Gatavi karam Zviedrijā

Kad 1995. gadā sākās mana nu jau gandrīz 30 gadus ilgusī Baltijas tūre, es pavadīju vasaru Zviedrijā, lai ASV zinātniskajam žurnālam The Wilson Quarterly sagatavotu rakstu par identitātes krīzi, kas tolaik bija pārņēmusi šo valsti. Tā bija laba sommar, kā sacītu zviedri. Es daudz ko piedzīvoju, arī Zviedrijas šķērsošanu pa diženo Jetas (Göta) kanālu vecā koka tvaikonī. Rezultātā tapa mans raksts “Zviedrija pēc sabrukuma”.

Kopš tā laika man ir gribējies šo būtisko tekstu papildināt. Tāda iespēja radās pērn, kad The New York Review of Books man piedāvāja uzrakstīt par Zviedrijas Zeitgeist laikā, kad tās valdība bija nolēmusi atteikties no ilgstošās neitralitātes un pievienoties NATO un kad valstī bija vērojama jauna, vēl smagāka identitātes krīze. Es atkal aicināju uz sarunu zviedru amatpersonas, kā arī “vienkāršos” zviedrus. Vēlreiz šķērsoju Jetas kanālu, sēdēdams Juno – tajā pašā tvaikonī, kas mani veda cauri Svērigei tajā maģiskajā vasarā.

Iepriekšējo vasaru pavadījis dzīvoklī ar skatu uz mirguļojošo Stokholmas arhipelāgu, 1996. gadā es rakstīju: “Nekad nesakiet, ka zviedriem nav reliģijas. Tas ir mīts.” Viņiem ir sommar – saldais, reibinošais, bet nožēlojami īsais gadalaiks starp jūnija un augusta vidu, kad, kā šķiet, visi deviņi miljoni zviedru met darbus pie malas un dodas valsts vidienē vai uz vienu no tūkstošiem salu vai arhipelāgu, kas ieskauj šauro zemes gabalu Baltijas jūrā, lai izgaršotu garās zilo debesu dienas un īsās “baltās naktis” vasarnīcā laukos.

Pērn jūlijā, kad ierados Stokholmas viesnīcā blakus Zviedrijas 600 telpu karaļnamam, atklāju, ka šīs reliģijas principi un atribūtika joprojām ir visapkārt. Skatījos, kā aizlīgo vecie kuģīši, un šķita, ka varētu būt arī 1995. vai 1953. gada vasara, kad uz ekrāniem nonāca Ingmara Bergmana pirmā filma “Vasara ar Moniku” – par vētrainu, sliktām beigām lemtu vasaras romānu Stokholmas arhipelāgā.

Déjà-vu turpinājās, kad ieslēdzu televizoru, kur mani sagaidīja pazīstami dzīvelīgā meldija “Stockholm i mitt hjärta” (“Stokholma manā sirdī”), kas pavada ikvasaras sadziedāšanos Skansenā – brīvdabas muzejā uz Jūrgordenas salas Stokholmā. Arī karalis Kārlis XVI Gustavs, kurš pērn septembrī svinēja 50. gadu tronī, kopā ar karalieni Silviju bija tur un uzspēlēti smaidīja, kamēr kāds zviedru reperis “laida vaļā”. Kad mēģināju sazināties ar valdības ierēdņiem, uzzināju, ka gandrīz visi ir prom arhipelāgā, tāpat kā viņu priekšteči pirms 30 gadiem. Tomēr 2023. gadā varētu būt bijusi Zviedrijas pēdējā sommar tradicionālā izpausmē. Pēdējā vasara, kad zviedri varēja pazust arhipelāgā tiešā vai pārnestā nozīmē un aizmirst par ārpasauli, jo tagad pasaule viņiem ir ļoti tuvu.

Stokholmā es satikos ar Zviedrijas aizsardzības ministru Polu Junsonu no Mērenās partijas. Tā ir valdībā kopš 2022. gada septembra un ir lielākā partija nestabilajā centriski labējā koalīcijā, kurā ietilpst arī liberāļi un kristīgie demokrāti. Nedēļu iepriekš merkantilais Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans bija atteicies no saviem ilgstošajiem iebildumiem pret Zviedrijas iestāšanos NATO: viņaprāt, Stokholma nebija pietiekami agresīvi vērsusies pret Zviedrijā dzīvojošajiem tā sauktajiem “kurdu teroristiem”. Pēc pārliecinoša Zviedrijas parlamenta Riksdāga balsojuma Stokholma 2023. gada martā oficiāli iesniedza pieteikumu par pievienošanos aliansei tai pašā dienā, kad tās tuvākā sabiedrotā – kaimiņvalsts Somija. Tad Erdogans izteicās daudznozīmīgi. Un arvien daudznozīmīgāk.

