Īsa un dīvaina smadzeņu skalošanas vēsture

Kādā 1959. gada pavasara dienā Edvards Hanters sniedza liecību ASV Senāta apakškomitejā, kas izmeklēja “Sarkanās Ķīnas komūnu iespaidu uz Savienotajām Valstīm”. Tā bija tieši tāda izdevība paspīdēt, kādas viņš mēdza ar baudu izmantot. Hanters, kara reportieris, kurš krietni daudz laika pavadīja Āzijā, uz brīdi kļuva par mediju zvaigzni 1951. gadā, kad klajā nāca viņa grāmata “Smadzeņu skalošana sarkanajā Ķīnā”; tajā viņš amerikāņu sabiedrību iepazīstināja ar šķietami zinātnisku sistēmu, kas ļauj mainīt cilvēku uzskatus, pat likt iemīlēt lietas, kuras viņi pirms tam ienīduši.

Taču Hanters nebija vienkāršs reportieris, kurš objektīvi fiksē situāciju Ķīnā. Kā viņš pats pavēstīja klātesošajiem senatoriem, viņš bija arī pretkomunisma aktīvists, kurš darbojās Stratēģisko dienestu pārvaldes (OSS) interesēs; tolaik tādu darbošanos uzskatīja par normālu un patriotisku parādību. Viņa reportāžās robeža starp faktiem un politisko mitoloģiju bija visai izplūdusi.

Kad viens no senatoriem pavaicāja par Hantera darbu OSS labā, viņš palielījās, ka esot pirmais, kurš “atklājis prāta iespaidošanas tehniku” kontinentālajā Ķīnā, pirmais, kurš kādā valodā rak stiski lietojis frāzi “smadzeņu skalošana”, un “pirmais, kurš šo vārdu izmantojis runā, ja neskaita pašus ķīniešus”.

Nekas no tā nebija patiesība. Citi ar OSS saistīti aģenti šo vārdu savās reportāžās izmantoja jau pirms Hantera rakstiem par šo tēmu. Vēl būtiskāk, kā norādījis Honkongas Universitātes juridisko zinātņu pētnieks Raians Mičels, ķīniešu vārdam, ko Hanters lietoja apakškomitejas sēdē, – sjinao, burtiskā tulkojumā “mazgāt smadzenes” – ir sena vēsture; vārda pirmsākumi meklējami 19. gadsimta beigu zinātniski orientēto ķīniešu domātāju filozofijā, kur to izmantoja, lai apzīmētu kaut ko tuvāku apgaismībai.

Par spīti tam, sensacionālie Hantera nostāsti kļuva par nozīmīgu elementu dezinformācijas un pseidozinātnes kampaņā, kas lēja eļļu Aukstā kara bruņošanās drudzim radniecīgās “prātu kontroles sacensības” liesmās. Sasmēlušās iedvesmu jaunākajās publikācijās par smadzeņu darbību, ASV militārās un izlūkdienestu aprindas gatavojās psihiskajam karam ar Padomju Savienību un Ķīnu, tērējot miljoniem dolāru pētījumiem par iespēju manipulēt ar cilvēka smadzenēm. Lai arī zinātne šajā virzienā īstus panākumus tā arī neguva, dīvainās lielvaru sacensības sētajām aizdomām vēl šobaltdien ir zināma loma ideoloģiskajās un zinātniskajās debatēs.

Ķīnas komunistu aprindās ironiskā kārtā “smadzeņu skalošana” nebūt nebija plaši lietots termins. Mičels man e-pasta vēstulē paskaidroja, ka apzīmējums sjinao apspēlē kādu citu, senāku vārdu, sjisjiņ – sirds mazgāšana; tā ir atsauce uz konfūciešu un budistu sevis apzināšanās ideālu. 19. gadsimta nogalē ķīniešu reformisti, tādi kā Cjičao Lians, sāka lietot vārdu sjinao, nomainot “sirds” hieroglifu ar rakstu zīmi, kas apzīmē smadzenes; tas notika daļēji tāpēc, ka viņi centās modernizēt ķīniešu filozofiju. “Viņi bija noskaņoti uzsūkt un internalizēt pēc iespējas vairāk no Rietumu zinātnes vispār, un priekšstats par smadzenēm kā apziņas mājokli bija tikai viens šo importēto ideju kopas aspekts,” sacīja Mičels.

