Happy birthday to us

Mans kursabiedrs Kostja Akinša ļoti mīlēja ārzemniekus. It sevišķi tad, kad tie bija ārzemnieces. Viņš mūždien sapņoja tās apprecēt un aizbraukt no PSRS¹. Tāpēc diezgan bieži viņam līdzās bija kārtējā ārzemniece ar nosacītu titulu “Kostjas līgava”. Parasti no Portugāles vai Somijas.

Toreiz, 1979. gada decembrī, Kostjam gadījās līgava no Portugāles. Minētajā laikā viņai bija dzimšanas diena, ko mēs tad arī vētraini svinējām kojās. Jautri mums gāja. Vakara gaitā Kostja ar līgavu sastrīdējās, tādēļ nolēmām tālāk svinēt izbraukuma režīmā. Turklāt viss dzeramais jau bija izdzerts.

Bija vēls, ap vieniem naktī. Vienīgie mums zināmie bāri, kas šādā stundā strādāja, bija diennakts krogi viesnīcās Intūrists un Belgrada. Sagrabinājām rubļus 20 un devāmies uz Belgradu, kur pulcējās sociālistiskā firma. Padomju publiku tur iekšā nelaida.

Kādas piecas minūtes mēs vaļsirdīgi skaidrojām šveicaram angļu valodā, ka esam žurnālists no Kanādas un mums ļoti vajag diennakts bārā nointervēt vienu SEPP² pārstāvi, un vispār Varšavas līgums, go fuck yourself, do you speak English?

– Piečuku, un lieniet iekšā, – sestajā sarunas minūtē sacīja sfinksa, turpinādams nemirkšķinot skatīties Iekšlietu ministrijas virzienā. Mēs neiebildām.

Pie bāra tūlīt iepazinos ar mākslinieku Arnoldu Samoiļenko³. Viņš bija piedzēries vēl stiprāk nekā mēs. Pats sevi viņš raksturoja kā bezcerīgu avangardistu, kurš spiests strādāt pagrīdē neapkurināmos bēniņos ekspresīvā konceptuālisma žanrā. Uz mūsu līksmo ierosinājumu paviesoties viņa darbnīcā – jo esam tak mākslas zinātnieki – viņš noslēpumaini atbildēja, ka laiks vēl neesot pienācis, un ar burtiem uzrakstīja uz salvetes savu telefona numuru:

– Ar cipariem es vairs nevaru, – viņš paskaidroja.

Salveti es pievācu. Tad viņš ne no šā, ne no tā sāka stāstīt par pazīstamiem māksliniekiem no Masandras pludmales glābēju brigādes un lietot man zināmus toponīmus, tādus kā Derekeja, Želtiševka, Vasiļivka un Čehova ciems. Izdzēris mūsu šņabi, viņš sašļuka uz grīdas, un viņa sieva, kas turpat strādāja par apkopēju, pēc bārmeņa lūguma viņu aiznesa. Mana tikšanās ar novadnieku bija beigusies. Joprojām līdz galam neremdējuši slāpes pēc sarunām ar svešiniekiem, mēs sākām tērzēt ar puišiem no Dienvidslāvijas. Pēc tam ar austrumvāciešiem, pie kuriem nez kāpēc visu laiku sēdās klāt viens ungārs. Vispār, cik atceros, tur, tajā nelielajā platībā, valdīja draudzība un Bābele. Bija čehi, poļi un pat mongoļi. Sadzērām tomēr ne ar visiem. Tad bārā vientuļš ienāca Ļubomirs no Bulgārijas.

Kā mēs sākām dzert ar viņu, neatceros. Kā dzērām, atceros, bet, kā sākām, neatceros. Vispirms mēs pacienājām ar šņabi viņu, tad viņš mūs, tad mēs viņu, tad viņš mūs, tad viņš mūs, tad viņš mūs. Mūsu nauda jau bija beigusies.

Trijos naktī bāru slēdza. Bārs atradās pirmajā stāvā, tāpēc, izgājuši no tā, mēs iekāpām liftā, lai tiktu uz pirmo stāvu. Liftā, kas nobrauca pie mums, atradās jau pazīstamā austrumvāciešu komanda, kura jau labu laiku brauca turpat, kur vajadzēja mums. Mēs nopriecājāmies, ka mums ir pa ceļam, un, lai kavētu laiku, sākām spēlēt Staļingradā. Mēs ar vāciešiem skraidījām pa visu liftu, šaudījāmies, gūlāmies un bombardējām, klājām ar artilērijas uguni un ņēmām ienaidniekus gūstā. Ik pa laikam lifts apstājās, manuprāt, septītajā stāvā, kur sēdēja dežurante. Mēs viņu draudzīgi apšaudījām, kliedzām “hende hoh”, “matka, jajki” un “Hitler – kaput”. Manuprāt, viņai tas patika.

