontroli. Asprātīga persona var paraudzīties uz kopējo ainu it kā no malas, savrupi no visiem pārējiem, un saskatīt sakarības, kas citiem paliek neredzamas. Abos gadījumos šādas spējas liecina par zināmu prāta veiklību – spēju aptvert pasauli no ārpuses. Un vārds clever tiešām cēlies no austrumangļu vārda cliver, kas nozīmē “prasmīgs satvērējs”.

Tātad pastāv zināmas radniecības saites starp asprātību, atjautību un savrupu vērotāju. Asprātis bieži vien ir vienpatis – vai nu no brīvas gribas, vai apstākļu spiests – un šo atsvešinātību lieti izmanto. Tādējādi asprātības plašā izplatība mūsu laikos ir cieši saistīta ar atsvešinātību, kā arī vairāku atsvešināta tēla tipu parādīšanos tiklab izdomas pasaulē, kā reālajā dzīvē. Tie ir privātdetektīvs, komiķis, flanērs (flâneur) un tēls, kurš uzradies pavisam nesen, – publicētājs sociālajos tīklos.

Detektīvs ir vienlaikus asprātības un atjautības iemiesojums: ar savu aso prātu viņš atklāj noziegumus, pa ceļam nevērīgi bārstoties ar asprātībām. Daudzi kritiķi jau atzīmējuši, ka detektīvs ir mūslaiku arhetips. Viņš ir savrups algotnis, kurš stāv pāri tradicionālām saitēm un saistībām. Viņš var paļauties tikai pats uz sevi un nolemts dzīvei saskaņā ar paša radītu morāli vai ētikas kodeksu; uz oficiālām institūcijām, īpaši policiju, viņš raugās ar visdziļāko skepsi.

Daudz lielākā mērā nekā stereotipiskais zinātnieks vai cita veida pētnieks, kurš, par spīti šķietamai racionalitātei, savas intelektuālās kaismes un naivuma dēļ itin nemaz nelīdzinās pašam racionālajam prātam, detektīvs ir racionalitātes vēsās, analītiskās bezkaislības personifikācija cilvēku pasaulē: viņš ir salts aprēķinātājs. Viņš gādā, lai vienmēr paliktu ārpus pārējās pasaules, un vienlaikus nodarbojas ar tās analīzi. Viņu nekas nepārsteidz nesagatavotu, un viņš nekad nekļūdās. Ļoti bieži viņa asprātība izpaužas kā spēja redzēt cauri ilūzijām. Kaut vai šajā piezīmē, kas pieder detektīvam Filipam Mārlovam no Reimonda Čāndlera romāna “Ardievu, mana daiļā”:

Man vajadzēja iedzert, man vajadzēja dāsnu dzīvības apdrošināšanu, man vajadzēja brīvdienas, man vajadzēja māju kaut kur laukos. Tā vietā man bija mētelis, cepure un ierocis. Es paņēmu tos un izgāju no istabas.

Tieši no šīs ciniskās, taču reālistiskās ironijas, bieži vien kontrastā ar materiālo labumu un greznības vai mīlas dēkas acumirkļa vīziju, izaug gan detektīva analītiskās spējas, gan viņam raksturīgais humors.

Taču šāda asprātība, kas griež ilūzijas kā ar nazi, arī pati var kļūt par sava veida ilūziju. Šāda iespēja tika realizēta 70. un 80. gadu neonuāra filmās. Neonuāra detektīvi mēdz ciest no pārmērīgas asprātības. Atšķirībā no Hamfrija Bogarta Mārlova, kurš savus atjautīgos komentārus mētā pa labi un pa kreisi bez mazākās piepūles, Džeka Nikolsona Džeika Gitisa asprātība filmā “Ķīniešu kvartāls” vairāk atgādina pašaizsardzību: tā ir samocīta un neaizsargāta. Gitisu piemuļķojusi kāda viltvārde, kas detektīvu nolīgusi, lai tas izsekotu vīrieti, kuru viņa uzdod par savu vīru; šī cilvēka īstā sieva, kuru spēlē Feja Danaveja, piedraud viņam ar tiesas darbiem. Gitiss ierodas pie šīs dāmas mājās, kur uzzina, ka viņa negaidīti nolēmusi prasību atsaukt. “Holiss [viņas vīrs], šķiet, domā, ka jūs esat nevainīgs,” viņa Gitisam saka. “Vai zināt,” viņš atbild, “man mēģinājuši piesiet dažādas lietas, Malrejas kundze, bet to nu gan ne.”

Gitisa asprātība kalpo drīzāk kā ievainojamības aizsegs nekā liecība par viņa neievainojamību. Un tai ir daudz mazāk panākumu: pūloties nomaskēt nedrošību, viņa asprātības biežāk pašu nodod. Iztēlojieties pusaudžus, kuri, sargājot savu patmīlību, mēģina ar viszinīgām frāzēm radīt iespaidu, ka dzīvē visu jau redzējuši. Arī neonuāra detektīvu mēģinājumi atrast loģiskās sakarības ir tālu no spējas racionāli kontrolēt situāciju no ārpuses; viņu secinājumi ir pārspīlēti pašpaļāvīgi, viegli samudžināmi un bieži vien beigās nodara vairāk ļauna nekā laba. Gitisa darbošanās netieši noved pie Malrejas kundzes nāves. Filmas sakāvnieciskā fināla frāze “te ir ķīniešu kvartāls, Džeik” uzvedina uz domu, ka iracionalitātes un ļaunuma spēkus, kas apsēduši pilsētu, nav iespējams saprast, kur nu vēl uzvarēt. Gitisa asprātība ir balzams, kas neremdē sāpes; tā piedāvā tikai simulētu racionālu kontroli pār iracionāliem apstākļiem.