Dzert

Pirmā daļa. Paģiru metaķīmija

Lai ko arī teiktu par paģirām, nevar noliegt, ka šis grandiozais, drausmīgais un lieliski organizētais process ir būtisks pierādījums augstākā iecerei un nodomam, kura jēgu mums nekad neuzzināt. Aplūkosim to tuvāk.

Jāpatur prātā, ka paģiru cēlonis vienmēr ir šmiga. Tādēļ, lai kvalitatīvi un pilnvērtīgi piedzīvotu dziļas paģiras, pirms tam ir obligāti jāpiepišas līdz ūkai. T.i., iekšķīgi jāpatērē ne mazāk kā pusotra pudele visparastākā šņabja. Tādā veidā jūs iekustināsiet vajadzīgās kvalitātes procesu pareizajā virzienā, jo nav šai pasaulē nekā neizbēgamāka par figuranta iegrimšanu postintoksikatīvā stāvoklī dienu pēc kārtīga dzerstiņa. Tātad, jūs esat pieļurbājies līdz grīdai. Jums ir labi. Vitamīns iedevis pa smadzenēm, kurās tā ir par 75% vairāk nekā asinīs. Jūs esat zaudējis spēju reāli izvērtēt apstākļus un pats savas personības lomu darbā un mājās, toties esat ieguvis dizartrisku runas veidu, paaugstinātu pulsu un ādas hiperēmiju, kā arī dažādus interesantus uzmanības, atmiņas un kustību koordinācijas traucējumus. Beidzot viss ir pagājis un izskanējis. Jūsu ķermenis ir atslābis un kaut kur ieņēmis jau nemainīgi horizontālu stāvokli.

Satumsis. Nakts melnumā etanols no sakautajām galvas smadzenēm, kur tam vairs galīgi nav ko darīt, asiņu padevīgi nests, steidzas uz aknām. Tur tas iepeld līksms un apskurbis, jo kāds gan viņš vēl varētu būt – spirtiņš, vai ne. Bet aknas – viltīgas. Pār etanola molekulu C₂H₅OH, neaizsargātu savā pārmērīgajā skaistumā, tās nekaunīgi izgāž niknu dehidrogenāzes klases enzīmu ar šausminošu nosaukumu alkoholdehidrogenāze. Un cēlās, cilvēkiem tik ļoti vajadzīgās alkoholisko izstrādājumu molekulas bez jebkādām glābiņa izredzēm oksidējas un pārvēršas par patērētāju sabiedrībai nederīgiem kropļiem – šķībām, greizām acetaldehīda molekulām ar pretīgu formulu CH₃CHO, kuras pat iedzert lāgā nevar, jo tā ir tīrākā inde. Protams, sapratušas, ka ir briesmās, nabaga etanola molekulas kaut kā cenšas pretoties, kaut ko dara, kaut kā spirinās pretī. Bet ko gan viņas, piedzērušas, labsirdīgas un neaizsargātas, var iesākt pret šiem nedzērušajiem un nežēlīgajiem fermentiem? Tās paklausīgi oksidējas, citas kļūst par nodevējām un pašas sāk izdalīt draņķa fermentu CYP₂E₁, rezultātā radīdamas toksīnus un pat brīvos radikāļus. Vai, mammīt...

Bet ar to jau ļaunajām aknām vēl nav gana, nepietiek viņām ar šo asinspirti. Lai iznīcinātu pat atmiņas par bezrūpīgo, jautrinošo alkoholu – jo, miglainas un trauslas, tās aizvien vēl ir dzīvas starp nožēlojamajām acetaldehīda molekulām, nav vēl aizmirsti to senči –, aknas ieved jauna fermenta, acetaldehīddehidrogenāzes, tērauda kohortas, un indīgais, nodevīgais acetaldehīds pārvēršas par absolūti bezpersonisko etiķskābi CH₃COOH, nožēlojamu vienvērtīgu karbonskābi ar kuslām un nekam nederīgām molekulām, kuras tik vien atliek kā skumīgi špricēt uz pelmeņiem. Figurantam sākas acidoze, un līdz ar to nāk virsū vemšana, galvassāpes, miegainība, aizdusa, vārgums, krampji, paātrināta sirdsdarbība, aritmija un diareja. Viss, gals. Ak, dievi...

Bet vēl jau arī magnija deficīts organismā novērojams. Un, kas interesanti – visa šī kolosālā, notikumiem pārbagātā ņemšanās norit pilnīgā klusumā. Nodarbināts ar paģirām, cilvēka organisms nedūc, nečivina un nesvilpo naktī. Nu, jūs jau zināt. Kā viņam tas izdodas – nevar saprast. Lai gan šitik vērienīgs process...

Otrā daļa. Paģiru metafizika

Turpretī no vispārizglītojošā viedokļa paģiras ir tīrākais postmodernisms. Jo kas bija vakar? –Satrauktu siržu puksti, enerģiju virpuļi, kaislīgi patiesības meklējumi, vēlme mainīt pasauli, sfēru mūzika, šeit un tagad, patoss, kur šņabis, strīdi, kliedzieni, tiešā runa, ej tu dirst, dodiet šņabi, purna dauzīšana, vemšana. T.i., patiess, izturēts, tīrs avangards. Bet šodien kas? Klusums, panīkusi griba, nīkšana, sūdīgi, nogurums pēc vētraini un neviennozīmīgi pavadīta vakara, nostalģiski-ironiski-kritiskas atmiņas, pārpasaulīgs viedums, vai, mammīt, ak, dievi, cik sūdīgi, nekad vairs, es jūs vakar neaizvainoju?, neviens nevienam neko nav parādā, visas opozīcijas atceltas, viss ir atļauts – jo neko jau tāpat negribas, nekādu ambīciju, nekādu perspektīvu, un viss vienalga, jo tagad jau ir vienalga un, ko darīt, nav skaidrs, un, vai, mammīt, nav pasaulē vairs tādu lietu, kuras mūs satrauks, – mums acidoze. Vārdu sakot – postmodernisms. Un priekš kam tas vajadzīgs, nav skaidrs.

Taču šis postmodernisms ir vīrišķīgs. Tāds noturīgs. Jo vakar dzērušais zina, kas to gaida šodien. Bet vienalga dzer. Vai tā nav eksistenciāla varonība, es jums prasu, traģisks aristokrātisms? Vai tas izaicinājums, dievam mests? Protests pret nepareizu pasaules iekārtojumu, jo tajā ir vieta paģirām? Jo pat vakardienas dzērāja šodienas ciešanās ir dzirdams Ījaba vārgais, taču kaismīgais čuksts: “Par ko?” Kādēļ, māt, ja vakar bija labi, šodien jābūt slikti?! Šodien arī jābūt labi. Kāpēc, galu galā, viss labais ir kaitīgs?

Paradīzē nebūs aknu. Bet etilspirts būs.