Daži svarīgi notikumi

Savulaik es mācījos vakarskolā. Mūsu klasē pārsvarā bija tikai krievi. Ērģeles viņi sauca par “orgānu” un ļoti uzjautrinājās par vārdu “minēts”, bet viens no viņiem, puisis, vārdā Andrejs, stāstīja, ka agrāk paziņas viņa mājas izmantojuši par svingeru klubu. Es biju šokā. Izrādījās, ka arī mūsu mazajā pilsētiņā pastāv sekss. Pirms tam mana vienīgā saskarsme ar seksualitāti bija tāda, ka vēlu vakarā caur preses kioska slēģu spraugu pamanīju, kā padzīvojusī pārdevēja kārto žurnālus un avīzes. Viņa bija pieliekusies, atsegdama skatam daļu apakšveļas un vecmodīgus zeķturus, un šī aina pēc tam vēl ilgi rēgojās man acu priekšā. Turpretī Andrejam sekss jau bija paspējis galīgi apnikt, un kādā brīdī viņš ciemiņiem savās mājās svingot aizliedza, par ko izpelnījās pat fiziskas izrēķināšanās draudus. Neilgi pēc tam no Andreja verandas kāds nozaga kūpoša boršča katlu. Varbūt tas bija kāds no izbijušajiem svingeriem, taču to neviens nekad neuzzinās.

Kādu dienu Andrejs vērienīgi sapīpējās zāli un naktī izdomāja piekārtot segu, kas pārvalkā bija sasitusies kamolā. Viņš pamanījās ielīst pārvalkā, bet ārā tikt vairs nespēja. Sitās bezpalīdzīgi kā zivs, ko maisā nes mājās no tirgus. Smaka nost. Beigās viņš tomēr no pārvalka izlīda, taču visu atlikušo nakti, baiļu paralizēts, gulēja segai blakus, jo zināja, ka tā var kuru katru brīdi no jauna ieraut viņu sevī kā nepielūdzams akacis.

Andrejam bija sieva un bērns. Kad aizgāju pie viņiem ciemos, uzreiz dabūju no bērna ar mašīnīti pa pieri. Kļuvu pikts un sapratu, ka no sirds viņu nicinu. Pieaugušo cēlajai sarunai viņš pa vidu brēca: “Ūdeni! Ūdeni! Ūdeni!” Bet Andrejs, acīmredzot vēlēdamies korekti norādīt bērnam, ka šāda uzvedība nav pieņemama, sāka tikpat skaļi, sistemātiski un invazīvi kliegt: “Alu! Alu! Alu!” Bērns kliedza vēl skaļāk, šoreiz – vienkārši gauzdamies par savu sakāvi.

Kādu citu reizi laulātais pāris sastrīdējās tiktāl, ka sievai sāka drebēt lūpas, un viņa sūtīja dzīvesbiedru nahuj par to, ka viņš nebija izdarījis kaut ko saimniecībā noderīgu. Bērnībā gan Andrejs izcēlās ar milzu entuziasmu. Piemēram, reiz viņš vannasistabā nocirta vistai galvu, bet putna ķermenis vēl kādu laiku diezgan aktīvi skraidīja apkārt, nespēdams samierināties ar straujo situācijas maiņu. Visa vannasistaba bija notašķīta ar asinīm. Tad vēl, ciemojoties laukos pie radiem, mazais Andrejs pļavā pamanīja meža pīles. Tās bija lielas, iekārojamas un nemaz ne tik bailīgas, kā viņš bija iztēlojies. Viņš nolēma iepriecināt radiniekus ar negaidītu medījumu. Paķēris rokā āmuru, viņš metās medībās. Pīles gan centās mukt, taču bija ļoti gausas, un Andrejs to skaidroja ar pavasara pārlidojuma izraisīto bezspēku. Āmurs pīles pļāva kā smilgas. Atnesis nomedītās pīles mājās, puika dabūja zināt, ka tie patiesībā ir kaimiņa tītari.

Pēc stundām vecākie klasesbiedri mēdza iet iedzert. Reiz arī es šim nolūkam piemetu naudu, lai gan pats nedzēru. Viņi nopirka brendiju Merkurs un stāstīja cits citam savus piedzīvojumus. Pēc tam es devos mājās. Tās pašas nakts vidū kāds pēkšņi sāka dauzīties pie ārdurvīm. Teica, ka vēloties mani satikt. Vecāki, protams, ciemiņa lūgumu neizpildīja, bet es izkāpu pa otrā stāva logu, vai mirdams aiz ziņkāres, kam un kāpēc tik ļoti mani savajadzējies. Izrādījās, ka tā bija Andreja sieva no Merkura orbītas. Reiz man gadījās redzēt, kā viņa ēd belašu, turēdama to ar cimdu, un tas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Šoreiz tumsā bija redzama tikai viņas cigaretes oglīte, kas piepeši nokrita uz asfaltētā ceļa. Es aizvedu viņu uz dārzu, apsēdināju uz soliņa un jautāju, ko viņa grib. Skaidru atbildi nesaņēmu. Viņa teica tikai to, ka es esmu labs. Acīmredzot tik labs, ka pat nakts vidū to nebija iespējams paturēt pie sevis. Tad viņa turpat uz vietas sēdās čurāt, un es sajutu gaisā Merkura smaržu. Tā arī nodomāju: ak tad tāds ir tas jūsu Merkurs. Mēs norunājām visu nakti, bet es tā arī nesapratu, ko viņa gribēja. Pēc tam es kādam mēģināju par to stāstīt, cerot, ka viņš papliķēs man pa plecu un saprotoši pamās ar galvu. Bet nē, dabūju tikai noslēpumainu smīnu, ar kuru esmu bijis spiests dzīvot līdz pat šai dienai.

