Es sev nepatīku

Franču vijolnieka, filmu veidotāja un rakstnieka Bruno Monsenžona (Bruno Monsaingeon) radošajā pūrā ir gan filmas par vairākiem izcilākajiem 20. gadsimta mūziķiem, tai skaitā pianistu Glennu Gūldu, vijolnieku Jehudi Menuhinu, dziedoni Dītrihu Fišeru-Dīskavu, vijolnieku Dāvidu Oistrahu un pianistu Svjatoslavu Rihteru, gan arī virkne grāmatu, no kurām manās rokās nesen nonāca viņa sastādītais sējums “Svjatoslavs Rihters: piezīmes un sarunas”. Šīs grāmatas kodolu veido divas daļas. Pirmajā daļā ietilpst Rihtera (1915–1997) atmiņas (tās reti aizsniedz vēlāku laiku par 60. gadu beigām), ko stāstījuma formā pierakstījis Monsenžons, balstoties uz savām intervijām ar pianistu divu gadu laikā pirms Rihtera nāves. Grāmatas otro daļu veido Rihtera piezīmes. Pirmais ieraksts datēts ar 1970. gada Ziemassvētkiem, bet piezīmes noslēdzas 1995. gada rudenī. Šajās piezīmēs Rihters apraksta savus iespaidus par koncertu un operas apmeklējumiem un klausītajiem ierakstiem.

Kā atzīmē Monsenžons, pianista Rihtera karjeru un ietekmi ne tikai uz klausītājiem, bet arī uz viņa kolēģiem – viņš ir vienīgais pianists, kuru visi atzīst par vienu no izcilākajiem visā mūzikas vēsturē, – nevar reducēt uz klasisku modeli (t.i., Rihtera gadījumā trūkst vairāku tipisku veiksmīgas karjeras priekšnosacījumu, piemēram, agri sāktas mācības, laikus veidojusies starptautiskā karjera, darbs prestižā augstskolā u.tml.). Līdz 1960. gadam Rihteram saistībā ar viņa daļēji vācisko izcelsmi (tēvs – vācietis) atļāva uzstāties vienīgi Padomju Savienībā un sociālistiskā bloka valstīs, kur viņš plūca laurus un tika plaši atzīts par ģeniālu atskaņotāju. Kā reti apdāvinātam māksliniekam viņam tika piedota zināma ideoloģiska nevērība: Rihters bija vienīgais slavenais savas paaudzes padomju atskaņotājs, kurš izvairījies no stāšanās komunistiskajā partijā, turklāt to darījis ne tik daudz dumpnieciskuma kā nepakļāvīguma dēļ. Kad beidzot Rihters drīkstēja braukt koncertturnejās uz rietumvalstīm, pianistam bija jau 45 gadi. 1960. gadā viņš vispirms devās uz Somiju, bet pēc tam uz ASV. Savā Amerikas debijā Kārnegiholā viņš nospēlēja astoņus solokoncertus un koncertus ar orķestri, kas, citējot Monsenžonu, “sent shock waves all around the world of music”¹. Vēlāk Rihters daudzkārt koncertēja Apvienotajā Karalistē, Francijā, Vācijā, Itālijā, Skandināvijā un citviet Eiropā, kā arī Japānā. Pakāpeniski Rihteram izveidojās reputācija kā māksliniekam, kuram nepatīk ilgtermiņa plānošana un kurš spēlē tikai tur un tad, kad pats to vēlas. Pēc četrām ASV tūrēm viņš turpmāk noraidīja visus uzaicinājumus uzstāties šajā valstī, kas viņam nepatika, atskaitot, kā viņš mēdza teikt, tās “muzejus, orķestrus un kokteiļus”. Savas dzīves laikā Rihters paplašināja repertuāru līdz grūti iedomājamiem apmēriem: neskaitot kamermūziku un daudzas operas, tai skaitā visu Vāgnera muzikālo drāmu vārdus un mūziku, viņš dzīves nogalē no galvas zināja apmēram 80 dažādas koncertprogrammas. Neraugoties uz to, kopš 80. gadu sākuma Rihters koncertos spēlēja no notīm uz vairāk vai mazāk aptumšotas skatuves, kur nošu partitūru izgaismoja tam īpaši paredzēta lampa.