Lianam un viņa domubiedriem smadzeņu skalošana nebija kaut kāda prāta satura izdzēšana. “Tas bija sava veida priekšstats par epistēmisku tikumu vai personīgu pienākumu modernizēties, lai varētu pienācīgi uzvesties modernajā pasaulē,” Mičels paskaidroja.

Savukārt zinātnieki ārpus Ķīnas pētīja smadzeņu skalošanu tieši tādā izpratnē, kādā par to parasti domājam mēs, eksperimentējot ar prāta iztukšošanu un pārprogrammēšanu. Vieni no pirmajiem pētījumiem, kas pievērsās šādai iespējai, sākās 19. gadsimta 90. gados, kad Ivans Pavlovs, krievu fiziologs, kurš slavens ar to, ka suņiem izveidoja refleksu sākt siekaloties pēc zvaniņa skaņas, strādāja pie valsts finansētiem zinātniskiem projektiem, pētot, kā trauma var mainīt dzīvnieka uzvedību. Viņš atklāja, ka pat vislabāk turētie suņi pēc ārkārtīgi spēcīgām stresa situācijām, teiksim, kad tie gandrīz noslīkuši, aizmirst iemācīto – īpaši, ja šādi pārdzīvojumi tiek apvienoti ar miega deprivāciju un izolāciju. Likās, ka Pavlovs uzgājis ātru veidu, kā izdzēst dzīvnieku atmiņas. Vēlākos gados zinātnieki abās dzelzs priekškara pusēs prātoja, vai šāds paņēmiens nevarētu darboties arī attiecībā uz cilvēkiem. Un, kad atmiņas būs izdzēstas, vai to vietā nevarētu ievietot kaut ko citu?

1949. gadā, ungāru pretkomunista Jožefa Mindsenti paraugprāvas laikā, ASV varasiestādes bažījās, vai tik krieviem jau nav izdevies atrast atbildi. Katoļu kardināls Mindsenti bija protestējis pret vairākiem jaunizveidotās un PSRS atbalstītās Ungārijas Tautas Republikas valdības lēmumiem. Viņu apcietināja un spīdzināja, un vēlāk, publiskajā tiesas prāvā, Mindsenti atzinās dažādos visai neticamos nodarījumos: viņš esot piedalījies sazvērestībā ar mērķi nozagt Ungārijas kroņa dārgakmeņus, sākt trešo pasaules karu un pasludināt sevi par pasaules valdnieku. Savā grāmatā “Drūmā pārliecināšana” Kalifornijas Universitātes Sandjego (UCSD) psihiatrijas profesors Džoels Dimsdeils raksta, ka ASV izlūkdienestu aprindas šos neticamos apgalvojumus uztvērušas kā apstiprinājumu, ka padomju puse nonākusi pie kādiem revolucionāriem atklājumiem, kas tai ļauj kontrolēt cilvēka prātu ar piespiedu pārliecināšanas palīdzību.

Jautājums kļuva vēl aktuālāks, kad 1953. gadā saujiņa amerikāņu karagūstekņu Ķīnā un Korejā pārgāja sagūstītāju pusē un Ķīnas radio citēja kādu jūras kājnieku, vārdā Franks Švābls, kurš apstiprināja komunistu apgalvojumu, ka ASV Āzijā izmēģinot bakterioloģiskos ieročus. Tobrīd jau bija iznākusi Hantera grāmata par smadzeņu skalošanu Ķīnā, tāpēc Rietumu sabiedrība aši nosliecās par labu viņa piedāvātajam izskaidrojumam, proti, ka karagūstekņiem izskalotas smadzenes, gluži kā kardinālam Mindsenti. Cilvēki bija šausmās, bet šī versija nomierinoši paskaidroja, kā lādzīgi amerikāņu kareivji pēkšņi var pārtapt par “sarkanajiem”.

