Cilvēks stils

Vienu teikumu viņš reizēm rakstīja vairākas dienas. 1853. gadā viņš no jūlija līdz novembrim noņēmās ar vienu vienīgu ainu. Gluži kā miesas vaina viņu mocīja tas, ka viņš “pieskribelējis lappušu lappuses”, taču nav izdevusies neviena rinda, kas pašam patiktu. Pirmajā pusotrā savas mīlas dēkas gadā – turklāt tieši tai viņa dzīvē bija vistālejošākās sekas – savai mīļotajai viņš uzrakstīja ap 100 vēstulēm, taču ar satikšanu viņu pagodināja tikai sešas reizes. Viņam pietika pārdrošības sirdsdāmai skaidri un gaiši, netaktiski atklātā sūtījumā, paziņot: “Dzejas rinda mani nodarbina vairāk nekā jebkurš cilvēks.”

Faktiski tas arī bija vienīgais, kas viņu nodarbināja – un nodarbināja, un nodarbināja – arī tad, kad draudēja izmešana no juridiskās fakultātes, un arī tad, kad viņam atklāja epilepsiju, un arī 1848. gadā, kad Parīzē notika ielu kaujas. Visu šo laiku viņš, noracies laukos, bažīgi reģistrēja, cik daudz ir uzrakstījis: 25 lappuses pusotrā mēnesī, vienu lappusi piecās dienās, 112 lappuses 10 mēnešos.

Būtībā tieši tādās vienībās viņš mērīja savas dzīves gaitu. Stāstīdams par saviem cīkstiņiem ar papīra lapu, viņš mēdza izteikties teatrāli. Reiz, mocīdamies ar dzimstošu romānu, izsaucās: “Es esmu kā krupis, kas saplacināts ar bruģakmeni… kā puņķis zem policista zābaka.” Mēģinot aprakstīt to, cik sacerēšana ir mežonīgs darbs, neviena metafora nebija ne par pārspīlētu, ne par niknu. “Mani moka stilistiski augoņi,” viņš sūkstījās, “un teikumi niez un niez, bet prātā tā arī neienāk.” Taču neko citu viņš nespēja iedomāties. Kad draugs skubināja pasteigties un beidzot taču kaut ko publicēt – tajā laikā viņam jau bija pāri trīsdesmit –, viņš atbildēja: “Labāk lai nomirstu kā suns nekā par vienu vienīgu sekundi pasteidzinu teikumu, kas nav nobriedis!”

“Viņš”, protams, ir franču nemirstīgais Gistavs Flobērs, un par šo fanātismu viņš tika apbalvots ar vienu spodri ideālu romānu (“Bovarī kundze”), vienu ļoti labu romānu (“Jūtu audzināšana”), vienu pirmšķirīgu noveli (“Vienkārša sirds”), ar divām ārkārtīgi interesantām, taču acīmredzami samocītām neveiksmēm (operromāns “Salambo” un histēriskā luga-cum-fantasmagorija “Svētā Antonija kārdināšana”), žūksni viegli aizmirstamu stāstu, dažiem prognozējami pieļāvīgiem, taču brīžiem kūsājošiem jaunības darbiem, daudzsološu, taču nepabeigtu fināla opusu un, iespējams, pašām lieliskākajām un dzīvīgākajām vēstulēm visā literatūras vēsturē.

Viņa vēstules ir tikpat iejūsminoši smieklīgas un cilvēcīgas kā viņa labākie literārie darbi. Pētnieks, tulkotājs un mīļotājs Frānsiss Stīgmulers tās papildinājis ar noderīgiem un palaikam viegli ironiskiem iestarpinājumiem un īsām paskaidrojošām esejām, kuras pašas par sevi ir prieks lasīt. Kad Flobērs piemin, ka nevēlas rakstīt līdzīgi vienam otram laikabiedram, Stīgmulers vērē ar dzēlīgu labpatiku izgaismo: “Viņu vārdi mūslaikos nav zināmi, tātad paskaidrojumi te nav vajadzīgi.” Stīgmulera dzirkstošie komentāri ir pietiekami pamatīgi, lai “Vēstules” varētu uztvert arī kā kritisku biogrāfiju. Un Flobēram citādu biogrāfiju nemaz nav iespējams uzrakstīt; viņa biogrāfija patiesībā ir stāsts par to, kā pieauga un pieņēmās spēkā viņa stils.