Īsas un paviršas piezīmes par kalendāru

Nevajag iesākt miegainu rītu ar tekstiem, kurus nav iespējams saprast.

“...pēdējā laikā savus ilgos treniņus cīņas sporta veidos ir sācis likt pie lietas, izejot arī ringā.”

Likt pie vienas vietas. Latviešu frazeoloģijas gausā un mokošā nāve.

*

Nu, sasodīts, kā var “jautāt palīdzību”? – “Cigaretes jautājiet pie kases.” – “Pajautāt ceļu.”

Pajautā jumtam, cik tālu jau aizbraucis.

Vai vārdu “prasīt” un “palūgt” latviešu valodā vairs nav?

Jautāt palīdzību...

Jautāt, vai tu man palīdzēsi. Jautāt kasierei, vai viņa pārdod cigaretes. Prasīt ceļu uz tuvāko pieturu.

Vai jūtat, kā tas jumts brauc čīkstēdams, brauc lēni, bet neatlaidīgi? Ceru, ka ne neglābjami. Un nav kam... jautāt palīdzību.

*

Vsjak čelovek lož.

Zini, man galvā galīgi nav datora ar krājumu krievu valodai (es to pārvaldu, ne par to ir runa) un kur nu vēl bībeliskajai valodai. Bet, ielūkojoties šajā trīsvārdu teikumā, man acu priekšā rēgojas Vitgenšteins, kurš čukst: valoda ir meli, tāpēc cilvēks ir meli. No turienes es atvasinu daudz plašāko: ikviens cilvēks ir meli. Cilvēks nevar nemelot, jo viņam nav spējas teikt absolūtu/pilnīgu patiesību. Viņš ir nevilši meli savā runā, tēlā, ticībā, visur, jo viņš nav pilnīgs.

“Ikviens cilvēks ir meli” – tas man šķiet ģeniāls un Visumu aptverošs teikums.

*

Nāk nogurums, nāk nakts un kalendārs, kā lūši abi klusi ķepas liekot, un viņu taka ved, kur gultā gaida detektīvs (tak grāmata, ne vīrietis, un pieņemsim, ka tā ir gaumes lieta).

*

Nakts klusums un vientulība skubina runāt ar sevi. Maniakāli depresīvā dzirnavu rata virspusē izpeld vēlme – runāsim. Karsti un nesaudzīgi. Lai neteiktu – mazsakarīgi un bez respekta. Bet tas tik ļoti atbrīvo, taču jau vairāk nekā piedurknē paslēpts nazis.

Grāmatu maniaks ir slims galvā. Man jāatdod kāda grāmatiņa labam cilvēkam, lai viņam būtu ko dāvināt citam labam cilvēkam. Es stundu stāvu domādama, tas ir, staigāju gar plauktiem, ielienu skapīšos zem plauktiem un meklēju to vienīgo no 5000, kuru man tuvākajā laikā varētu nevajadzēt.

Tuvākais laiks ir ļauna, viltīgi ļauna, tückisch koncepcija. Tuvākais laiks. Varbūt “tuvākais laiks” kā jēdziens uzplijas tāpēc, ka koncepcija “tālākais laiks” ir pārāk biedējoša, kā visi neesošie rēgi un spoki? Kas tā par augstprātību – iedomāties, ka tu zini un spēj ietērpt ne vien vārdos, bet pat domās to, kas ir tavs tuvākais un tavs tālākais laiks?

Un tie sīkie mēģinājumi aizķerties ar vienu roku tagadnē, nagiem lūstot, hops, es turos! Izlasiet manu tekstu, paklausieties manu dziesmu, pievērsiet uzmanību manai kolāžai no vistu kauliem! Iebildumu nevar būt, cilvēka iebildumu nevar būt, mēs visi esam mazi un vāji, pat tie, kuri domājas sevi lielus un varenus. Mani aizvien no jauna pārliecina līķauta kabatu koncepcija.

Bet – kur likt, kur likt lielo mantu, kas manifestējas grāmatās. Kur. Sadedzināt kopā ar sevi krematorijā – viņi tak kurinās trīs nedēļas, un pelnus pēc tam varēs izvest ar vagonetēm, un kā to veikt, ja nav sliežu. Sliedes arī izgaist miglā, līdzko paskaties uz viņām. Sliežu nav vispār, tu liec tās pats – un uz pēdējiem, vēl plikajiem gulšņiem apgulsties un saki, nē, es vairs nevaru.

Un ellišķi ir sevi žēlot. Ērmots vārds – ellišķi. Tas neatšķiras no elles tāpat, kā no brīnuma neatšķiras brīnišķi. Sajust maigo niansi starp brīnišķīgi un brīnišķi, starp ellīgi un ellišķi. Starp zvaigžņotā debess un vārda svars. Un žēlot sevi – jel atstāj to darbu eņģeļiem aiz sava kreisā pleca un neuzdrīksties piesavināties šo privilēģiju.