Turpmākajos gados, drīz pēc Korejas kara, “smadzeņu skalošana” Savienotajās Valstīs kļuva par universālu izskaidrojumu jebkādai radikālai vai no vispārpieņemtās atšķirīgai uzvedībai. Šai idejai krampjaini pieķērās gan sociologi, gan politiķi. Piemēram, nīderlandiešu psihologs Josts Mērlo brīdināja, ka televīzija esot smadzeņu skalošanas mašīna, un pretkomunistiski noskaņotais pedagogs Edvards Merils Rūts apgalvoja, ka vidusskolās bērnus ar smadzeņu skalošanas palīdzību izaudzinot par bezgribas nīkuļiem, kas viegli kļūst par komunistu ietekmes upuriem. Savukārt populāras filmas, piemēram, 1962. gadā uzņemtais “Mandžūru kandidāts” ar Franku Sinatru galvenajā lomā, piedāvāja aizraujošus stāstus par ķīniešu komunistiem, kuru avangardiskās psiholoģiskās apstrādes tehnikas neko ļaunu nedomājošus amerikāņu karagūstekņus pārvērš par slepkavām.

Militārajās un izlūkdienestu aprindās priekšstati par prāta kontroli svārstījās starp mītu un zinātni. Visspilgtāk tas izpaudies interesantajā gadījumā ar 1955. gadā anonīmi publicēto pamfletu “Smadzeņu skalošana: krievu psihopolitikas mācību grāmatas izklāsts”, ko uzdeva par padomju slepenā dienesta vadītāja Lavrentija Berijas sacerējuma tulkojumu. Pamflets bija pilns ar fantastiskiem apgalvojumiem, ka padomju režīms izmanto psiholoģiju un narkotikas, lai kontrolētu tautas masas, un tajā bija atsevišķa visai īpatnēja nodaļa, kas veltīta dianētikai – scientoloģijas dibinātāja L. Rona Habarda izdomātajai pseidozinātnei – kā līdzeklim smadzeņu skalošanas novēršanai. Šī iemesla dēļ plaši izplatīts viedoklis, ka pamflets ir paša Habarda sarakstīta “melnā propaganda” – propaganda, kas izliekas par ārzemju ienaidnieka sacerējumu.

Un tomēr amerikāņu amatpersonas to uztvēra nopietni. Liverpūles Universitātes kultūras pētnieks Deivids Sīds racies cauri Nacionālās drošības padomes (NSC) dokumentiem, kas glabājas Dvaita Eizenhauera bibliotēkā, un tur atklājis, ka NSC Operāciju koordinācijas pārvalde pamfletu analizējusi ienaidnieka potenciāla izpētes projektā. Kāds no pārvaldes locekļiem norādījis, ka tas varētu būt viltojums, tomēr satur tik daudz precīzas informācijas, ka nepārprotami ir “ekspertu” rakstīts. Attiecībā uz smadzeņu skalošanu valdības aģentūru ierēdņi nesaskatīja praktiski nekādu atšķirību starp melno propagandu un tā saucamo ekspertu zināšanām.

Šis birokrātu žargonā sacerētais savārstījums NSC izmeklētājam varēja likties uzticams avots daļēji tāpēc, ka Habards savu leksiku bija patapinājis no tiem pašiem avotiem kā daudzi tālaika zinātnieki. Teiksim, vārdu “dianētika” viņš izvēlējās ar konkrētu nolūku – radīt asociāciju ar datorzinātnieka Norberta Vīnera ideju par kibernētiku, ietekmīgu teoriju par informācijas kontrolsistēmām, kas spēcīgi ietekmējusi gan psiholoģiju, gan toreiz tikai dzimstošo mākslīgā intelekta jomu. Kibernētika vedināja domāt, ka smadzenes funkcionē kā mašīna – ar datu ievadi un izvadi, atgriezenisko saiti un kontroli. Un, ja iespējams optimizēt mašīnas, kāpēc lai tas nebūtu iespējams ar smadzenēm?

