Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Literatūra

Linora Goralika

Exodus 22

2022. gada martā es uzsāku virzīties pa maršrutu Izraēla–Tbilisi–Erevāna–Stambula–Izraēla, lai mēģinātu veikt piezīmes par Otro Mozus grāmatu 22.1 Esmu bezgalīgi pateicīga tiem, kas ar mani tikās, runāja un man palīdzēja. Visi N. šajās piezīmēs ir dažādi cilvēki.

Linora Goralika


Tbilisi. 2022. gada marts

Laikam visbriesmīgākā saruna manā mūžā: marts, 18. datums, vēls vakars, mēs ar N. manā dzīvoklī, N. atlidojis no Maskavas pēc trīs dienu kravāšanās. N. brālis atrodas netālu no Kijivas – aizveda sievu un bērnus uz Polijas robežu, bet pats atgriezās gaidīt Krievijas armiju. N. ar brāli sazvanās katru dienu. Pēkšņi viņš man saka: “Linora, parunājiet ar manu brāli.” Mēs runājam. “Man viss ir kārtībā, gaisma pagaidām ir, ēdiens ir, suņu barība ir. Mēs visi gaidām, kad varēs viņus nogalināt. Vīrieši, sievietes, visi.” Saku: “Es lūgšos par jums.” “Paldies,” viņš atbild. Atvadāmies, atdodu telefonu N. un eju uz vannasistabu. Sēžu tur un domāju: 2022. gads. Šķiet, ka zinājām taču, kā rīkoties, ja cilvēks mums saka, ka grasās kādu nogalināt. Bet ne tagad.

* * *

Viens draugu pāris ir bērna gaidībās, citam draugu pārim ir gadu vecs zīdainis, un abi apgalvo, ka atsakās mācīt bērnam krievu valodu un grasās bērna klātbūtnē runāt tikai angliski. N. ļoti sarūgtināts saka, ka tas ir kā padzīt no lieveņa kritušu sievieti: ja jau samaitāta, kam tu vēl esi mums vajadzīga?

* * *

Ir šausmīgi auksti, un visu laiku snieg, kas martā Tbilisi ir pavisam neierasti. “Krievi atveda sniegu, skat, atvedīs arī karu.”

* * *

Jaunajā gadā novēlēju N., lai, nosacīti sakot, viņam šajā pasaulē kļūtu mazliet vieglāk dzīvot, proti, lai pasaule un viņa priekšstats par to pietuvotos viens otram. “Tavs novēlējums piepildījās,” tagad atzīst N., kad mēs abi esam nonākuši Tbilisi. “Pasaule ir krietni pietuvojusies manam priekšstatam par to.”

* * *

N. stāsta, ka krievu valoda viņai ir kā kamols kaklā. “Kāpēc es ar tirgus pārdevēju nevaru runāt krievu valodā – pašā brīnišķīgākajā, pašā mīļākajā?! Es vienmēr Tbilisi ar vecāko paaudzi esmu runājusi krieviski, kāpēc tagad vairs nevaru?!” – “Man šķiet,” es uzmanīgi piebilstu, “ka šobrīd tā līdzinās nevis valodai, bet gan uzšuvei uz piedurknes.” N. aizklāj seju ar plaukstu.

* * *

N. brālis devās uz pretkara mītiņu un pazuda. Neviens neguļ, pieci rītā – viņa nav, visi jūk prātā. Izrādījās, ka viņš gājis ar Krievijas karogu, kam vajadzēja simbolizēt to, ka viņš ir krievs, bet iebilst pret karu ar Ukrainu. Gruzīni mītiņā viņu nekavējoties ielenkuši un sākuši nedraudzīgi uzlūkot. N. brālis paskaidrojis savu nostāju, pēc kā gruzīni viņu pieņēmuši savā kompānijā un pēc mītiņa cienājuši līdz pat rītam.

* * *

“Kāpēc man jākaunas par to, ka esmu krievs?” N. aizkaitināts prasa. “Tas ir tā, it kā man būtu jākaunas par to, ka man ir roka vai kāja.”

