Saulessarga pavēnī

Lai apjēgtu, ka noticis satiksmes negadījums, jums vajadzēs no 150 ms līdz [..] pat pussekundei. [..] bet aptuveni pēc 70 ms [..], kā apgalvo automašīnu testa inženieri, notikums būs jau “beidzies”. [..] Jūs prātojat, kā tas varētu būt, kad jūsu galva atsitas pret mašīnas vējstiklu? Varat pārstāt uztraukties, jo jūs to nekad neuzzināsit, pat ja tas notiks ar jums.

io9.com, 7. jūnijā

Lai aprēķinātu, cik ātri mēs uzzinām, ka esam cietuši satiksmes negadījumā, neirofiziologi mēra ātrumu, ar kādu impulss no trieciena nonāk mūsu smadzeņu garozas sfērā, kas, kā tiek uzskatīts, atbildīga par domāšanu. Lai cik arī aizdomīga un mehāniska būtu viņu rēķināšanas metode, vienalga var pieņemt, ka spējas bojāejas gadījumā mums (varbūt ne visiem) var nepietikt laika apzināties, ka mēs mirstam. Par to liecina arī izdzīvojušie, kuri “vienkārši” pēkšņi atmodušies slimnīcā. Tomēr runāt par to būtu bezjēdzīgi, ja vien nepastāvētu ideja, ka būt pie apziņas, apzināties savu nāves brīdi ir ārkārtīgi svarīgi – vispirms jau dažādās reliģiskajās tradīcijās. Kristietībā būt pie apziņas pirms nāves ir svarīgi tādēļ, lai varētu nožēlot grēkus, un, piemēram, pareizticībā ikdienas lūgšanās bieži tiek lūgts pasargāt no šādas nāves.Starp jaunlaiku pareizticīgo lūgšanām pastāv pat “autovadītāja lūgšana”, kurā vēršas pie Jēzus, lai tas “atbrīvotu no pārgalvības ļaunā gara, dzeršanas netīrā spēka, kas izsauc nelaimes un pēkšņu nāvi bez grēku nožēlas”.

Protams, ka īpaša nozīme apziņas stāvoklim mirstot ir budismā, bet, lai neizdomātu kaut ko no sevis, par budistu attieksmi pret spēju nāvi apjautājos vēstulē Donaldam Lopesam, kurš lieliski pārzina budistu tekstus, un, lūk, ko viņš atbildēja: “Budismā nāves brīdis ir ārkārtīgi svarīgs, jo ir teikts, ka prāta stāvoklis nāves brīdī nosaka, kura no neskaitāmajām karmas sēklām mūsu prātā kļūs par nākošās dzīves izraisītāju. Tas ietilpst standarta mācībā [..]. Tādēļ budisti baidās no pēkšņas nāves, īpaši no pēkšņas vardarbīgas nāves. Risinājums ir paturēt nāvi prātā un būt gatavam mirt ik brīdi, taču tas, protams, ir neiespējami. Tomēr ir teikts, ka nāves brīdī prāts atgriežas pie savas tuvākās domas, tādēļ ir svarīgi, lai šī doma būtu laba.” Donalds Lopess norāda uz vienu no svarīgākajiem budisma darbiem, kurā cita starpā aplūkota arī apzināta attieksme pret nāvi: Conhapas (Tsong kha pa) “Lielo skaidrojumu par Ceļa posmiem pretī apgaismībai” (Lam rim chen mo). Tajā 14.–15. gadsimta Gelukas skolas “dibinātājs” izvirza trīs galvenos nosacījumus, trīs “saknes” apzinātai attieksmei pret nāvi: 1) nāve ir neizbēgama; 2) nāves brīdis ir nezināms; 3) nāves brīdī nav nozīmes nekam citam kā vienīgi reliģiskajai praksei. Bez šīm diezgan shematiskajām norādēm, kas saistītas gan ar to, cik svarīgi ir nepārtraukti domāt par nāvi, gan ar to, kāds apziņas stāvoklis jākultivē, lai tas būtu “piemērots” pēkšņai nāvei, Lopess nevarēja norādīt uz budistu tekstiem, kuros būtu runāts arī par pēkšņu nāvi.

Tomēr arī ārpus reliģiskās tradīcijas es zinu vismaz vienu cilvēku, kuram apzināties savu nāvi bija ārkārtīgi svarīgi, un tas ir filozofs Aleksandrs Pjatigorskis, pat ja arī viņa attieksmē viegli saskatīt tās saistību ar budismu. Tā es dzirdēju viņu sakām Pāvilostā 2002. gada 18. augustā: “Viena sieviete man teica, es viņu pat kādu laiku mīlēju, – ak, cik brīnišķīgi ir nomirt vienā sekundē, laimīgai, nesaprotot, ka tu mirsti. Lūk, tā izzust pašai sev... Es domāju – ak Kungs, man nav nekā briesmīgāka, šausmīgāka par šo domu – nomirt neapzinoties. Tad taču tā nebūs nāve, bet velns zina, kas. [..] Es baidos nomirt bez domas par nāvi.”

