Dandarona aiziešana

Spožais ziemeļu (Tibetas) budisma mongoļu jogas tradīcijas mantinieks, vienlaikus arī talantīgais klasiskās austrumzinību nozares budoloģijas krievu tradīcijas turpinātājs Dandarons nomira 1974. gada 26. oktobra rītā 59 gadu vecumā, līdz pusei izcietis sava trešā ieslodzījuma piecu gadu termiņu labošanas darbu nometnē Baikāla krastā. Kopumā viņš mūžā cietumos un nometnēs pavadīja aptuveni 22 gadus.¹ Tā noslēdzās stāsts par viņa “budisma prāvu”, tiesas procesu, kas norisinājās 1972. gada nogalē un beidzās ar spriedumu – piecu gadu cietumsodu viņam pašam un ieslodzījumu psihiatriskajās slimnīcās četriem viņa skolniekiem. Process tika plaši atspoguļots presē, tāpat nepamanīta nepalika arī Dandarona nāve; ne par vienu, ne par otru es te sīkāk nerakstīšu. Runa būs par citām lietām, kuras man šobrīd, pēc viņa aiziešanas, šķiet ļoti nozīmīgas tieši saistībā ar viņa dzīvi un nāvi.

Savu nelielo rakstu par šo apbrīnojamo cilvēku es gribētu sākt ar sarunu par kādu ārkārtīgi neparastu parādību, kas Krievijā pastāvēja gadus 50 vai 60 un ko es apzīmētu ar ne mazāk dīvainu nosaukumu “impēriskā kultūra” (tieši impēriskā, nevis imperatoriskā). Šis apzīmējums ir visnotaļ nosacīts. Ar to tiek domāta noteiktas, kaut arī tīri elitāras, tomēr visai plašas, atvērtas un absolūti pārnacionālas kultūras vides pastāvēšana. Tik ilgi šīs vides veidošanos un attīstību neviens nevēlējās saskatīt aiz nolādētajām birkām “vācietis”, “krievs”, “polis”, “ebrejs”, “kalmiks”,² “citticībnieks” – aiz šīs šausmīgās klasificēšanas slimības, no kuras nebija pasargāti pat šīs vietas diženie, pat Dostojevskis, pat Čehovs, kuru mūžu laikā arī izveidojās “impēriskā kultūra”.

Un lūk, kāda ir šīs parādības būtība: lai kādas neparastas un, varētu pat likties, krievu kultūrai konkrētā satura ziņā svešas lietas parādītos tās perifērijā, lai kādi negaidīti impulsi rastos ārpus tās pamatplūsmas, tie neizbēgami tika “ievilkti” tajā, saplūstot ar kopējo straumi un piešķirot tai īpašu universalitāti un īpašu daudzveidību. Šī kultūra neko no sevis neizraidīja, bet, tieši otrādi, tiecās iekļaut sevī visu, pieņemot par savu (taču tikai pašā augstākajā, elitārākajā savas eksistences līmenī).

Un tā, kad padzīvojušais Osips Mandelštams atgriezās savā “budistu Maskavā” (šo izteicienu viņš lietojis ne reizi vien), jaunais Bidija Dandarons vēl tikai posās uz pagaidām vēl ne līdz galam “debudizēto” Ļeņingradu; budologu sodīšanas laiki iestājās pāris gadus vēlāk.

Taču laikā, kad Dandarons nāca pasaulē, Petrogradā jau gandrīz bija pabeigts budistu templis, ko cēla par burjatu un kalmiku lopkopju un pareizticīgo akadēmiķu naudu.³