Fantāzijā par smadzeņu skalošanu galvenais vienmēr bija ilgas pēc optimizēšanas. Militārie eksperti zināja, ka pretinieku var salauzt ar spīdzināšanu, taču tas prasīja mēnešus un bieži bija ļoti vardarbīgs un netīrs process. Ātra, uz zinātniskiem pamatiem izstrādāta pratināšanas metode ietaupītu laiku un potenciāli varētu tikt pielietota visplašākajos mērogos. 1953. gadā šis sapnis pamudināja CIP ieguldīt miljoniem dolāru projektā “MKUltra”, kurš sagādāja finansējumu universitāšu un pētniecisko iestāžu programmām, kas veltītas atmiņu izdzēšanai, prāta kontrolei un “patiesības seruma” tipa vielām. Izlūkdienesti, nobažījušies, ka ASV sāncenses PSRS un Ķīna sākušas kontrolēt cilvēku prātus, lai visā pasaulē izplatītu komunisma idejas, bija gatavi izmēģināt gandrīz jebkurus līdzekļus, lai to nepieļautu. Neviena operācija tiem nelikās pārāk dīvaina.

Viena no slavenākajām “MKUltra” iecerēm bija “Operācija pusnakts klimakss” Sanfrancisko, kur seksa darbinieces nejauši izvēlētus amerikāņu vīriešus ievilināja īpaši tam iekārtotā mājā; tur viņus sazāļoja ar LSD, bet CIP aģenti tikmēr slepeni novēroja viņu uzvedību. Monreālas Makgila Universitātē CIP finansēja psihologa Donalda Kamerona darbu; viņš uz garīgi slimiem pacientiem izmēģināja noteiktus medikamentus kombinācijā ar elektrokonvulsīvo terapiju, cenšoties iztukšot un “pārprogrammēt” tiem prātu. Lai gan daudzi Kamerona upuri pēc tam tiešām gadiem ilgi cieta no amnēzijas, iedvest tiem jaunas domas vai atmiņas viņam tā arī ne reizi neizdevās. Mārša Holmsa, zinātnes vēsturniece, kura pētījusi smadzeņu skalošanu, strādājot pie Londonas Universitātes Bērkbeka koledžas projekta “Slepenie pārliecinātāji”, man pastāstīja, ka CIP izmantojusi Kamerona datus, lai izstrādātu jaunus spīdzināšanas paņēmienus, ko ASV pēc 11. septembra ieviesa lietošanā ar apzīmējumu “padziļinātas pratināšanas tehnikas”. “Var jau to pasniegt kā zinātnisku metodi un paziņot, ka tā nostrādājusi tieši šī iemesla dēļ, taču visam pamatā vienmēr ir tie paši viduslaiku paņēmieni, par kuriem no pieredzes zināms, ka tie ir iedarbīgi,” viņa sacīja.

Projekts “MKUltra” tika turēts slepenībā līdz 70. gadu vidum, kad ASV Senāta īpašā komiteja valdības izlūkdienestu operāciju izpētei, plašāk pazīstama kā Čērča komiteja (par godu tās priekšsēdētājam senatoram Frankam Čērčam), sāka izskatīt šī daudzus gadus ilgušā projekta lietu. Šokējošais atklājums, ka CIP sazāļo ASV pilsoņus un apmaksā mazaizsargātu kanādiešu spīdzināšanu, mainīja sabiedrības priekšstatus par smadzeņu skalošanu. To vairs neuztvēra tik daudz kā reālus draudus no aizjūras ienaidnieku puses, cik vienkāršu viltību vai ieganstu gandrīz jebkādas nepieņemamas uzvedības attaisnošanai.

Kad Patiju Hērstu, laikrakstu izdevēja Viljama Randolfa Hērsta mazmeitu, 1976. gadā tiesāja par bankas aplaupīšanu pēc nonākšanas amerikāņu teroristu grupas Simbioziešu atbrīvošanas armija gūstā, tiesnesis atteicās ticēt ekspertiem, kuri liecināja, ka sagūstītāji apsūdzēto spīdzinājuši un “izskalojuši viņai smadzenes”. Hērstu atzina par vainīgu un notiesāja uz 22 mēnešiem cietumā. Līdz ar šo spriedumu pienāca gals amerikāņu nācijas apsēstībai ar smadzeņu skalošanas ideju, un eksperti sāka atspēkot apgalvojumu, ka prāta kontrole ir zinātniski pamatota koncepcija.