Ja nerunā par tantriskām meditācijām par nāvi, teiksim, iztēlošanos, kā sairst tavs ķermenis, tad varētu teikt, ka apzināta attieksme pret nāvi ir īpaša veida domāšana par to un šāda pastāvīga domāšana un atcerēšanās var būt svarīga, lai nodrošinātu noteiktu apziņas stāvokli pēdējos mirkļos, taču diez vai sakrīt ar “pēdējo domu”; pieņemot, ka nekādas pēdējās domas varētu arī nebūt (Pjatigorskis runā par pilnīgu un absolūtu koncentrāciju pirms nāves brīža, kas ir tāds kā visu dzīves domu “kondensāts”, bet tautas nostāstos pastāv priekšstats par to, ka īsajā brīdī pirms nāves prātā izskrien cauri visa dzīve), atbilstošā apziņas stāvoklī būtu jāatrodas visu laiku.

Par galveno “Tibetas mirušo grāmatas” domu Pjatigorskis uzskatīja domu par nāvi pašu kā apziņas stāvokli. Lai ko ar šo stāvokli saprastu tibetieši (“Bordo thodol” tekstos mirstošo aicina atrasties noteiktā apziņas stāvoklī – nebaidīties, koncentrēties, pazīt savas “izmainītās” apziņas izraisītos tēlus utt.), tas atšķiras no Pjatigorska izpratnes. Tajā pašā Pāvilostas sarunā viņš teica: “Baidos nomirt bez domas par nāvi.” Jautājums: “Un ko tad varētu nozīmēt šī doma par nāvi?” Atbilde: “Neko citu, tikai domu par nāvi. Tā būtu kaut kāda enerģētiska kustība.” Jautājums: “Tas nozīmē, jūs apzināsities savas domas par nāvi beigas?” Atbilde: “Jā, jā, jā.” Tādējādi var teikt, ka Pjatigorska izpratnē doma, kurā domājošais “reģistrē”, ka viņš nedomā, arī sakrīt ar nāvi (ir nāve). Dīvainākais šajā priekšstatā ir tas, ka par nāvi var saukt arī savas domāšanas neapzināšanos, tas ir, domāšanu pašu bez domas par to; bet tas taču ir biežs mūsu dzīves stāvoklis, kurā, secīgi turpinot šo domu gaitu, mēs esam jau miruši, bet visbiežāk – te dzīvi, te miruši. Esmu dzirdējis, ka budisma praksē ietilpst dažādi domas koncentrēšanas paņēmieni, bet, runājot par Pjatigorski, viņš, manuprāt, centās nepārtraukti atrasties “uzmanības” stāvoklī pret savu domāšanu, pārvēršot savu domāšanu par kādas citas, “vienlaicīgas”, domas objektu; šādā domāšanā viņš it kā attālinājās no sevis paša kā domājošā. Iespējams, ka šīs “otrās domas” domātājs vairs nebija viņš un arī nekas tāds, kam kaut ko varētu nodarīt nāve.

Lai vingrinātos šajā īpašajā uzmanības un attālināšanās lietā, Pjatigorskis skaitīja mantras – jau tūlīt pēc pamošanās un pastāvīgi katras dienas laikā. Nekas nav zināms par Pjatigorska domu nāves brīdī, taču kādā savā stāstā par to, kā viņu Londonā notriekusi mašīna, viņš norādīja, ka saviesīgā vakara gaitā bijuši divi “brīdinājumi”, kad viņam piedāvāts neiet mājup kājām, bet ļaut aizvest ar mašīnu. (Budisti pievērš lielu uzmanību nāves zīmēm, piemēram, noteiktiem sapņiem, un šīs zīmes, kā var saprast, varētu arī ļaut izvairīties no nejaušas nāves.) “Tā bija apburoša vieta, Hamiltona terase, un es izgāju uz ielas tieši pie sarkanās gaismas. Un, protams, man nebūtu tā laime būt jūsu draugam un padevīgajam kalpam, ja pirms tam nebūtu mazliet uzlijis un asfalts nebūtu bijis slapjš un slidens. Tādēļ mašīna mani nevis nogalināja uzreiz, bet uzmeta uz pārsega un metrus piecdesmit vilka ar ģīmi pret asfaltu... Es tikai paspēju noskaitīt mantru četras reizes un zaudēju samaņu.” Pievērsiet uzmanību, ka Aleksandrs Moisejevičs tobrīd paspēja ne vien skaitīt mantru, bet arī saskaitīt, cik reizes to dara. Lūk, šī mantra – katram gadījumam. “Om sarva tathagata ushnisha sitatapatre hum phat hum mama hum ni svaha...”