Taču atgriezīsimies vēl tālākā pagātnē, pārlecot trim gadsimta ceturtdaļām, un mēs redzēsim, ka Krievijā ziemeļu budisma studijas sākušās gandrīz tajā pašā laikā, kad tas notika Anglijā. Bet nedaudz vēlāk, 19. gadsimta 50. un 60. gados, pirmos ziņojumus par dzīvo budismu sāka publicēt arī Dandarona tautieši pareizticīgajā, protams, un piedevām vēl imperatoriskajā Zinātņu akadēmijā. Pagāja vēl kādi 20 gadi, kuru gaitā burjati un kalmiki, paliekot burjati un kalmiki, pareizticīgajiem, luterticīgajiem un pat neticīgajiem krievu profesoriem skaidroja budisma reliģiju un filozofiju. Un ne jau kā iezemiešu informanti, bet gan kā kolēģi. Tā nebija rusifikācija, asimilācija, absorbcija: neviens no šiem drūmajiem, muļķīgajiem terminiem te nav vietā. Gluži vienkārši te jau pilnā spēkā darbojās elitārā kultūra. Tikai tās iekšienē vispār varēja rasties krievu zinātne par budismu ar veselu plejādi slavenu vārdu: Minajevs, Vasiļjevs, Pozdņejevs, Oldenburgs, Cibikovs, Ščerbatskojs, Obermillers, Vostrikovs… Šī kultūra nebaidījās no budisma un nepārvērta to par nedzirdētiem brīnumiem tūristu izklaidei; budisms gluži vienkārši kļuva par tās faktu, tās fenomenu.⁴

Kad Dandarons četru vai piecu gadu vecumā tika pasludināts par kāda miruša budistu svētā reinkarnāciju un iecelts par Burjatijas garīgo valdnieku, Petrogradā jau bija gājis bojā jaunais Rozenbergs – it kā noslīcis Somu līcī, it kā nomiris ar tīfu, bet varbūt sadedzis ugunsgrēkā: jau 1921. gadā bija grūti tikt skaidrībā, kāds patiesībā bijis unikālās grāmatas “Budisma filozofijas problēmas” autora nāves cēlonis 1919. vai 1920. gadā.

“Maigajos” 20. gados, kad burjatu budisms, tāpat kā krievu pareizticība, savā garīgajā hierarhijā piedzīvoja reformu un kolektīvisma vilni (kas 30. gadiem netraucēja nešķirojot “nolikvidēt” jaunos kopā ar vecajiem), mazais Dandarons pie lamām apguva jogas meditācijas praksi, tibetiešu un senmongoļu valodu. Tolaik viņa garīgais skolotājs, izcilais budistu mistiķis Cidenovs, un viņa tēvs, Cidenova tuvākais līdzgaitnieks, jau bija gājuši bojā vai pazuduši no Burjatijas, bet akadēmiķim Fjodoram Ščerbatskojam, toreiz vēl Ļeņingradas Budisma kultūras institūta direktoram, par palīgu laipni nosūtīja krietnu un vienkāršu puisieti ādas praķī.

Kad “taisnīgajos” 30. gados jaunais Dandarons beidzot devās uz Ļeņingradu mācīties, viņš sevī nesa izcilu budoloģisku sasniegumu potenciālu. Jau atkal, kā “sudraba” padsmitajos, tibetiskā Mongolija brauca mācīt un mācīties… Dandarons jau tolaik zināja ļoti daudz; par to bija jāpateicas ne tikai iedzimtam talantam un satriecošai budoloģiskai intuīcijai, bet arī ārkārtīgi bagātām zināšanām par tantrisko budismu, kas bija uzkrātas agrīnajos noviciāta gados. Taču dzīve Ļeņingradas budoloģijas pasaulē pamazām kļuva tik dīvaina, ka tajā bija neiespējami orientēties pat veterāniem, kur nu vēl viesiem no Aizbaikāla. Nezinu, vai Dandarons šajos divos gados paguva “noorientēties”, toties viņš paspēja krietni papildināt savu budoloģisko erudīciju, nemaz nerunājot par teicamām krievu valodas zināšanām. Pat ja viņš būtu noorientējies, diez vai tas būtu palīdzējis 1937. gada beigās, kad viņu arestēja – ne īsti kā budistu spiegu, ne īsti kā sazvērnieku. Obermilleru tolaik jau bija sadedzinājis dilonis, bet Vostrikovu saņēma ciet reizē ar Dandaronu. Budoloģijā palika viens pats Ščerbatskojs. Burjatijā visu, kas bija palicis pāri no klosteriem un lūgšanu namiem, sabradāja vietējā progresīvā jaunatne, bet visi pārpalikušie mūki (lamas) aizbrauca uz… Tiesa, nekur tālu uz austrumiem no Aizbaikāla neaizbrauksi, turpat blakus jau ir Klusais okeāns. Taču var doties uz ziemeļiem; mēs neesam nekādi ģeogrāfijas dogmatiķi. Un palikušo jau arī nebija daudz.