* * *

Stāstu N., ka paziņa neaizbrauc tāpēc, ka dzīvoklī ieklāj parketu. Ieklās dzīvoklī parketu un sāks taisīties. “Tas vēl nav nekas,” saka N., “viens čalis divas nedēļas visos čatos mūs tracināja: kur īrēt dzīvokli, kā saņemt mēnešbiļeti, kurā maiņas punktā ir normāls kurss, un ko teikt, atverot kontu... Mēs beidzot neizturējām un rakstījām: vecīt, nu kad tu brauksi? Bet viņš atbildēja: pagaidām nezinu, man vēl nav beidzies baseina abonements.”

* * *

N., kas Gruzijā dzīvo trīs gadus, aizkaitināts saka: “Cenšas šurp atvest savus Himkus. “Kur ir Ozon? Kur Avito? Kur normāla līdzņemamā kafija?...” Un sāk nicināt vareno valsti, kas viņus uzņēmusi.”

* * *

Kādā brīdī Maskavas zooveikalos izbeidzās suņu pārnēsājamās somas.

* * *

“Mēs atbraucām tieši 25. datumā,” saka N., “bet visi, kas atbrauca 7., 8., 12., ir pavisam citi cilvēki.”

* * *

Runā, ka divos galvenajos pilsētas tehno klubos tagad ielaiž tikai ar pasi – visus, izņemot krievus un baltkrievus.

* * *

N. stāsta, ka neaizlidoja divas reizes – nespēja sevi piespiest. Vienkārši nevarēja atstāt dzīvokli un doties uz lidostu. Pēdējoreiz viņš neaizlidot centās autobusā, kas brauca no lidostas ēkas uz lidmašīnas trapu, – centās pierunāt, lai izlaiž, mēģināja atvērt durvis.

* * *

Man saka, ka noteikti jāaiziet uz kafejnīcu N., kurā pulcējas “jaunatbraucēji”. Es eju un uzreiz saprotu, kāpēc viņi šeit pulcējas: tā ir vienkārši kafejnīca kā Patrikos, šeit ir Raf kafija, reklāmpreces un izmeklēta kafija par veseliem 14 lariem. Visi sēž pie maziem galdiņiem ar maziem klēpjdatoriem. Pēkšņi skaļi aizcērtas smagās metāla durvis, un meitene pie blakus galdiņa strauji salecas, mežonīgi skatās apkārt un izplūst asarās.

* * *

Pie cita galdiņa mierīga saruna ukraiņu valodā par to, kā “nācās savākt līķus, jo tā taču nevar – guļ līķi, neviens nesavāc”.

* * *

Sapņoju, ka ieeju kādā Maskavas dzīvoklī, kuru jūtu kā “savu”, bet tajā izskrūvētas visas spuldzītes.

* * *

Skaistumkopšanas salona logā visas lakas ir izkārtotas no dzeltenajām līdz zilajām. Visur ir dzeltenzili karogi, dažām ēkām ir dzeltenzils apgaismojums, abiem N. vīriem – bijušajam un esošajam – pie atloka ir vienādas dzeltenzilas lentītes.

* * *

Mītiņš Navaļnija aizstāvībai. Ļoti auksti. Skandē: “Putinu uz Hāgu!” Kāds kliedz: “Atnesiet grilu – auksti, nav spēka!” Uz brīdi visi atslābst un smejas. Aizmugurējās rindās viens jauneklis jautā citam: “Varbūt tev priekš manis ir kaut dīvāns?” – “Tu ņirgājies, vai?” – “Bļaģ, kur tad es dzīvošu?”

* * *

Čatos parādās pirmie jautājumi par to, kā var nodot zeltu un kur ir labi lombardi. Man sastingst sirds.

* * *

“Vajag vairāk norāžu,” saka N. (kas 4 gadus dzīvo Gruzijā), “citādi atbrauks, uz ielas piedzersies un sāks kliegt.”

* * *

Diskurss – datoriķi izceļas. Īrē veselas mājas, apmetas tur, ierīko tur normālu internetu, iekārto sev bērnudārzus. “Nolīgs,” uztraukti saka mana sarunbiedre, “audzinātājas, aukles, bērni ir pabaroti, pieskatīti, izglītoti, bet viņiem tikai to vien vajag – sēž un dara savu darbu.” Mana sarunbiedre ir sašutusi: viņa uzskata, ka visiem jābūt kaut kādā ziņā (bet nezina, kādā) vienotiem.

