Minimālisms – avangardisms ar Okama bārdasnazi rokās

“Māksla, par kuru es runāju, acīmredzot ir noliegšanas un atteikšanās negatīvā māksla. Tāds ilgstošs askētisms parasti raksturīgs pārdomu cilvēkiem vai mistiķiem... Tāpat kā mistiķi, šie mākslinieki savos darbos noliedz ego un individualitāti un cenšas izraisīt pushipnotisko tīras bezapziņas stāvokli.”

Bārbara Rouza, amerikāņu mākslas zinātniece, Franka Stellas sieva

Skatījās uz šo darbu Karls Andrē, skatījās, neko nesaprata un jautāja: “Un kas tev par bizdingu?” – arī angliski. Bet Franks Stella viņam atbild (angliski, saprotams): “What you see is what you see (tulkojumā no angļu valodas – “tu redzi to, ko tu redzi”), dickhead (āmurgalva) stulbais. Bet redzi tu svītras. Tās ir regulāras glancētās rūpnieciskās krāsas svītras, kas uz audekla uzvilktas ar krāsotāja otas palīdzību, un tām no mākslas darba jāiznīdē jebkurš mājiens uz tēlu, informāciju un interpretācijas iespēju – visu to, kas mums tā apriebies abstraktajā – baidos pat teikt – ekspresionismā un, ņemot plašāk, pasaules mākslā. Apriebies taču, kolēģi? Tās, šīs regulārās svītras, liecina par tīrās, absolūti bezpersoniskās vizualitātes problēmām. Tu saprati, sviestagalva (blockhead angl.)?”

Te nu Karls Andrē aizdomājās, pakasīja aiz auss: “Nu, kaimiņam tak taisnība, noriebušies,” – bet tad ņēma un devās uz veikalu Būvmateriālu pasaule. Nopirka tur, kas bija pārdošanā, un no iegūtajām precēm sāka taisīt radikāli jaunus darbus.²

To sāka saukt par minimālārtu, pirmējo struktūru mākslu, ABC mākslu, auksto skolu, sērijmākslu, postkubisma skulptūru vai vienkārši par minimālismu. Pat dīvaini, ka šādai pēc skata ne visai jēdzīgai un lapidārai mākslai ir tik daudz nosaukumu. Vesels klāsts. Droši vien kā kompensācija. Lūk, šeit es ļoti pareizi un lieliski pārteicos – “pēc skata ne visai jēdzīgai”. Jo tieši jēgas ziņā viss ir ļoti jēdzīgi.