Cietumā Dandaronu šaušalīgi spīdzināja. Pēc tam sekoja nometņu bads un sals. Pēc tam – niecīgs “lodziņš”, nepilns pēckara brīvības gads, kam pēc zināmā rīkojuma sekoja atkārtots ieslodzījums. Un tā līdz 50. gadu vidum. Visu šo laiku, vairāk nekā 18 gadus, pārdomas par budisma filozofiju, lūgšanas, jogas praktizēšana. Un tas viss – nometņu dzīves vidē. Kā tikai tur nebija… Komunisti, eseri, baltie, sarkanie, melnie, dzeltenie. Tas bija ne vairs tikai Krievijas, bet visas pasaules impērijas mikroprototips. Un pat ne īpaši “mikro”. Budistiskajā darbā palīdzēja neparasta nejaušība. Pēc Kvantunas armijas sagrāves 1945. gada vasarā pa taisno bija saņemti ciet lamas no kāda it kā pretestību izrādījuša klostera. Tie, kuri tika līdz nometnei, uz daudzām garām naktīm un dienām kļuva par Dandarona budistiskajiem sarunu biedriem un līdzgaitniekiem. Ap viņiem pakāpeniski izveidojās tāds kā budistu pulciņš – atkal jāteic, tieši tik raibs, cik tas bija iespējams vienīgi tālaika nometnēs; tur bija gan bijušā Sarkanās profesūras institūta bijušais profesors, gan bijušais vācu žurnālists, bijušais apgabala komitejas sekretārs, bijušais… Viņi nodevās budisma filozofijai un jogai, bet galvenais – pārdomām paši par savu dzīvi un paši par savu stāvokli budisma filozofijas un jogas izpratnē. Dandarons vairākus gadus vadīja viņu kopīgās nodarbības. Tā nebija budisma principu vai ētisko ideālu pārbaude; tas bija īpašs izmēģinājums, ko cilvēki veica paši ar sevi, jo vienīgi šādā izmēģinājumā vispār iespējams saskatīt praktiskā budisma būtību (jebkādi eksperimenti ar kādu citu kā vienīgi sevi budisma ētikā ir absolūti aizliegti, vienalga, vai runa būtu par fizioloģiskiem, psiholoģiskiem, ētiskiem vai sociāliem eksperimentiem). Atceroties nometni, Dandarons bieži mēdza atkārtot, ka budistam, kurš klīst no vienas piedzimšanas uz nākamo, lietderīgi nākt pasaulē tieši Krievijā. Un smejoties piemetināja: “Ņemiet vērā, es saku “budistam”, nevis “budistiem”,” – un tas ir ļoti būtisks precizējums. Kamēr Dandarons atradās nometnē, Krievijas budoloģijā vienkārši nekas vispār nenotika. Ščerbatskojs sen bija miris. Vostrikovs sen bija gājis bojā nometnē.

50. gadu vidū gandrīz vienlaicīgi norisinājās divi notikumi. Pēc klejojumiem pa nometnēm Krievijā atgriezās Dandarons. Pēc klejojumiem pa Indiju, Vidusāziju, Ķīnu, Eiropu un Ameriku Krievijā atgriezās Jurijs Rērihs – izcils budologs, fenomenāls Tibetas un Mongolijas pazinējs. Brīnišķīgā kārtā viens no pirmajiem jautājumiem, ko viņš uzdeva man, tolaik viņa padotajam un skolniekam, bija: “Vai jūs pazīstat Dandaronu?” Es atbildēju, ka nepazīstu. Jurijs Nikolajevičs pasmaidīja un sacīja: “Bet es pazīstu.” Un pēkšņi no jauna sākās budoloģija – kā vēl nekad vai kā kaut kad senāk. Sākās budisma tekstu tulkošana un izdošana. Parādījās jauni nopietni raksti, kas iztirzāja pašus sarežģītākos budisma reliģijas, metafizikas un psiholoģijas jautājumus. Ar budisma problēmām nodarbojās ne tikai jaunie indologi, bet arī jaunie sinologi, ceilonisti, vjetnamisti (veco nebija). Dandarons šad un tad atbrauca uz Maskavu un Ļeņingradu. Viņš ļoti daudz strādāja, rakstīja, tulkoja no tibetiešu valodas, skaidroja tekstus, aprakstīja un sistematizēja rokrakstus un ksilogrāfijas.

