Gadījumiem, kad gribas raudāt vai arī nāk miegs

Savā datorā Spotify ielādēju 2016. gada nogalē. Parasti mani jaunās aplikācijas un trendi neinteresē, taču jebkas, kas saistīts ar mūziku, ir izņēmums. Šis – bija.

Atceros, ka pastāvīgi klausīties mūziku sāku 8. klasē; darīju to visur – uz ielas, skolā, pēc skolas, pulciņos, mājās, pa nakti mežā, arī vienlaikus runājot ar kādu (man par to bieži aizrādīja) –, klausījos gan uz tumbām, gan austiņās. Parasti lejuplādēju dziesmas no YouTube un tad pārtaisīju failus par mp3 dažādās nelegālās mājaslapās, kuras bieži vien tika aiztaisītas. (Dziesmas garums nedrīkstēja pārsniegt 4 minūtes.) Dažreiz ar draudzeni Māru atradām meklēto tikai CD formā, un tas jau bija sarežģītāk. Viens no šādiem reti dabūjamiem dārgumiem bija dziesma “Tēviem” no albuma “I Wanna Be”, ko izpilda kristīgā metāla grupa Kiss of the Dolls. Mīļākās rindiņas dziesmā man bija šīs:

lai kā tev patīk melot

nemelo vismaz tēvam

viņš tevi laida šai saulē dzīvam būt

un par to kas tagad esi kļūt

pat ja tu visiem riebies

droši pie tēva griezies

Biju pārliecināta, ka tā veltīta visiem mūsu tēviem, taču, kā izrādījās, dziesma bija par Dievu. Par šo albumu uzzinājām no grupas galvenā solista, kas adoptēja no manis kaķēnu, kuru kādā jūlija vakarā biju atradusi netālu no Mārtiņa baznīcas daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Kaķītis bija pilnīgi melns, tāpat kā solista tērps, abiem bija gari mati (un spalvas), viņš viņu ielika kurpju kastē ar izgrieztu caurumu, lai “kaķītis redz, kas notiek ārā”, un solījās “izaudzināt par tīģeri”.

Mūzikas menedžments mūsu dzīvē bija sarežģīts, un tiešām vajadzēja cīnīties, lai dabūtu labas dziesmas un tās kaut kā organizētu. Protams, visam vajadzēja būt bez maksas: ar finansēm pamatskolā nebija spīdoši (jāatzīst gan, ka šajā ziņā nekas īpaši nav mainījies arī pēc tam). Tajā periodā mūziku glabājām aipodā, bet, kad kādā laivu braucienā tas izmirka un nomira, bija skaidrs, ka metode jāmaina.

Kritiskais brīdis pienāca pēc 10. klases, kad aizbraucu uz koledžu Itālijā. Mūzikas patēriņš tikai pieauga, un man vajadzēja kaut ko darīt lietas labā, lai varētu klausīties vairāk, čakarēties mazāk un vēl padalīties ar draugiem. Visam vajadzēja būt vienuviet. Un tieši ap to laiku arī uzradās Spotify, un es nolēmu pamēģināt. Man patika, ka aplikācija bija galvenokārt melna: tas piestāvēja Itālijas elegantajam stilam. Izveidoju dažas pleilistes, sameklēju dažas jau iepriekš zināmās dziesmas, lai arī tās noenkurotu gadījumam, ja nu tās pazūd no YouTube vai citurienes. Mana pirmā un visiespaidīgākā mūzikas kolekcija sastādīta par tēmu “Krīze” – gadījumiem, kad gribas raudāt vai arī nāk miegs, vai abi kopā. Dziesmas šajā kategorijā sāku vākt, kad pirmo reizi iemīlējos. Es gāju 5. klasē, Gusts – 9., un man tika salauzta sirds. Gusts skolā bija pazīstams ar to, ka bija pilnīgi pliks izskrējis cauri Spices mēbeļu veikalam un pēc tam tika savākts policijas busiņā (joprojām pliks, jo drēbes bija palikušas uz gultas veikalā Nakts mēbeles). Dokumentālais materiāls par skrējienu tika publicēts tvnet.lv nākamajā dienā, sadaļā “Kriminālziņas”. Tad nu lūk, “Krīzē” ir sakrājies ap 20 stundām mūzikas, kas var palīdzēt šādās sirdēstu situācijās.