Gistava Flobēra vēstules

Alfredam Lepuatvēnam
Kruasē, 1845. gada 16. septembris
Otrdienas vakars

Strādā, strādā, raksti, raksti, kamēr vien vari, kamēr vien mūza Tevi nes. Tas ir labākais rikšotājs, labākā kariete, ar ko ceļot pa dzīvi. Kamēr mēs rakstām, dzīves nasta nenospiež mums plecus. Tiesa, jo nepanesamāki ir noguruma un izsīkuma brīži, kas seko pēc tam. Bet lai! Nekas, labāk divas glāzes etiķa un glāze vīna nekā glāze sārtena ūdentiņa. Ja runājam par mani, es vairs nejūtu ne jaunības degsmi, ne agrāko rūgtumu. Tie abi ir sajaukušies, sanāk tāds universāls tonis, kurā viss samalies, saplūdis kopā. Pamanīju, ka es tikpat kā vairs nesmejos un neskumstu. Esmu sasniedzis briedumu. Tu, vecais, runā par manu nesatricināmību un tās dēļ mani apskaud. Un tas tiesa, tā var pārsteigt. Slims, aizkaitināms, tūkstošreiz dienā pakļauts mokošām trauksmes lēkmēm, bez sievietēm, bez vīna, bez visiem šiem pasaulīgajiem spīgulīšiem, es turpinu savu nesteidzīgo darbu kā apzinīgs strādnieks, kurš, uzrotījis piedurknes un nosvīdušu pieri vēzē savu veseri, neraizējoties, vai līst lietus vai pūš vējš, ir krusa vai pērkons. Agrāk es tāds nebiju. Pārmaiņas nākušas pašas no sevis. Arī manai gribai tur ir bijis savs nopelns. Es ceru, ka tā turpinās mani vadīt. Man bail, ka tā neizčākst; ir dienas, kad jūtos tik kusls, ka tas jau sāk biedēt. Man šķiet, ka beidzot esmu kaut ko sapratis, kaut ko ļoti svarīgu: tādiem cilvēkiem kā mēs laime ir ideja, nekas vairāk. Atklāj, kāda ir tava daba, un dzīvo saskaņā ar to. “Sibi contest,”¹ saka Horācijs. Tur arī visa gudrība. Es zvēru, ka nedomāju par slavu un neko daudz arī par Mākslu. Cenšos pavadīt laiku pēc iespējas negarlaicīgākā veidā un esmu to atradis. Dari tāpat: nošķiries no ārpasaules, dzīvo kā lācis – polārlācis –, sūti visu pie velna, jā, visu, tai skaitā sevi, tikai savu saprātu ne. Plaisa starp mani un pārējiem tagad ir tik liela, ka dažkārt mani pārsteidz pat visdabiskākās, vienkāršākās runas. Pavisam parasts vārds var izsaukt manī neparastu apbrīnu. Ir žesti, skaņas, balsis, kas mani burtiski apstulbina, un vēl visādas blēņas, no kurām man gandrīz galva iet riņķī. Vai esi kādreiz uzmanīgi klausījies, kā cilvēki runā svešā, Tev nesaprotamā valodā? Ar mani ir līdzīgi. Tā kā gribu visu saprast, viss liek man aizdomāties. Un tomēr man šķiet, ka šo izbrīnu neizraisa stulbums. Sīkpilsonī, piemēram, es saskatu kaut ko neizsmeļamu. Tu nemaz nevari iedomāties, cik daudz man devusi briesmīgā postaža Monvilā². Lai kāda lieta kļūtu interesanta, atliek to pavērot ilgāk. Katru dienu 3–4 stundas es nodarbojos ar grieķu valodu. Ceru, ka gada beigās, pēc trim mēnešiem, man būs viegli saprast Hērodotu. Lasu Ēģiptes grāmatu. Cik tā bija varena, un cik lieliska ideja ir Versaļas muzejs. Pēcpusdienas es veltu Šekspīram un pēc tam lasu Kvintu Kurciju (gandrīz tāda sajūta, it kā viņš būtu rakstījis franciski). Redzēju Dārija armijas uzskaitījumu. Es Tev to parādīšu, un tad arī varēsim pārmīt pāris vārdus par Nacionālo gvardi. Pēc vakariņām, kad esmu izsmēķējis savu pīpi, pulksten astoņos es atkal sēžos pie galda un līdz pusnaktij ķidāju Voltēra kunga teātri vai mazliet pārskatu uzrakstīto. Lūk, katra diena ir līdzīga iepriekšējai. Nav nevienas, kas izceltos manā atmiņā. Vai nav prātīgi? Grasos savest kārtībā savu austrumu stāstu, bet tas ir nogurdinoši. Es neturpināju lasīt to labo ķīniešu filozofu, mani tas garlaikoja, atgriezīšos pie tā kaut kad vēlāk, tur reti var atrast ko skaistu un spārnotu. Un Tu pats – turpini vingrināties? Izlasīju dižā vīra Senmarka Žirardēna “Dramatiskās literatūras kursu”. Ir vērts palasīt, lai saprastu, cik tālu var aiziet muļķība un nekaunība. Lūk, vēl viens no tiem, kam es labprāt liktu nodīrāt ādu un saliet rīklē svinu, lai iemācītu retoriku. Šeit visiem klājas samērā labi.