* * *

“Man ļoti palīdz sniegs,” saka N. “Tas man ļoti palīdz atcerēties, ka neesmu šeit ieradies atvaļinājumā.”

* * *

“Divas nedēļas,” stāsta N., “paiet tā: lidmašīna, Tbilisi, draugi, hinkali, ‘Saperavi’ vīns… Bet pēc tam šīs divas nedēļas, ko zemapziņa saista ar atvaļinājumu, strauji beidzas, un smadzenes domā: “Brauksim mājās?” Bet mājās nav kurp braukt.”

* * *

“Viss ir kā pasakā,” saka N., “jo tālāk, jo bailīgāk.”

* * *

N. izveda mammu, un mamma, pēc viņa vārdiem, “sabruka”: vienmēr ļoti aktīva, patstāvīga un darbīga, nu ir pilnībā apjukusi – nezina, kā rezervēt viesnīcu, ko iesākt vakarā, visu prasa bērniem; ja atstāj vienu, skatās sienā.

* * *

“Kā var atteikties no Krievijas pilsonības,” sāpju pilnā balsī saka N., “ja tur ir dzīvoklis, mamma un dzimtene?”

* * *

Saruna par kaunu un par to, ka ir šausmīgi grūti noformulēt, par ko ir tāds kauns. “Par sava saulainā stulbuma gadiem,” saka N.

* * *

N. meita, 11 gadi, negribēja Krievijā atstāt trīs lietas – savu istabu, lego un tēti.

* * *

“Izgāšanās ziņā mums vēl viss ir priekšā,” saka N.

* * *

“Uz ielas visu laiku uzduros raudošiem ļaudīm,” saka N. Cits mans sarunbiedrs, tieši pretēji, pirms divām dienām teica, cik tas ir neizturami dīvaini: krievi staigā pa ielām, it kā nekas nebūtu noticis, smaida, smejas. “Saprotu, ka iekšēji mūs pārņēmušas šausmas un mēs baidāmies, kas ar mums notiks, kad šīs šausmas beigās visus sasniegs.”

* * *

N. runā par ķermeņa sajūtas zudumu pirmajās emigrācijas dienās. “Ir tā, it kā ne tikai mans ķermenis neeksistētu, bet vispār nebūtu nekā materiāla.” Pēc tam sāka pierimt.

* * *

Čatā piedāvā: “Rakstiet man ātram telefonseksam. Esmu ļoti vientuļa.”

* * *

N. aizbrauca pirmdienā pēc kara sākuma, bet sestdienā pirms tam bija devies pastaigā pa Sanktpēterburgu un prātojis, ka tad, kad cilvēkam nāvējoši iedur vēderā, viņš vēl minūti nezina, ka ir miris, un var turpināt kustēties tā, it kā nekas nebūtu noticis. “Un visi šie cilvēki uz ielas, veikalos, kafejnīcās vēl nesaprot, ka ir miruši.”

* * *

N. ar vīru divpadsmitgadīgajam dēlam teica, ka, ja sāksies karš, viņi aizbrauks. 24. februārī N. pamodās no tā, ka bērns kliedza “Karš ir sācies! Karš ir sācies!” un meta mantas no skapjiem čemodānā, – visbriesmīgākā pamošanās mūžā.

* * *

“Man jau tagad nav skaidrs, kas ir krievs,” saka N. “Tas ir kaut kāds traips, kam iekšā ir Yandex, Ozon un griķi.”

* * *

“Bija kauns, liels kauns,” saka N., “un tad pēkšņi pazuda: es sapratu, ka nav iespējams strādāt par aktieri absurda teātrī un pastāvīgi kaunēties par visu trupu.”

* * *

N. katru dienu prasa draugam Harkivā, kā viņam klājas. “Apnikusi esi,” viņš raksta, “nomiršu – uzrakstīšu.”



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Marts 2024 žurnāla

Līdzīga lasāmviela