*

Man jau nav žēl, pasaule pieder jauniem un stipriem dzīvnieciņiem, bet romniekiem bija taisnība, kad viņi gaudās, ka tik stulbu jauno paaudzi vēl nav redzējuši. Turklāt Romas impērijā nebija kompetenču izglītības un interneta, bet jaunajiem, tāpat kā tagad, nebija nekādas sajēgas par to, kas ir barbari un ka viņi jau ir pie durvīm.

Tas, ka šī pasaule vairs nav priekš manis, zināmā mērā nomierina, kā, iespējams, nomierina nāve. Vai cīkstīsies iemauktiem pretī, mutes kaktiņus saplēsdams dzelžos? Nu duraks.

Gudrs, labi apmaksāts un visādi apkalpots vecis jau sen ir pateicis, ka rēgs klīst pa Eiropu.

*

Jaltas konference:

Rouzevelts: Ai, nu mēs tā uzreiz nevaram, mums tomēr jāsargā sava Lasvīgasa, mazums kas var gadīties, japāņi sāks līst te iekšā, pašiem jau Al Kapoņu pietiek, nu varbūt vienojamies.

Čērčils: Hallo, Rouzevelt, tu drusku nesaproti: mēs par Eiropu runājam, Eiropa sastāv ne tikai no Moulin Rouge, un Parīze ir pilsēta, nevis valsts. Un parunāsim nedaudz par Poliju.

Staļins: Man ir čeka, un, kad es nomiršu, valsti vadīs viens kukurūzas idiots, kas jums sitīs ar kurpi pa tribīni, viens dzīves mīlētājs, kam patiks medāļi un stagnācija, un pēc diviem miroņiem un viena Sibīrijas žūpas būs viens pavārtes slepkava, to pat es nebiju gaidījis, ka rokas var būt dziļāk asinīs nekā man.

*

Un man allaž atkal nāk prātā: ja es būtu mazs ķīniešu tulkotājs un veikli tiktu galā ar Grasa teikumiem, tad es priekš savas miljardu publikas būtu cilvēks, kuram vismaz, nu... ir ševiota mētelis.

*

Mazpilsētās, es saku – mazpilsētās diez ko nezina, ko īsti sien kūlīšos, rudzus tur vai... rudzus. Ja esi bijis izraidīts pie omes Hruščova laikos, tad, iespējams, zini par liniem. Par Izstrādes Dienām.

Un tevi ņem un teļš nobada, ieskrien ar galvu sirdī, un tu negribi braukt vairs uz laukiem.

*

Tiklīdz mēs ar zirgu speram soli pār slieksni, mūs aizkūko dzeguze – neēdušus un bez naudas.

Gaiss pilns ar vīteriem, jūra rāma un pilna ar sudrabu, ka ne noskatīties. Viegls DR vējiņš. Kaijas brēkā. Viļņu nav. Saules nav, tikai debesis pamazām iegaismojas.

Nāk kāds vīrs, liels, izstieptas elipses formā, ar mazu cepurīti galvā, un mēs sakām labrīt. Un tad nāk divi tādi neredzēti, ne skriet nākuši, bet kaut kāda cita iemesla dēļ, piemēram, nāk no cūku bērēm. Un viens pār visu liedagu man uzsauc: sveik, labrīt! Varbūt noturējis par mātesbrāli. Es tikpat līksmi atsaucos.

Nemēdzu piesieties svešiem, bet tie labrīti, kas saullēktā lido pār liedagu, ir īpaši. Re, pat veči sveicinās.

Noauļojam rātni savus 10 km, tīksminādamies par sudrabaino jūru, un traucam mājup. Tikai divas vēja asaru sliedes uz vaigiem. Un diena var sākties.

*

Ū, nu gan šodien pikta jūra, šņāc līdz pašam dzelzceļam. Pirmsausmas debesis asinssarkanas, jūra asinssarkana, pilna ar maziem, nikniem viļņiem.

Mēs ar zirgu uzvelkam kapuci un topam līdzīgi zobenbrāļiem vai ūdenslīdējiem. Par laimi, šorīt liedagā tiešām nav neviena, kam to redzēt.

Lēkta vietai, kā nereti, priekšā ir mākoņu baņķis. Sarkanā saule izspīd tam cauri kā divas vilka acis. Tad saņemas un paceļas tam pāri. Un pastardienas krāsas tūdaļ izbalē, ir parasts svētdienas rīts ar stipru ziemeļrieteni un dzeltenu sauli.

*

Pa liedagu man pretī nāk vienas vienīgas pēdas, pa gabaliņu tām pievienojas otras kā daudzbalsu dziesmā, tad trešās, un man galvā skan daudzas balsis, dziedot par irbenāju.