Pārlasot Rihtera piezīmes, man uzkrītoša šķiet nesakritība starp viņa kā ģeniāla mūziķa slavu un asajām bultām, kuras viņš tik bieži vērsa pret sevi, formulējot pārdomas par saviem ierakstiem. Gandarījuma brīži bija reti. Ir sajūta, ka viņš atvainojās gandrīz katru reizi, kad atļāvās kādu atzinīgu vārdu par savu spēli, zināmā mērā nenovērtējot tās jaudu. Atliekot malā pārdomas par pianista rakstura īpatnībām un iespējamo kultūras kontekstu, šķiet, šādas paškritikas pamatā ir Rihtera pārliecība par atskaņotāja lomu, proti, viņš uzskatīja, ka atskaņotājam jābūt maksimāli precīzam komponista māksliniecisko ideju īstenotājam. Atskaņotājam jābūt izpildītājam; viņam no sevis nav jāpieliek klāt nekas tāds, kas jau nebūtu notīs paredzēts. Par Rihtera fanātisko uzticību nošu tekstam liecina, piemēram, viņa uzskats, ka nekādos apstākļos nedrīkst ignorēt komponista norādes par posmu atkārtojumiem, ko daudzi atskaņotāji atļaujas neievērot. Minētajā grāmatā Rihters Monsenžonam savu pozīciju atklāj skaidri un ar apbrīnojamu pārliecību: “Man varbūt bija šaubas par to, kādā mērā izdevies nospēlēt to, ko biju iecerējis, taču jau no sākta gala man par katru skaņdarbu vienmēr bijis pilnīgi skaidrs, ka tas jāspēlē tā un tikai tā. Kāpēc? Pavisam vienkārši: tāpēc, ka es uzmanīgi izlasīju partitūru. Tas ir viss, kas nepieciešams, lai atspoguļotu tās saturu.”

Taču Rihtera kā nevainojami precīza atskaņotāja tēls slēpj sevī paradoksu – jo viņš bija viens no tiem ģeniālajiem pianistiem, kura spēli iespējams atpazīt jau no pirmās takts.

Jānis Petraškevičs

[1970] 24. decembrī. Ieraksts – Šūmaņa “Humoreska”, op. 20, Svjatoslavs Rihters.

Klausoties savus ierakstus, es vienmēr jūtos vīlies, jo tam, ko dzirdu, nav ne mazākās līdzības ar to, ko biju gaidījis. Tā ir vilšanās, neatrodot nekādu svaigumu, nekādu pārsteiguma sajūtu.

[1972] 1. un 2. maijā. Ieraksts – Baha “Labi temperēts klavīrs. 24 prelūdijas un fūgas (I daļa)”, S. R.

Mans pirmās daļas ieraksts neapšaubāmi ir veiksmīgāks nekā otrās. Otrajā krājumā tieši pašas nozīmīgākās prelūdijas un fūgas izdevušās vissliktāk – mi bemola minorā, fa diēza minorā un brīnišķīgās prelūdija un fūga si bemola minorā –, un tas ir kā akmens uz manas sirdsapziņas.

[1972] 18. maijā. Ieraksts – Musorgskis, “Izstādes gleznas”, S. R.

Pastāv divi “Gleznu” ieraksti manā izpildījumā: viens no koncerta Sofijā, otrs – studijas ieraksts, kas tapis Maskavā. Abiem bijuši zināmi panākumi, lai gan es pats neesmu apmierināts ne ar vienu, ne ar otru: tajos trūkst kaut kā grūti formulējama, iespējams – zināmas realitātes sajūtas. Es tur gribētu dzirdēt kaut ko vairāk, kaut ko universālāku savā vērienā, kaut kādu nojausmu par veselu pasauli ar tās neskaitāmajām pretrunām.

Man riebjas, un es ienīstu šī skaņdarba versiju orķestrim; tas ir labākais krievu mūzikas skaņdarbs klavierēm. Āmen.

[1975] februāris, Ķelne. Ieraksts no Montekarlo, Šūmaņa Klavierkoncerts la minorā, Grīga Klavierkoncerts la minorā, S. R. Diriģents Lovro fon Matačičs

Es šo ierakstu gaidīju jau sen. Tas ir mans otrais Šūmaņa klavierkoncerta ieraksts (pirmais bija kopā ar Rovicki). Diemžēl neesmu apmierināts arī ar šo, kaut gan tas ir mans mīļākais klavierkoncerts. Nevaru precīzi pateikt, kā tieši tur trūkst, taču, lai kas tas būtu, tas ir kaut kas būtisks, kaut kas poētisks...