Pēdīgi garais brauciens beidzās un mēs nokļuvām pirmajā stāvā. Izgājuši uz ielas, mēs ieraudzījām Ļubomiru, kas vientuļi mīņājās plašumā. Izskatījās, ka viņš mūs gaida.

Atjaunojuši ar viņu noturīgu kontaktu, mēs paudām vēlmi turpināt svinēt dzimšanas dienu. Bet naudas nebija. Ļubomirs teica, ka viņam arī neesot naudas, bet esot šis – un parādīja mums dolāru žūksni. Mēs pārliecinājām Ļubomiru, ka esam pieredzējuši valūtnieki un ka ar šo mums visas durvis būs vaļā. Nolēmām nekavējoties braukt uz Vnukovu, jo tur vienmēr atradīsies kāds, kam pārdot valūtu. Kā nekā – lidosta, pilns ar tādiem, kas pa komandējumiem braukā.

Taksometra šoferim uzreiz paziņojām, ka varam maksāt tikai dolāros. Informācija tika uzņemta bez agresijas. Visu tālāko ceļu mēs ar viņu briesmīgi un jautri strīdējāmies, cik dolāru esam viņam parādā. Rezultātā Ļubomirs viņam samaksāja tik daudz, ka šoferis palēcās un uzdāvināja mums frisbija šķīvi. Akinša šķīvi pievāca. Nesaprotama iemesla dēļ mēs izkāpām Gorkija ielā, pie viesnīcas Intūrists.

Bārs jau bija ciet. Kādu brītiņu pastaigājām pa halli⁴, mēģinādami noskaidrot, kur te var dabūt iedzert, pieklauvējām pie kaut kādām slēgtām durvīm, uzprasījām kaut kādiem cilvēkiem un, neko neatraduši, gājām atkal ārā balsot mašīnu līdz Vnukovai. Kad jau bijām tajā iesēdušies, pie mums no Intūrista pienāca cilvēks uzvalkā ar gluži nepārprotamām pilnvarām. Ar vienu izveicīgu kustību viņš pamanījās atvērt abas durvis reizē un klusi teica:

– Rāpieties ārā.

Mēs sapratām, ka šim cilvēkam ir vara. Iestājās klusums.

Uz manu ierosinājumu dot grīdā šoferis nevarīgi atbildēja:

– Ko tad es… Man jau numurs…

Nācās izkāpt. Uzvalkotais cilvēks maigi, bet cieši satvēra mani un Ļubomiru aiz rokas. Akinša, brīvs no miesiskiem kontaktiem, aizdiedza ar visu frisbija šķīvi pa Gorkija ielu un pazuda vārtrūmē. Pagaidām tad arī dievs ar viņu.

Mūs ar Ļubomiru pavadīja atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam es cilvēkam paziņoju, ka mēs tur jau bijām un nekādā jēgā: bārs ciet, iedzert nav kur.

– Atvērsim, – cilvēks mierīgi atbildēja.

Es sapratu, ka viņa vara ir neierobežota. Saprotams, viņš mūs ar Ļubomiru piečakarēja. Viņš aizveda mūs nevis uz bāru, bet uz atsevišķu istabu. Sapratis, ka viens no mums ir ārzemnieks, viņš palaida Ļubomiru vaļā. Mēs palikām divatā. Man tika ierosināts iztukšot kabatas. Uz galda nonāca: MVU Vēstures fakultātes studenta apliecība, Vēstures bibliotēkas lasītāja karte, četras kapeikas naudas, atslēga no istabas 1521-1, briesmīgi samīcīta cigarešu Java paciņa par 30 kapeikām (t.s. “javskaja”), Jaltas gastronomā nr. 1 nosperta nozīmīte “Pirmās kategorijas pārdevēja Veronika Koļesņikova” un sērkociņu kastīte. Atsevišķi mētājās salvete ar Arnolda Samoiļenko tālruņa numuru.

– Nu, stāsti, – cilvēks maigi sacīja.

Pēkšņi es atcerējos visu. Gestapo kambarus, Patrisu Lumumbu un indiāni Vanagaci. Es sāku klusēt.

– Labs ir, – cilvēks mierīgi noteica un piespieda pogu uz galda. Istabā parādījās vēl viens cilvēks uzvalkā, pēc skata – virsleitnants, kurš ļoti gribētu būt oberšturmfīrers: žakete uzmesta plecos, rokas saspraustas kabatās, galva nekustīga, balss metāliska, skatiens vēss, nedzīvs, gaita nesteidzīga, pārliecināta.

– Šis? – viņš vienaldzīgi noprasīja.

– Jā, – pamāja cilvēks pie galda.