Ar Rērihu mēs nesabijām kopā pat trīs gadus. Šis klejotājs, nenodzīvojis līdz vecumdienām, nomira ar sirds plīsumu. Nezinu, kāpēc, taču pēc viņa nāves man kļuva skaidrs, ka budoloģija bez budisma ir tikpat kā neiespējama vai ļoti sarežģīta lieta (šis atzinums ir subjektīvs un attiecināms tikai uz vienu konkrētu cilvēku). Otrs klejotājs tikmēr turpināja strādāt. No 60. gadu vidus Dandarons nodarbojās ar budisma filozofijas fundamentālo atziņu skaidrošanu – lai bagātinātu mūsdienu filozofiskās un zinātniskās zināšanas. Vienlaikus viņš pievērsās vairāku mūsdienu filozofisko un zinātnisko zināšanu fundamentālo atziņu skaidrošanai budisma garā, cenšoties izstrādāt jaunu tradicionālās budisma metafizikas izpratni. Dandarons skrupulozi un sīki skaidroja arī budistu meditācijas teorijas un prakses pamatprincipus. Viņam pamazām sāka sarasties skolnieki – no Ļeņingradas, Maskavas, Baltijas, Ukrainas, Burjatijas. Viņš mīlēja teikt, ka ne jau skolnieki brauc pie viņa uz Ulanudi, bet gan budisms – uz Rietumiem. Un viņš teica vēl vienu lietu, kas, lai gan pirmajā mirklī šķiet pārsteidzoša, patiesībā vislielākajā mērā saistīta ar pašu budisma relatīvisma garu: tieši Dandarons, kurš bija tik cieši saistīts ar ziemeļu budisma seno tradīciju augsni, apgalvoja, ka budismam nav vietas, tāpat kā laika, laikmeta un ka budisms klejo, nepazīstot tautas, zemes un klimatus, renesanses un dekadences, sabiedrības un sociālās grupas. Tas nenozīmē, ka budisms to visu noliedz; budisms vispār neko nenoliedz. Tas nozīmē vienīgi to, ka budisms to nepazīst, ka tas viss nav budisma darīšana. Burjatu vietējās varas attieksmei pret Dandaronu raksturīgi, ka šie cilvēki viņu neieredzēja tieši par piederību viņu pašu garīgajai tradīcijai – tradīcijai, kuru viņi bija atraidījuši. Kas attiecas uz citu ārkārtīgi svarīgu viņa mācības aspektu, viņa sludināto budisma filozofisko universālismu, tad tas viņiem bija gluži vienkārši nepieejams, jo viņi jau bija novērsušies no tradīcijas. Un Dandarons it kā kalpoja par dzīvu atgādinājumu, ka viņi atkāpušies no savas agrākās kultūras un ka viņiem ir neiespējami reāli pieņemt jebkādu citu, lai gan viņš pats, būdams cilvēks ar izteikti pozitīvu domāšanas veidu, nekad pat netaisījās viņiem to pārmest. Kad Dandarons 70. gadu sākumā ar draugu palīdzību savā dzimtajā Hežengē uzcēla piemiņas celtnes (tā saucamās stūpas) savam skolotājam un tēvam (viņa māte nomira 1971. gadā, gandrīz 100 gadu vecumā), viņa novadnieki šausminošā niknumā abus pieminekļus iznīcināja – tik ļoti viņi alka identificēties ar savu jauno un neeksistējošo, nekam nepieskaitāmo “neburjatisko un nekrievisko” paštēlu.

Pēc tam – 1972. gada rudens. Jauns arests. Prāva. Nometne. Nāve. Tā notika Dandarona aiziešana no šīs piedzimšanas un, iespējams, no šīs vietas.

Dandaronam izdevās šodienas Krievijā būt vienlaicīgi zinātniekam budologam, budisma filozofam un budistu jogam. Tātad tas ir iespējams.

Pirmo reizi publicēts žurnālā Континент, 2012, nr. 151