Tomēr atklājumi par “MKUltra” darbību noveda pie jaunu kultūras mītu rašanās. Tagad ļaunie vairs nebija komunisti; tagad cilvēki sāka baidīties, ka ASV valdība pati mēģina eksperimentēt ar saviem pilsoņiem. Drīz pēc Čērča komitejas darbības beigām mediju uzmanību pārņēma ziņas par episka mēroga noziegumu: Atlantā bija nogalināti vairāk nekā 20 afroamerikāņu bērni, un policijai nebija nekādu pavedienu, ja neskaita miglainu pieņēmumu, ka to varētu būt izdarījis kāds sērijslepkava. Veins Viljamss, melnais vīrietis, ko vēlāk notiesāja par divām no šīm slepkavībām, vairākkārt atkārtoja, ka viņu apmācījusi CIP. Tas ļāva rasties populārai sazvērestības teorijai, ka “MKUltra” rīkotāji eksperimentējuši ar melnādainajiem Atlantas iedzīvotājiem.

Kolins Dikijs, grāmatas “Modrā varas acs: kā bailes no slepenām biedrībām iespaido amerikāņu demokrātiju” autors, man sacīja, ka šīs sazvērestības teorijas kļuva “par veidu, kā sev izskaidrot citādi noslēpumaino un šausminošo realitāti, proti, ka ASV melnie iedzīvotāji ir tik beztiesīgi, ka viņu slepkavības netiek pat īsti pamanītas”. Dikijs piemetināja, ka šī “MKUltra” sazvērestības teorija “ietērpj vārdos vērojumus, kas runā par sistēmisku rasismu”, vainu par Atlantas bērnu noslepkavošanu uzveļot ASV valdībai. Vienlaikus tā uzvedināja arī uz domām, ka melnādaino amerikāņu smadzenes ir izskalotas, lai iedvestu viņiem vēlēšanos slepkavot citam citu.

Nav atrasti nekādi pierādījumi, ka projekts “MKUltra” bijis kaut kā saistīts ar šo bērnu nāvi, tomēr smadzeņu skalošanas ideja vēl aizvien paliek spēcīga sistēmiskā rasisma seku metafora. Tās rēgs jaušams mūsdienu melnā kino šausmu filmā “Prom!”, kurā baltie cilvēki ar kādas fantastiskas hipnozes palīdzību pārņem melno ķermeņus. Un tā sniedz analītisko materiālu iznīcinošai rasistiska mārketinga apsūdzībai grāmatā “Izskalotās smadzenes: argumenti pret melnādaino mazvērtības mītu”, ko sarakstījis afroamerikānis, reklāmas eksperts Toms Barels. Viņš raksta, ka reklāmās sistemātiski popularizēti stereotipiski priekšstati par melnajiem amerikāņiem kā otrās šķiras cilvēkiem, iekodējot melnādaino auditorijā “verga domāšanu”.

Tagad, par spīti tam, ka smadzeņu skalošanas ideja bieži tiek noraidīta kā pseidozinātne, amerikāņus vēl joprojām savā varā tur doma, ka cilvēkus, kuriem mēs nepiekrītam, noteikti psiholoģiskā gūstā saņēmis kāds ienaidnieks. Diskusijas par rasismu labējie komentētāji un politiķi bieži piedēvē “voukisma vīrusa” infekcijai; šī ideja ir tiešā mantiniece Aukstā kara laiku panikai, ko sacēla ziņa par komunistu piekopto smadzeņu skalošanu. Vienlaikus mūsdienu psiholoģijas pētnieki, tādi kā UCSD profesors Dimsdeils, baidās, ka sociālie tīkli tagad kļuvuši par piespiedu pārliecināšanas mehānismu, – kā Mērlo savulaik, 50. gados, raizējās par televīzijas spēju kontrolēt cilvēku prātus.