Oberšturmfīrers vienaldzīgi pienāca pie manis un sažņaudza man ap kaklu šalli, ko ar savām mīļajām rokām bija adījusi mana mamma. Kādu laiku viņš tā turēja. Nevarētu teikt, ka bija neciešami. Bet ciest katrā ziņā vajadzēja. Tirināt kājas man likās vulgāri. Kad viņš beidzot palaida vaļā, es ilgi, baudpilni ieelpoju un līdz ar izelpu gāzu no atbrīvotās rīkles visu, ko zināju. Iespējams, manās asinīs uzvirmoja strauji pieplūdušais skābeklis.

Es stāstīju lietas, kas, pēc manām domām, bija zināmas neierobežoti plašai sabiedrībai. Ka Akinšam ir līgava no Portugāles, ka viņai bija dzimšanas diena un mēs to svinējām viesnīcā Belgrada. Ka mēs ar vāciešiem braucām liftā, karojām un jau atkal uzvarējām. Ka dzērām kojās alu Finlandia Blue, kas ir daudz labāks par Samtaino. Ka mūsu istabai ir slikta slēdzene, ko var atslēgt ar jebko un pat ar neko, ja nekā nav pie rokas. Un tādā garā. Pirmais vīrietis to visu pierakstīja. Otrs vēl brīdi pastāvēja un, sapratis, ka viss kārtībā, aizgāja.

– Skaidrs, – cilvēks apmierināti noteica. – Un kas tas tāds? – un parādīja man salveti ar Arnolda numuru.

– Salvete, – es nez kāpēc godīgi sameloju, – bārā paņēmu no galda. Visu laiku siekalas tecēja.

Viņš nolika to malā.

Visas šīs neierastās⁵ procedūras laikā blakus telpā periodiski parādījās Ļubomirs. Viņš kliedza, ka esot pie visa vainīgs, un, lai šo tēzi pierādītu, kaut ko meklēja kabatās. Viss, kas tur atradās, viņam krita no rokām. Uz grīdas bira dolāri, atslēgas, dokumentu vīkšķis ar diplomātisko pasi, cigaretes un viss pārējais, kas nu bulgāram kabatās varēja būt. Pēc piektās vai ceturtās parādīšanās cilvēks pie galda pasūtīja viņu dirst. Kopš tās reizes Ļubomiru neesmu saticis, kaut gan regulāri apvaicājos par viņu paziņām, kas mēdza parādīties viņa dzimtenē.

Kad fakti man beidzās, pārgāju uz vispārīgiem spriedumiem. Jautāju cilvēkam, vai drīkstu pateikt ko svarīgu ārpus protokola. Saņēmis maigu piekrišanu, es daiļrunīgi izklāstīju viņam visu, ko zināju par ateistisko eksistenciālismu. Iespējams, neapzināti es mēģināju atmodināt viņā daļiņu zaudētas cilvēcības. Visa šī saspringtā dialoga laikā es ik pa brīdim domīgi griezu zobus.

– Parakstiet, – viņš teica, kad mans runājamais apsīka. Atcerējies daiļliteratūrā izlasītu padomu, ka protokols vispirms jāizlasa, es ar vienu aci (ar divām dubultojās, kas principā ir loģiski) sameklēju vārdu “šņabja”, nomierinājos un parakstīju.

– Varat būt brīvs.

– Sakiet, vai jūs par šo ziņosiet augstskolai?

– Protams.

– Bet mūs taču izmetīs.

– Un pareizi darīs. Tādi inženieri mums nav vajadzīgi.

Salveti viņš paturēja sev. Un es aizgāju. Manā priekšā atdarījās tolaik retās automātiskās durvis, un skatam pavērās vēl tukšā Gorkija iela. Aiz muguras palika nesenā pagātne, kas bija iegrozījusies tik jocīgā veidā un draudēja aktīvi ietekmēt nākotni. Es sāku atskurbt.

– Vernadska iela 37, desmit rubļi, līdzi nav, uzkāpšu, atnesīšu, – izklaidīgi teicu taksistam.

Kad uzkāpu savā piecpadsmitajā stāvā, gaitenī uz krēsliem mani nervozi gaidīja Akinša, Anvars Šarifovs, mans ilggadējais draugs Ļoša Sobčenko un izcilais lietuviešu nacionālās kultūras pārstāvis Vids Misjavičs. Sākumā viņi metās mani skaut, bet, kad pastāstīju viņiem, ko biju pastāstījis cilvēkam uzvalkā, tūlīt sašļuka. It sevišķi Akinša. Lai kā uz to raudzītos, lai kā aizbildinātos ar manu dzēruma stāvokli, smadzenēs iesitušo skābekli un sajūtu, ka Akinšu pazīst visa pasaule, es tomēr biju viņu nodevis. Misjavičs devās izpirkt manu ieķīlāto cepuri⁶.