Zviedrija no 200 gadus ilgās neitrālās valsts nostājas pakāpeniski atkāpās jau kopš 90. gadu vidus, kad pievienojās Eiropas Savienībai un NATO asociētajai programmai “Partnerattiecības mieram”, taču tas prasīja lielāku psiholoģisku lēcienu nekā Somijai. Helsinkiem neitralitāte nekad nav bijusi nekas vairāk par darījumu, ko tai pēc sakāves Otrā pasaules kara laikā uzspieda Padomju Savienība. Kaujinieciski noskaņotie somi, kas pagājušajā gadsimtā pret padomiju vai padomju atbalstītajiem spēkiem cīnījās trīs reizes, sirdī nekad nav bijuši neitrāli. Zviedri lielākoties ir vai vismaz bija neitrāli pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā. Pēdējo reizi lielā karā Zviedrija iesaistījās 1809. gadā, kad tā zaudēja Somijas karā pret Krieviju. Kopš tā laika valsts nelokāmi turējusies pie neitralitātes, arī Otrā pasaules kara laikā, kas joprojām grauž daudzu zviedru sirdsapziņu.

Lai gan mūsdienu Zviedrijas bruņotie spēki ir piedalījušies vairākās starptautiskās miera uzturēšanas operācijās, vēl nesen pat prātā neienāktu doma, ka valsts varētu atteikties no lolotās neitralitātes un pilnībā pievienoties Rietumiem. Viljams Šairers to īsi formulējis grāmatā “Skandināvijas izaicinājums” (1955): “Ja vien Krievija neiebruks Somijā vai nenotiks kāds tikpat provokatīvs akts, Zviedrija vismaz tuvākajā nākotnē diez vai pievienosies Rietumiem.”

Tomēr Zviedrija vienmēr ir bijusi rietumnieciska gan kultūras, gan filozofijas ziņā. “Ne viens vien mūs ir nosaucis par amerikanizētāko valsti Eiropā,” saka Frēdriks Lūgevals, zviedru izcelsmes amerikāņu vēsturnieks, kurš ir pasniedzējs Hārvardā; zviedri līdz šim uzskatījuši, ka atrodas savā politiski militārajā zonā, kuru nepieciešamības gadījumā spēs aizsargāt paši. Zviedru lepnumu pamatoja arī spēcīga armija un iespaidīga militārā rūpniecība. Protams, kā man atgādināja Zviedrijas Aizsardzības universitātes pētnieks Oskars Junsons, Zviedrijas neitralitāte vienmēr ir bijusi tikai fasādei. Jāatceras, ka 1966. gadā Zviedrija atteicās no gandrīz pabeigtās kodolieroču programmas, kad aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Kārls Fritiofsons paziņoja, ka uzbrukuma gadījumā Zviedriju aizsargās ASV kodolieroči. Tāpat Zviedrija slepeni paplašināja savus lidlaukus, lai uzņemtu NATO lidmašīnas, lai gan publiski par to nekas netika teikts.

Tomēr, ja arī neitralitāte bija fasādei, pirms Ukrainas kara lielākā daļa zviedru tai dedzīgi ticēja. Tai pašā laikā Zviedrijas militārie spēki jau ilgi atbalstīja iestāšanos NATO, un “jau 2008. gadā pēc Kremļa iebrukuma Gruzijā tā sāka uzskatīt Krieviju par militāru draudu”, kā apgalvo ģenerālleitnants Kārls Jūhans Ēdstrems, Zviedrijas bruņoto spēku apvienoto operāciju vadītājs. 2013. gadā Krievijas gaisa mācības, kurās kara lidmašīnas sarīkoja imitētu uzbrukumu Gotlandei – lielai, stratēģiski nozīmīgai Zviedrijas salai Baltijas jūrā –, vēl vairāk šokēja Zviedrijas bruņotos spēkus. “Tas bija mūsu kaujas gatavības zemākais punkts,” manas pēdējās vizītes laikā martā Zviedrijas armijas štābā stāstīja ģenerālleitnants Mīkaels Klāsons, Zviedrijas bruņoto spēku štāba priekšnieks.

Tomēr tikai 2022. gada 24. februārī zviedriem atvērās acis par Krievijas uzbrukuma iespējamību tās teritorijai, un sabiedriskā doma nosvērās par labu dalībai NATO. Bet pat tad Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kas bijusi valdībā lielāko daļu pagājušā gadsimta un kam nepievienošanās ir gandrīz vai ticības jautājums, pretojās. Aizsardzības ministrs Junsons pagājušajā vasarā man teica:

Ir tādi pārliecināti atlantisti kā es, kuri visu mūžu strādājuši, lai tas [dalība NATO] notiktu.

Viņaprāt, Zviedrijas un Somijas dalība NATO bija visneparedzētākās sekas Krievijas stratēģiskajai darbībai. Ja Krievijai, iebrūkot Ukrainā, bija kāds mērķis attiecībā uz Somiju un Zviedriju, tas bija nepieļaut mūsu dalību NATO. Tagad tā ir panākusi tieši pretēju rezultātu – par 1300 kilometriem garāku robežu ar aliansi.

Junsons, profesionāls militārais analītiķis, ir pārliecināts par Zviedrijas pienesumu NATO:

Zviedrija ar saviem militārajiem resursiem un spējām var būt alianses drošības nodrošinātāja. Mums ir liela pieredze Baltijas jūrā ar zemūdenēm un Visby klases korvetēm. Armija spēj darboties sarežģītā vidē, pateicoties tās subarktiskajai meistarībai. Zviedrijai ir spēcīga pretgaisa aizsardzība ar gandrīz 100 Gripen iznīcinātājiem un Patriot sistēmām. Un kurai citai valstij ar 10 miljoniem iedzīvotāju pasaulē ir iespēja pašai projektēt un ražot iznīcinātājus un zemūdenes?