Turpretim ar Grīgu esmu pilnībā apmierināts.

[1976] 24. decembrī, Ziemassvētku vakarā pie eglītes ar svecītēm. Ieraksts – Šūberta Ekspromts la bemola mažorā, op. 142, nr. 2, S. R.

Šis laikam gan ir mans vienīgais ieraksts, kas neuzdzen man sliktu omu un kam es visā piekrītu. Man vienkārši liekas, ka šis ekspromts jāspēlē tieši tā.

[1977] 2. janvārī. Ieraksts – Lista 1) Ungāru fantāzija (koncertieraksts no Budapeštas), diriģents Jānošs Ferenčiks; 2) Sēru gājiens (koncertieraksts no Budapeštas); 3) Sonāte si minorā (Kārnegihola, Ņujorka, 1965), S. R.

Man ne mazākajā mērā netraucē misēkļi un tehniskas nepilnības (trokšņi, sprakšķi utt.), ja vien jūtu, ka skaņdarbs ir labi nospēlēts un ierakstā skaidri jaušama atmosfēra. Tieši tā ir ar šo ierakstu. Par spīti visam, tas ir izdevies, un (piedodiet) es ar to gandrīz lepojos. Es to ik reizi klausos ar patiku, taču nedrīkst to darīt pārāk bieži, protams – tas atstātu nelabvēlīgu iespaidu uz ierakstu, kuram, kā mums visiem, ir savi untumi.

[1980] 21. un 22. maijā, turpinu klausīties – Šūberta Muzikālie momenti nr. 1, 4 un 6, Ekspromts la bemola mažorā [op. 90] nr. 4; Šopēna Balādes nr. 3 un 4, Debisī Bergamaskas svīta, Estampi, S. R.

Šie darbi ir vairāk nekā iedvesmoti. Kā lai paceļas līdz to līmenim? Es nezinu, es tik tiešām nezinu.

Attiecībā uz balādēm es pats netieku īsti skaidrībā. Esmu pārliecināts, ka tās ir vājas – kā vairums manu ierakstu. Pietiek tās paklausīties, lai uzreiz sabojātos garastāvoklis.

[1988] 23. aprīlī. Ieraksts no koncerta Ķelnē 1988. gada 10. februārī – Lista Otrais Mefistofeļa valsis, Septiņas transcendentālās etīdes, S. R.

Tas ir vēl viens koncertā tapis ieraksts, kas pirmajā brīdī likās samērā izdevies. Cik ļoti gan tā var kļūdīties!

Tas tiesa, ka ierakstā ir zināma atmosfēra, un visi (izņemot mani) domā, ka tas ir pats svarīgākais. Taču izplūdušās notis, pārspīlējumi, patiesas koncentrēšanās trūkums un tad vēl kāda īpašība, kas šķiet neatņemams manas spēles elements, kaut kāds nevajadzīgs smagnējums – tas viss mani ļoti skumdina (vai vēl ļaunāk). Man tik ļoti gribētos spēlēt labāk.

[1988] 8. oktobrī Tokijā. Koncertieraksts – Lista Polonēze mi mažorā, “Pelēkie mākoņi”, Mierinājums mi mažorā, Ungāru rapsodija nr. 17, Skerco un Maršs, S. R. (Pilnīgas šausmas!)

Klausoties tādu ierakstu, pārņem pilnīgs apstulbums un tik viegli var zaudēt jebkādu ticību saviem spēkiem. Ja neskaita “Pelēkos mākoņus”, tas viss ir vienkārši šausmīgi. Bet es neesmu vīlies, jo koncerta laikā jutu, ka pilnīgi zaudēju savaldību, tāpēc man nebija nekādu ilūziju.

[1990] Vīne. Bēthovena Sonāte op. 106 (Hammerklavier), S. R. (Londonā)

Netieku gudrs, vai šo ierakstu vajadzētu laist klajā vai ne. Koncerts izdevās labi (kāds vecs kungs bija tā aizrāvies, ka pa brīdim pietrūkās kājās un tad atkal sēdās); tikpat kā nav kļūdainu nošu, un viss ir skaidri artikulēts.

Domāju, ka riskēšu un došu atļauju. Un tomēr kaut kas (kas?) mani šajā interpretācijā līdz galam neapmierina. Es sev nepatīku.