Ardievu, atbildi ātri.

Gistavs Flobērs

Luīzai Kolē
Kruasē, 1846. gada 23. oktobris
Piektdiena, pusnakts

Nē, es nenicinu slavu: mēs nenicinām to, ko nevaram sasniegt. Šis vārds manai sirdij ir licis sisties vairāk nekā jebkura cita sirdij. Kādreiz es pavadīju garas stundas, sapņojot par galvu reibinošiem panākumiem, un domas par publikas gavilēm lika man nodrebēt, it kā es jau būtu tās dzirdējis. Bet nezin kāpēc vienā jaukā rītā es pamodos brīvs no šīs vēlmes, pat brīvāks nekā tad, ja tā būtu piepildījusies. Apzinājos, ka neesmu tik dižs, un visus prāta pūliņus ieguldīju savas dabas, tās slēptāko dzīļu un galvenokārt tās robežu vērošanā. Dzejnieki, kurus apbrīnoju, man tad šķita vēl dižāki, attālums starp mums jo lielāks, un es no sirds izbaudīju šo necilumu, par ko kāds cits būtu niknojies. Ja cilvēks vispār ir kaut kā vērts, tiekties pēc panākumiem nozīmē nevajadzīgi samaitāt sevi, bet dzīties pēc slavas, iespējams, nozīmē sevi pazudināt pavisam. Jo ir divu veidu dzejnieki. Lielākie, retākie, īstie meistari aptver un izsaka visu cilvēci; neraizēdamies par sevi vai savām kaislībām, atmetot savu personību, lai izšķīstu citos, viņi pārrada Visumu, kas atspoguļojas viņu darbos, dzirkstošs, daudzveidīgs, daudzšķautņains, gluži kā debesjums, kas atspīd jūrā ar visām savām zvaigznēm un zilgmi. Un tad ir tādi, kuriem atliek tikai iekliegties, lai ieskanētos harmonija, tikai ieraudāties, lai aizkustinātu, un tikai parunāt par sevi, lai iegūtu nemirstību. Varbūt, darot ko citu, nekur tālu viņi netiktu; taču, lai arī bez plašuma, viņiem piemīt aizrautība un degsme, un, ja viņi būtu piedzimuši ar citu temperamentu, viņiem varbūt nebūtu talanta. Bairons bija no šīs saimes, Šekspīrs – no otras. Kurš gan man var pateikt, ko Šekspīrs mīlēja, ko viņš ienīda, ko juta? Viņš ir biedējošs koloss; grūti noticēt, ka viņš bija cilvēks. Mēs, protams, gribam, lai slava būtu tīra, īsta, pamatīga, tāda kā šiem pusdieviem; mēs stiepjamies pirkstgalos un lienam vai no ādas laukā, lai līdz tiem aizsniegtos; apcērpam sava talanta naivās kaprīzes un instinktīvās fantāzijas, lai tās ietilpinātu gatavā rāmī, jau sataisītā veidnē. Vai arī citkārt cilvēkam piemīt iedomība noticēt, ka atliek, līdzīgi Monteņam un Baironam, pateikt, ko viņš domā un jūt, lai radītu kaut ko skaistu. Oriģināliem cilvēkiem šī pēdējā pieeja, iespējams, būtu vispiemērotākā, mums bieži vien būtu daudz vairāk labu īpašību, ja mēs tik ļoti tās nemeklētu, un pirmais nejaušais pretimnācējs, kurš kaut cik prastu rakstīt, uzrakstot savus memuārus, radītu izcilu grāmatu, ja vien rakstītu tos no sirds un godīgi. Bet, atgriežoties pie manis, es tātad neuzskatu sevi nedz par pietiekami dižu, lai radītu īstus mākslas darbus, nedz par pietiekami ekscentrisku, lai tos varētu piepildīt tikai ar sevi. Un, tā kā man nav ne izveicības, lai gūtu panākumus, ne talanta, lai iekarotu slavu, es sevi nolemju rakstīšanai tikai sev, savai personīgajai izklaidei, tādai pašai kā smēķēšana un izjādes ar zirgu. Esmu diezgan drošs, ka nenodrukāšu ne rindiņu, un mani brāļadēli (es saku “brāļadēli”, ne “dēli”, jo nevēlos pēcnācējus, tāpat kā neceru uz cita veida pēctecību) no maniem fantastiskajiem romāniem droši vien uzlocīs cepurītes saviem bērneļiem un virtuves sveces ietīs Austrumu pasakās, drāmās, mistērijās un citās muļķībās, ko es ļoti nopietni rindoju uz skaista balta papīra. Tas, mana mīļā Luīza, ir viss, ko varu teikt par šo tēmu un sevi.