Liedags tukšs, ja neskaita kaijas, kas rej kā suņi. Mēs ar zirgu aiztramdām kādu zvēru no ūdens malas apmēram 50 metru attālumā no mums: zvērs metas uz kāpu mežu. Gariem, slaidiem, skaistiem lēcieniem. Redzu tikai siluetu – lapsai tā kā par mazu, kaķim par lielu, caunai tā garā aste būtu par garu, un varbūt tas vispār bija neliels velns.

Zirgs pavalba uz mani tramīgu lillā aci, kam viss baltums redzams, un apgalvo: viņam astē patiešām esot ieķēries velns, velkoties līdzi pa smiltīm un vēl pieprasot pensiju, tāpēc mēs tik grūti tiekot uz priekšu.

Te mums pretī nāk divi – tas ovāli garenais Garais un viņa Īsais atstarojošā jaciņā. Tie, kuri ir tikpat špetni uz sveicināšanos kā es. Labrīt, kur tad jūs tik vēlu? – Un es godīgi atbildu: aizgulējos. Jo vienmēr saku patiesību, pārvedu večiņas pār ielu un skaldu sirmgalvjiem malku.

Uz rietumiem esam auļojuši kā vējš, bet, kā nereti, vēlāk nāk atskārsme, ka vieglumu devis tas pats vējš, kurš atceļā top par pretvēju un pret kuru tagad jāiras gausi un aizelsdamies.

*

Herbertu es iemitināju bēniņos. Lauku mājā, viena pati. Sākumā, nu dažas naktis, bija bail, sak, soļi virs galvas kā smiltis uz vāka.

Pastaigāja, aprima. Es arī laidos miegā ar kaķi pie katra sāna.

Naktī iekaucās pūce vai drīzāk lēlis. Nu bailīgi. No griestiem man virsū nokrita naktstaurenis. Jūs traki, es viena lauku mājā, un mežos klaidoņu, ka čum.

Naktstaurenis. Melnīgsnējs, brutāli skaists, ūdens viņam trūkst, tālu lidojis.

Nesitīsi tak. Varbūt naktstaurenim ir bērni. Un sieva.

Kaķis tā nedomāja. Viņš zina savas robežas un apēda naktstaureni.

Ceru, ka neatnāks āpsis. Viņš ir stiprāks par manu kaķi.

Vispār man būtu jābeidz izdomāt savos tekstos lietas. Tekstos es taču nemitīgi meloju. Bet – viņš pats, viņš pats tā dara, tas melojamais. Dzīvē es nemeloju, bet, tikko pie klavieres, tā aiziet. M. Ja kādu cieši interesē, psīchologs viņam pateiks.

Kad publiski un nekaunīgi samelojās zirgs, ka viņam esot nošļukusi ķēde un tukšas riepas, atbrauca draugs labot zirgu. Bija jātaisnojas.

(Ne visi meli ir literatūra.)

*

Īsas un paviršas piezīmes par kalendāru.

Darinu to jau kādus 8 gadus.

Viņi visi katru nakti sapulcējas apkārt un brīdi pastāv, un skatās, vai mēs atcerēsimies.

Reizēm gadās nepieminētas savējo, latviešu, 100. dzimšanas dienas, tad rodas mūžīgais jautājums: cik gara ir atmiņa.

Visilgāk dzīvo bērnu grāmatu ilustrētāji. Gleznotāji dzīvo diezgan ilgi, tas noteikti no šķīdinātāja ostīšanas. Galvenais – nedzert absintu.

Amerikāņi nepiefiksē savējo dzimšanas datumus, toties, piemēram, itāļi to dara kopš senseniem laikiem, skat, kopš 16. gs. vismaz. Datums, kad dzimis, kad kristīts.

Raugoties dzimšanas datumos, diezgan skaidri iezīmējas paredzamo miršanas datumu sistēma, bet kurš gan gribētu to zināt par sevi. Es varētu jums par bargu naudu reģot: “Tu, visticamāk, nomirsi 15. maijā.”

Ilgi dzīvo negantas un smēķējošas aktrises. Ilgi dzīvo tie, kuriem klājies grūti, bet vistrakākajos posmos ir izdevies palikt dzīviem, ja vien nav atnācis krievs ar plinti.

Par plintēm runājot: karu nav iespējams aizmirst, pat ja neziedojam katru dienu vai neizdodam istabas bēgļiem. Tas ir iesūcies mūsu dzīves fonā kā tinte dzēšlapā un paliks tagad tur uz visu atlikušo mūžu.

Bet, jā, kalendārs. Man patīk kalendāra ideja kā cilvēku dzīves piezīmju grāmatas ideja. Man ir prieks atcerēties kādu, kuram varbūt kaps sen aizaudzis un aizmirsts. Tur apakšā ir viņa kauli un varbūt kāds vientulīgs medaljons.

Visi tur būsim.

Un neviena teksta beigās vairs nevar uzrakstīt “buča”, roka sastingst gaisā.

Esiet veseli.