Vēl man bija draugs, vārdā Konstantīns. Diemžēl savā rīcībā viņš nebija konstants. Reiz viņš palika pie manis nakšņot. Man no rīta bija jāiet uz darbu. Lieki piebilst, ka dzērām vīnu, lai gan Konstantīns vairākkārt piekodināja, ka vīnu dzert nedrīkstot, viņš no tā paliekot pavisam traks. Naktī tieši tā arī notika – mani pamodināja šaušalīgi kliedzieni no tualetes. Viņš bļāva kā briedis, kuru dzīvu plosa Komodo varānu bars. Nodomāju, ka varbūt Konstantīns saplēsis podu, ar lauskām uzšķērdis sev artērijas, un traucos palīgā. Bet viņš tikai sēdēja uz poda un, nokāris galvu teju līdz grīdai, turpināja kliegt. Es vaicāju, kas noticis, uz ko saņēmu negaidīti skaidru un vēsu atbildi: “Viss ir kārtībā.” Kliegšana mitējās un vairs neatsākās.

Reiz Konstantīnu apturēja policija un atrada viņa kabatā šļirci, bet viņš teica, ka ir diabētiķis, un tika cauri sveikā. Patiesībā draugs jauca īpatnēju ūdeņraža pārskābes un vēl kaut kādas vielas maisījumu, kuru lietoja intravenozi, dēvēdams to par adatu terapiju. Zīmīgi, ka arī strādāja viņš amatā ar nosaukumu “špricētājmašīnas operators”.

Vēlāk viņš sāka strādāt par biļešu pārdevēju stacijas tunelī. Reiz kāds cilvēks pienāca pie viņa kioska un izstāstīja garu, smeldzīgu stāstu par to, kā nauda mistiskā kārtā nav ieskaitīta kontā, termiņi deg, bet uz koncertu gribas tik ļoti, ka nevar izturēt. Konstantīns apžēlojās un nopirka biļeti par savu naudu, ķīlā paņēmis svešinieka pasi. Svešinieks tā arī neatgriezās. Vēlāk Konstantīns nomira.

Bet vienreiz mēs ar citu biedru pa ceļam uz mājām atradām beigtu kaķi. Tas bija daļēji sapuvis un plakans kā lupata, tikai acu āboli saglabājušies, miglaini kā kandža padomju filmās. Bija ziema, kājas tik stīvas, ka tās varētu operēt bez anestēzijas, un man likās būtiski noskaidrot, kāda tekstūra ir sasalušai kaķa acij. Izrādījās, ka tā atgādināja uzsūkušos autiņbiksīšu saturu vai galertu. Mēs uzlikām kaķi uz pagales un ilgi soļojām pa pilsētu, bet vēlāk iemetām Daugavā.

Citā reizē es parkā uzgāju beigtu suni. Tas mani vilināt vilināja, es gāju uz to skatīties, vērot metamorfozes. Toreiz es vēl nezināju, ka budisma tradīcijā pastāv līķu vērošanas meditācija, kas cilvēku pieradina pie visu lietu pārejamības. Ja zinātu, varbūt vēlāk izgatavotu flautu no maitas putnu saēstā suņa kaula. Vispirms suns zaudēja vilnu, turklāt tas notika neticami ātri. Iedomājos, ka tieši tā varētu izskatīties homunkuls. Sākumā tas bija veselīgi rozā krāsā, ar ziliem vēnu zibeņiem, tad kļuva pelēcīgs un drusku uzblīda. Viendien atskārtu, ka šis fenomens vairs nav slēpjams no cilvēku acīm, un uzaicināju klasesbiedreni Daci pastaigāties pa parku. Tā bija domāta kā īpaša iniciācija. Viņa gan diezgan ātri saprata, par ko būs runa, sāka pretoties, nācās vest ar varu. Lai uzskatāmi nodemonstrētu suņa kondīciju, es vēl iemetu tam ar lielu akmeni, un tas atlēca no līķa kā no gumijas bumbas. Skaņa liecināja, ka suns pie visa piedevām ir pilns ar tārpiem. Dace sāka vemt. Pēc tam es visiem sajūsmināti stāstīju, ka Dace redzējusi suni. Vēlējos šo ainu iemūžināt un folklorizēt, tāpēc atnesu no mājām biezu flomāsteru un notikušo uzzīmēju uz skolas tāfeles – tā bija tāda balta tāfele, kā ledusskapja virsma, tikko parādījusies mūsu mācību iestādē. Blakus Daces vemšanas skatam es uzrakstīju arī tam par godu sacerētu dzejoli. Izrādījās, ka flomāsters nav domāts tāfelēm un ilustrāciju nav iespējams noslaucīt, gluži kā uzrakstus no Gūtmaņa alas velvēm. Daces mamma bija skolotāja, sanāca skandāls, un beigās es dabūju vemjošo Daci pašrocīgi noberzt no tāfeles. Taču, raugoties noteiktā leņķī, viņa tomēr joprojām bija redzama un tāda tagad paliks uz mūžiem, kā hologramma.

Tas principā arī viss par dažādiem notikumiem.