Arī progresīvā tehnoloģija iespaido to, kā mēs domājam par prāta kontroli. 2017. gadā žurnālā Nature publicētā atklātā vēstulē starptautiska pētnieku un ētikas ekspertu grupa brīdināja: tādas neirotehnoloģijas kā smadzeņu–datora saskarnes “nozīmē, ka mēs esam ceļā uz pasauli, kurā būs iespējams atšifrēt cilvēku domāšanas procesus un tiešā veidā manipulēt ar smadzeņu mehānismiem, kas ir pamatā viņu nolūkiem, emocijām un lēmumiem”. Izklausās pēc “MKUltra” vēstules Ziemassvētku vecītim. Cerot novērst šādu neirodistopiju, rakstītāji uzskaitīja vairākus svarīgākos veidus, kādos kompānijas un universitātes varētu nākotnē nodrošināties pret šādas tehnoloģijas izmantošanu piespiešanas nolūkos. Viņi norādīja, ka nepieciešami likumi, kas aizliedz, piemēram, izspiegot cilvēku privātās domas, kā arī noteikumi, kas neļauj izmantot smadzeņu implantus, lai pārveidotu cilvēku personību vai padarītu viņus atbilstošākus neirotipiskajiem standartiem.

Daudzi neirozinātnieki uzskata, ka tādas bažas ir pārspīlētas; viens no viņiem, Mērilendas Universitātes kognitīvās zinātnes pētnieks R. Daglass Fīldss, šādu noliedzēju viedokli apkopojis žurnāla Quanta slejā, kur norāda, ka cilvēka smadzenes ir daudz plastiskākas, nekā mēs domājam, un ka neirotehnoloģiska prāta kontrole nekad nebūs tik vienkārša kā nospiest pogu. Katlīna Teilore, vēl viena neirozinātniece, kas pievērsusies smadzeņu skalošanai, pieturas pie atturīgāka viedokļa; savā grāmatā “Smadzeņu skalošana: domu kontroles zinātne” viņa atzīst, ka neirotehnoloģija un medikamenti varētu iespaidot cilvēku domāšanu, taču galu galā tik un tā secina, ka “smadzeņu skalošana ir pirmām kārtām sociāls un politisks fenomens”.

Iespējams, tas nozīmē, ka anonīmajam Nacionālās drošības padomes izmeklētājam bija taisnība, kad viņš Habarda melno propagandu nosauca par “eksperta” darbu. Ja smadzeņu skalošana ir politika, tad dezinformācija var būt tikpat iedarbīgs (vai neefektīvs) cilvēka pārliecināšanas līdzeklis kā smadzeņu implants. Tomēr pētnieki ir noskaidrojuši, ka politiskiem centieniem kontrolēt cilvēku prātus rezultāti nav prognozējami. Dezinformācija internetā noved pie fenomena, ko bijusī Nacionālās drošības departamenta sekretāra vietniece Džuljeta Kajema identificē kā stohastisko terorismu – vardarbības aktiem, ko nevar precīzi prognozēt, taču var statistiski analizēt. Viņa raksta, ka stohastisko terorismu iedvesmo tiešsaistes retorika, kas demonizē to vai citu cilvēku grupu, taču ir grūti paredzēt, kuri šīs retorikas patērētāji patiešām kļūs par teroristiem, bet kuri vienkārši sēdēs un kliegs uz sava datora ekrānu; tātad tas ir piespiedu pārliecināšanas rezultāts, kas iedarbojas uz dažiem mērķiem, bet netrāpa citiem.

Kaut arī ASV slepeno dienestu aģentiem tā arī nav izdevies atrast ideālu sistēmu ārvalstu ienaidnieku vai labticīgu savu pilsoņu smadzeņu skalošanai, Savienotās Valstis tomēr pamanījušās šajā prāta kontroles karā svinēt mazu uzvaru. Juridisko zinātņu eksperts Mičels no Honkongas Universitātes man pastāstīja, ka mūsdienu ķīniešu leksikā vārdu sjinao, smadzeņu skalošana, tagad pārsvarā lieto tieši amerikāņu izpratnē. “Cilvēki piesauc sjinao efektu, runājot par agresīvām reklāmas kampaņām vai pārāk lipīgu popmūziku,” viņš teica. Mičels piemetināja, ka Ķīnas valdība šo terminu lieto tieši tādā pašā veidā kā ASV militārās aprindas pagājušā gadsimta 50. gados. Valsts mediji, teiksim, “par daudziem Honkongas protestētājiem 2019. gadā izteicās, ka Rietumi viņus apstrādājuši ar sjinao”.

© MIT Technology Review, 2024. gada 12. aprīlī