Fragmenti no atmiņām par blokādi, 1941.–1942. gads

Seņa mums izkārtoja un uzdāvināja ļoti labu buržujnieci, kuru mēs novietojām virtuvē. Es sāku cept plāceņus no klijām, kuras arī atnesa Seņa, bez eļļas uz pannas. Ģērbies tēta melnajā frencī, bet zem tā – vairāki krekli un adītas jakas, jo bija sācis piesalt, – es stāvēju virtuvē, kuru apgaismoja petrolejas lampas, kas pastāvīgi dzisa, un reizēm skali, kurus arī vajadzēja pieskatīt. Es pieprasīju, lai uz galda būtu galdauts, lai stāvētu šķīvji, taču visu jau klāja briesmīgi melni kvēpi. No šiem plāceņiem, kurus es sagremoju labi, pat man lāgiem sabojājās vēders, bet tētim un īpaši mammai ar to sagremošanu veicās ļoti grūti. Līdz šim Vederņikovu dēls Serjoža, nesen atgriezies no frontes, no kurienes viņu sazin kādā veidā bija izķeksējis viņa tēvs, vairākas reizes bija mums atnesis maisiņus ar sojas zirņiem, kurus mēs vārījām, pēc tam uz tēta galda samalām gaļas mašīnā, pēc tam no tiem arī cepām plāceņus. Sākumā bija nepatīkama, šķebinoša piegarša, pēc tam mēs pieradām. Dažkārt tētis, būdams ļoti izsalcis, vāca no gaļas mašīnas necepto soju, un es dusmojos, ka ēšana nenotiek pie galda un kārtīgi. Nezin kāpēc es uzkatīju, ka noturēties var, tikai ievērojot visstingrāko kārtību. No rītiem es kārtoju istabu un klāju gultas, likdams tētim un mammai mokoši gaidīt rīta ēdamo. Tālāk ar katru ēšanu notika galda klāšana un pasniegšana. Ap to laiku es biju pārstājis kaut ko sajust un pilnīgi nespēju sevi iztēloties vairāk vai mazāk pieņemamā veidā. Vairākas reizes pieķēru tēti naktī klusiņām ieejam virtuvē un paņemam burkānu. Es viņam pārmetu zagšanu, jo biju pārstājis būt tas cilvēks, kāds biju. Taču šo pārmetumu motīvs bija alkas pēc kārtības. Šī kārtība bija radniecīga jebkurai kārtībai, jo dalīšana nebija gluži vienlīdzīga. Mazliet vairāk tika man un Rozai, jo mēs vairāk strādājām. Bieži es ņēmu naktī, kad tētis un mamma bija aizgājuši uz savu istabu gulēt, vienu biskvītu no Lotočkas maisa un dalīju to ar Rozu. Tomēr bieži es aiznesu vēl vienu tētim un mammai uz viņu istabu. Šī nejēdzīgā doma, ka tiem, kuri vairāk strādā, proti, prasa vairāk enerģijas, ir vairāk jāsaņem, gluži nopietni man šķita dabiska, un man ne reizi neienāca prātā, ka mēs ar Rozu esam jaunāki un stiprāki, tas ir, mums ir daudz lielākas rezerves nekā tētim un mammai. Mēs visi bijām pārvērtušies skeletos, un tētis bija šausmīgi tievs.

Pagalmā jau daudzi bija nomiruši. Daudzi grasījās bēgt, par spīti aukstumam. Mēs sapratām, ka mēs bēgt jau vairs nevaram, mēs bijām pārāk vārgi. Mani, liekoties gulēt, jau spieda nost sega, taču es ļoti gribēju gulēt. Bija periods, kad es, iedams gulēt, iztēlojos ēdienus un reizēm tos skaļi aprakstīju Rozai, taču pēc tam tas pārgāja. Es regulāri gāju uz fabriku, un to darīt man bija aizvien grūtāk. Taču šausmināja mani nakts dežurēšana, kurā mums ar Rozu vajadzēja piedalīties. Tā sēdēšana pilnīgā tumsā zem zila luktura, man briesmīgi nāca miegs, un aukstumā bija neciešami. Tukšas ielas ar blāvi vizošiem, vēl neaiznaglotiem skatlogiem un rūtīm un tālumā vestās armijas kravas vai ieroči. Tikai gultā. Es gāju prom agrāk, nekā vajadzēja, un bieži ļāvos, lai mamma mani nomaina šajā šausmīgajā sēdēšanā. Caur nedzīvo, aizmigušo pagalmu raudzīdamies mūsu dzīvajos, gaišajos logos, kur mani gaidīja, manis dēļ negāja gulēt, es aptaujājos par to, cik ir pulkstenis – vēl 15, vēl 10 minūtes. Kā ne sapņos nerādījās pie krusta piesistajam nejēgam, lai beidzot nokristu – kad biju apēdis, ja bija, kancīti – uz dīvāna, zem segas, kas spieda nost manu augumu. Vairākas reizes mamma dežurēja manā vietā, un es sevi mierināju ar to, ka es pēcpusdienā eju uz studiju. Pēc tam sāku iet uz neilgu brīdi un visu laiku sēdēju virtuvē pie loga, skatīdamies pagalmā un pa reizei iziedams līdz vārtiem. Ar grūtībām spēju paiet, kad biju atdevis atslēgas un beidzot slēdzu ciet mūsu durvis.

