Ētera sapņi gadsimta beigu Parīzē

Dietilēteris un hloroforms, ko 19. gadsimta 40. gados sāka regulāri lietot ķirurģijā kā anestēzijas līdzekļus, gadsimta beigās izplatījās arī ārpus operāciju zālēm. Šie spēcīgie šķīdinātāji bija plaši pieejami aptiekās un tika ieelpoti kā nomierinoši tvaiki krūškurvja un plaušu slimību gadījumā, kā pretsāpju līdzeklis un kā ātras darbības trankvilizatori panikas lēkmju un citu nervu problēmu gadījumā. Taču pret glamūrīgo hloroforma lietošanu tā sauktajās tējas istabās līdz ar jaunajām sievietēm, kuras tvaiku iespaidā publiski ķiķināja un ģība, ārsti un žurnālisti izturējās kritiski. Pēc vairākām sensacionālām krimināllietām hloroforms ieguva jau draudīgu slavu: piemēram, Henrijs Hauards Holmss to izmantoja, noslepkavojot dievs vien zina cik daudz cilvēku Čikāgā 1893. gada Pasaules izstādes laikā. 19. gadsimta 90. gadu beigās dzeltenā prese un ļaužu iztēle hloroformu jau saistīja ar atkarībām, slepkavībām, pašnāvībām un izvarošanām, kā arī ar kļūdainu priekšstatu, ka ar vielu piesūcināta lupata uz upura sejas izraisa tūlītēju samaņas zudumu (patiesībā, lai tā notiktu, jāturpina dziļi elpot).

Medicīna, apziņas paplašināšana, reibums, atkarības un noziedzība bija cieši ievijušās Parīzes fin-de-siècle kultūrā, kur izlaidīgajā bohēmā ēteri un hloroformu lietoja līdz ar morfiju, opiju, kokaīnu, hašišu un vērmeļu absintu. Astmas, tuberkulozes un neirastēnijas slimnieki šos šķīdinātājus bieži nēsāja līdzi mazos stikla flakonos un zāļu pudelītēs, tos pievienoja patentētiem tonikiem un sīrupiem, dažkārt arī kokteiļiem: šampanietī peldoša ar ēteri piesūcināta zemene izraisīja strauju reibumu, jo oga neļāva gaistošajai vielai pārāk ātri iztvaikot. Literatūrā ēteri daudz pieminēja dekadences aprakstos vai kā literāru paņēmienu, lai no reālistiska stāstījuma pārietu sapņu un simbolu pasaulē, kur šīs vielas apziņu izmainošās īpašības kļuva par portālu uz dīvainiem garīgiem stāvokļiem, psiholoģiskām vajāšanām, neparastu dubultošanos un telpas un laika nobīdēm.

Ēteris kļuva par galveno tēmu Gija de Mopasāna 1882. gada īsajā stāstā “Sapņi”, kurā bariņš nogurušu un neirastēnisku dendiju pusdienojot žēlojas par garlaicīgo ikdienu, bezmiegu un sliktiem sapņiem. Viņu vidū ir ārsts, kurš apgalvo, ka “īsto sapņošanu” jeb “jaukāko pieredzi pasaulē” sniedzot mūsdienu medicīna. Pārējie pusdienotāji pieņem, ka viņš runā par opiju vai hašišu, ko viņi jau ir pamēģinājuši; kāds skumji novelk: “Esmu lasījis Bodlēru un pat nogaršojis to slaveno vielu, no kuras man patiešām palika slikti.” Taču ārsts runā par ēteri, ar ko viņš sākumā mēģinājis remdēt savu neiralģiju un “ko kopš tā laika lietojis arī tāpat vien”. Viņš atceras, kā, apguļoties un lēnām ieelpojot tvaikus no ētera pudeles, viņa ķermenis

kļuva viegls, tik viegls, it kā miesa un kauli būtu izkusuši un palikusi tikai āda, āda, kas ļauj izjust dzīves saldumu, iegrimt labsajūtā. Tad es atskārtu, ka vairs neciešu. Sāpes bija izzudušas, izkusušas, iztvaikojušas. Un es dzirdēju balsis – četras balsis, divas sarunas. Nesapratu pilnīgi neko!

Atšķirībā no hašiša sapņiem vai “mazliet slimīgajām” opija vīzijām ētera tvaiki sniedza īpašas garīgās skaidrības stāvokli:

Manām domām piemita skaidrība un dziļums, neparasta enerģija un intelektuāla bauda – pateicoties reibumam, ko izraisa savu ierasto prāta spēju pārvarēšana. Likās, ka esmu ēdis no laba un ļauna atzīšanas koka, ka visi noslēpumi ir atklāti, – tik stipra bija jaunas, dīvainas un neapgāžamas loģikas ietekme. Smadzenes izdeva grēdām jaunu apsvērumu, argumentu un pierādījumu, citu par citu spēcīgāku. Mana galva pārvērtās par tādu kā ideju kaujas lauku. Biju kļuvis par pārcilvēku, bruņotu ar neuzvaramu prātu, un piedzīvoju milzīgu prieku par šo varenību.