Tajā, ko daru, man nevajag atbalstu, ko sniedz doma par kādu balvu, un, kas ir jocīgākais: nodarbojoties ar mākslu, es tai ticu ne vairāk kā kaut kam citam, jo manas ticības pamatā ir tas, ka man tādas nav. Es neticu pat sev. Nezinu, vai esmu stulbs vai gudrs, labs vai slikts, skops vai dāsns; kā jau visi, arī es peldu kaut kur starp visām šīm lietām. Mana labā īpašība varbūt ir tā, ka es to apzinos, mans trūkums tas, ka man pietiek godīguma to pateikt. Starp citu, vai kāds maz var būt tik pārliecināts par sevi? Vai var būt pārliecināts par to, ko domā un jūt? Tagad, kad Tu mani mīli, Tu mīli mani tik ļoti, ka pati sev to gribētu noliegt. Vai tas, ko Tu mīli manī, esmu es vai arī kāds cits, ko Tu domāji, ka tur atradīsi, bet tā arī neatradi? Piedod, ja kļūdos, bet man šķiet, ka Tavā pēdējā vēstulē ieskanas apnikums, it kā Tu būtu nogurusi no manām domām. Nu ko, ja nu kādudien Tu mani vairs negribēsi, ja sapratīsi, ka šī mirāža Tevi ir pievīlusi, Tu varēsi nākt apsēsties pie mana sirds pavarda. Tev tur vienmēr būs vieta. Es dziedināšu Tavu ilūziju cirstās brūces ar saviem vārdiem, un, ja es tās neizdziedēšu, es tām neļaušu likt Tev ciest. Tad kāpēc ierobežot sevi, mana nabaga mīļā? Kāpēc nepieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, un mūsu apstākļus tādus, kādi tie ir, un vienkārši nemīlēt vienam otru, neko lieki nesarežģījot? Šodien es nedarīju neko citu kā tikai domāju par Tevi. No rīta, gulēt iedams, atcerējos saviļņojumu, kas mani pārņēma Mantē, kad gultā sajutu Tavu augšstilbu uz sava vēdera un Tavu vidukli savās rokās, un šī sajūta mani pavadīja visu dienu. Bet Tu jau negribi, ka es par to runāju (par ko man runāt ar Tevi?). Parunāsim par kaut ko citu. Tev taisnība. Būtu bijis labāk, ja Tu mani nemīlētu. Laime ir augļotājs, kas aizdod mums stundas ceturksni prieka, bet samaksāt liek ar prāvu žūksnīti nelaimju.

Paliec sveika, es Tevi skūpstu. Tu varbūt vaicāsi, kā? Es zinu gan, kā! Kā jau vienmēr, vai ne? Tā ir tik labi! Man iesūrstas lūpas, un es pārlaižu tām ar mēli, it kā uz tām vēl varētu sagaršot Tavējo.