Mēs visi vēl aizvien cerējām, ka sagaidīsim blokādes atcelšanu, un gaidījām. Roza klusēja, un es viņas sacīto neatceros. Viņa toties runāja par ēdamo, taču klusi un nemanāmi. To es atceros, jo viņa lūdza naktī, lai es viņai pastāstu, bet pēc tam neļāva.

Mums nebija pamata sapņot par ēdamo, taču daudziem tas vēl bija. Korsakoviem mums pretī viesnīcas Oktjabrskaja saimniecības vadītājs bija atstiepis glabāšanai čemodānu ar desu, speķi u. tml. Viņi par to stāstīja, un tas, ka tas bija tik tuvu un viņi to neņem, nedeva miera. Taču nozagt to nebija iespējams, nedz es, nedz Roza neko nespējām izgudrot. Reiz mēs bijām jau gultā un apsegušies. Viņa nespēja aizmigt, domāja par to un pēkšņi teica:

– Ja mums būtu tāds čemodāns. Bet tas Vederņikova čemodāns – kas tur ir?

Es viņai atbildēju, ka viņi parasti atstāj pie mums savas vērtslietas un tur nav nekā interesanta.

– Bet ja nu tur ir ēdamais?

– Kas tā par nejēdzību? Kā tur var būt ēdamais? Tev, maziņā, vienkārši no bada darās glupības. Labāk gulēsim, nekas nav līdzams.

Taču viņa sacīja:

– Nu, paskatīsimies, kas tur liels – paskatīties?

Es zināju, ka tas nav ticami, tāpēc ka viņi katru reizi atstāja to pašu čemodānu ar mantām. Tomēr mēs nolēcām, un es izvilku čemodānu, briesmīgi smagu, no klavieru apakšas, noliku to uz grīdas pie galda, durvis uz tēta un mammas istabu jau bija aizvērtas, un atsēju auklu, un attaisīju slēdzenes. Un tas viegli atvērās vaļā. Es skaidri iztēlojos, ka sāks līst ārā sabakāta veļa un avīžu tūtas ar traukiem, ka vajadzēs to visu atkal saiņot ciet un likties gulēt. Taču tā vietā, ko es droši un skaidri domājos redzam, parādījās kaut kas negaidīts – visu čemodānu, pilnībā atvērtu, aizņēma kārtīgi salikti maisi.

Roza iekliedzās, un mēs pasaucām mammu un tēti, kuri vēl nebija nolikušies gulēt. Tur bija divi maisi rīsu, cukurs, putraimi, baltie makaroni, četras tortu kārbas un vairāk nekā desmit tējas paciņas. Liekas, bija arī mannas putraimi. Mēs skatījāmies un staigājām ap čemodānu, neticēdami savām acīm. To visu Vederņikovs bija sazadzies, tāpēc ka dabūt un iegūt likumīgi viņš to nekur nebūtu varējis. Mēs nespējām minstināties un atbērām sev no visa pa mazumiņam. Mēs bezgalīgi cerējām un jutām, ka varbūt nebūs vajadzīgs daudz, kaut tikai nodzīvotu līdz pagrieziena punktam, par kuru visiem gribējās domāt, līdz tai dienai, kad mums atkal sāks dot maizi un ēdamo, mēs zinājām, ka tajā pašā dienā, kad viņus nedaudz atstums nost, Ļeņingradā sāks nākt iekšā ēdiens. Taču nācās ņemt vēl un vēl, laiks pagāja bombardēšanās un ugunsgrēkos, nekas nemainījās, un drausmīgais bads auga augumā. Mēs visu laiku gājām un ņēmām pa mazumiņam makaronus, rīsu putru, dalījām cukuru.

Kad mēs atvērām čemodānu, īpaši priecājās tētis un, tāpat kā es, uzreiz nolēma, ka jāņem tik, cik vajag. Mamma mūs apvaldīja. Pienāca laiks, kad zudums beidzot kļuva redzams, to vairs nebija iespējams noslēpt. Mēs zinājām, ka visa Vederņikova ģimene ir paēdusi un viņiem nedraud bads, tad mēs paņēmām no čemodāna visu, izņemot tēju. Tas visu laiku stāvēja tajā pašā vietā, Vederņikovs, pie mums atnācis, redzēja to turpat, un viņam laikam neienāca prātā, kas bija noticis. Viņš bija pārliecināts, ka mēs nenojaušam par ēdamo. Viņš arī diendienā drudžaini gaidīja un stāstīja mums daudz sīku detaļu, jo saskārās ar daudziem no armijas. Bet mēs jau jutām beigas, ja nebūs gala blokādei.