Tagad par Akinšu, ja reiz viņš bija tepat gaitenī. Iemucis Georga šķērsielas vārtrūmē ar frisbija šķīvīti, viņš tur ieraudzījis sniega tīrāmo mašīnu, kas nenovēršami tuvojās. Vispārējam iespaidam ielaidis tai ar frisbiju pa vējstiklu, Akinša ierāpies kabīnē un paziņojis, ka esot no mafijas, rokas viņam esot garas, tāpēc lai nekavējoties braucot uz Vernadska ielu 37. Šoferis pārmīzis jēgu – iespējams, frisbija dēļ, dikti jau nu neierasts priekšmets padomju dzīvē. Turklāt vēl tieši stiklā.

– Pats esmu sēdējis, saprotu, – viņš čukstus kaismīgi apgalvojis.

Kad mašīna iegriezusies Gorkija ielā, Akinša ierausies zem paneļa un no turienes turpinājis vienlaikus gan draudēt šoferim, gan solīt 150 rubļus par vešanu. Tuvojoties kojām, summa pakāpeniski sarukusi, līdz viņi vienojušies par nožēlojamiem 20 rubļiem, ko Kostja solījis atdot otrdien metro stacijā Baltkrievijas radiālā. Kā jau rūdīts bandīts, viņš atstājis ķīlā savu komjaunieša biedrakarti. Turpat gaitenī noturējām sapulci: ko darīt? Tika nolemts dabūt naudu un braukt atpirkties, kamēr vēl cilvēkiem uzvalkos nav beigusies maiņa un lieta nav uzsākusi savu tālāko birokrātisko gaitu. Vai jūs kādreiz esat mēģinājuši dabūt 30 rubļus pulksten septiņos no rīta kopmītnēs sestdienā, 1979. gadā? Mēs dabūjām 34 rubļus. Un vēl mums līdzi pieteicās Anvars Šarifovs, asu izjūtu cienītājs.

Vārdu sakot, izskatījās, ka ziedojumu summa viņus neiedvesmoja. Mēs stāvējām Gorkija ielā un balsojām mašīnu atpakaļ uz kojām. Ieraudzījis, ka esam jau trīs, hauptšturmfīrers iznāca no ēkas.

– Dokumentus, – viņš vienaldzīgā, metāliskā balsī uzrunāja Šarifovu. Tas viņam iedeva studenta apliecību. – Draugs tātad? Ir nu gan jums draugi. Viens zobus griež, otram līgava portugāliete. Par liecinieku nāksiet?

– Par liecinieku? – Anvars satraukti pārjautāja.

– Kāzās, – hauptšturmfīrers it kā pajokoja un aizgāja.

Par ietaupīto kukuļa naudu mēs pie tā paša taksista nopirkām pudeli šņabja un izdzērām, kārtējo reizi apspriezdami, ko darīt. Es atcerējos vienu ceļu uz šīm necilvēcīgajām, no vienkāršās dzīves atrautajām sfērām – caur manu mammu, kas godprātīgi strādāja kinoteātrī. Tur mēdza gadīties visdažādākie kontakti. Arī – VDK pulkvedis, kura uzvārdu vairs neatceros. Un es pie viņa vērsos.

Ieskicēju situāciju. Viņš apsolīja. Solījumu turēja. Satikās ar tiem diviem, kas bija mūs aizturējuši, restorānā. Par restorānu, saprotams, bija jāmaksā mums ar Akinšu. Aprēķināja 70 rubļus – diezgan pieklājīgi. Mēs ar Kostju, stipri noguruši no nepārtrauktajiem tēriņiem, ko tā vien vairoja portugāļu līgavas dzimšanas dienas sekas, dabūjām tikai 60 rubļus.

– Sarežģīta situācija jums gadījusies, – teica pulkvedis, rūpīgi pārskaitīdams naudu. – Principā jums tika inkriminēts kontakts ar ārzemnieku dzēruma stāvoklī. Un tad vēl tā salvete... Kas tas vispār bija?

Es izstāstīju. Ko nozīmē formulējums “kontakts ar ārzemnieku dzēruma stāvoklī”, nezinu līdz šai dienai. Desmitnieku pulkvedim arī esmu parādā līdz šai dienai. Bet tas vēl nav viss.

Bija taču jāizpērk arī Akinšas komjauniešu biedrakarte. Ar prātam neaptveramām pūlēm mēs saskrubinājām vēl 16 rubļus. Izmainījām monētās. Atnācām norunātajā stundā. Iedevām 16 rubļus šoferim, pateicām, ka to ir 19, un, kamēr viņš skaitīja, aizbēgām. Jauni bijām, kauna nezinājām.

Bet no universitātes mani izmeta pēc vesela pusotra mēneša par nesekmību. Nuja, kur tad sekmēm rasties, ja notiek tas, kas notiek.