Kā beigsies Krievijas un Ukrainas karš?

Vispirms neviens nespēja iztēloties, ka Krievijas un Ukrainas karš varētu sākties. Un tomēr tas sākās. Tagad neviens nespēj iztēloties, kā tas varētu beigties. Un tomēr kaut kad tas beigsies.

Jebkura kara pamatā vienmēr ir politika. Tas, ka Ukraina gūst uzvaras kaujas laukā, ir svarīgi, jo šādi Ukraina izdara spiedienu uz Krievijas politiku. Tādiem tirāniem kā Putins piemīt zināma hipnotizējoša aura, viņi rada iespaidu, ka var darīt visu, kas vien ienāk prātā. Tas, protams, nav tiesa, un šo režīmu noturība ir mānīga. Karš beigsies, kad Ukrainas militārās uzvaras mainīs Krievijas politisko realitāti. Šis process, manuprāt, jau ir sācies.

Ukraiņi, teiksim, kā ir, izrādījušies satriecoši labi karotāji. Viņi realizējuši virkni aizsardzības un tagad jau arī uzbrukuma operāciju, ko gribētos nosaukt par hrestomātiskām, cienīgām iekļūt mācību grāmatas lappusēs. Šāda mācību grāmata vēl nav sarakstīta, bet, kad to sarakstīs, Ukrainas militārā kampaņa būs labs avots, no kura smelties piemērus. Ukraiņi to visu paveikuši ar apbrīnojamu mieru un aukstasinību, neraugoties uz to, ka viņu ienaidnieks tikmēr pastrādā šaušalīgus noziegumus un atklāti sludina, ka viņi jāiznīcina kā nācija.

Tomēr mums vēl ir pagrūti saskatīt, kā Ukraina nonāks līdz uzvarai, lai arī ukraiņu spēki virzās uz priekšu. Tas ir tāpēc, ka daudziem no mums iztēle nespēj izkļūt ārpus vienas vienīgas un samērā maz ticamas versijas, kā karš varētu beigties – proti, ar kodolsprādzienu. Man šķiet, šis scenārijs mūs tā piesaista arī tāpēc, ka mums trūkst citu variantu, turklāt tas tiešām ļoti izklausās pēc beigām.

Taču atomsēne kā šī stāsta atrisinājums vairo trauksmi un traucē skaidri domāt. Ja mēs koncentrējamies uz šo, nevis uz kādu citu, ticamāku scenāriju, tas neļauj mums saskatīt to, kas reāli notiek, un sagatavoties citām, daudz ticamākām nākotnes iespējām. Mums nudien ne uz brīdi nevajadzētu aizmirst, cik ļoti Ukrainas uzvara padarītu labāku pasauli, kurā dzīvojam.

Taču kā līdz tai nonākt? Iespējami vairāki veidi, kā šis karš varētu beigties. Šeit es vēlētos aplūkot tikai vienu ticamu scenāriju, kas varētu iezīmēties dažu tuvāko nedēļu un mēnešu laikā. Protams, pastāv arī citas iespējas. Tomēr svarīgi sākt virzīt mūsu domas uz dažu ticamāko variantu pusi. Scenārijā, kuru te izklāstīšu, Krievijas armijas sakāve konvencionālā karā ar Ukrainu nemanāmi savijas ar cīņu par varu pašā Krievijā, kas savukārt izraisīs nepieciešamību Krievijai izvest savus spēkus no Ukrainas. Vēsturiski runājot, tā ir ļoti pazīstama notikumu secība.

Pirms to aplūkoju sīkāk, vajadzētu atbrīvoties no traucējošajiem fona sprakšķiem – bažām par iespējamo kodolkaru. Runājot par kodolkaru plašākā, vispārīgā izpratnē, mēs iztēlojamies, ka Krievijas un Ukrainas karā galvenās personas esam mēs. Mēs jūtamies kā upuri. Mēs runājam par savām bailēm un trauksmi. Mēs rakstām klikšķu ēsmas virsrakstus par pasaules galu. Taču šis karš gandrīz noteikti nebeigsies ar kodoltriecieniem. Valstis, kuru rīcībā ir kodolieroči, jau kopš 1945. gada cīnījušās un zaudējušas karos, tā arī tos ne reizi neizmantojot. Kodollielvaras cieš pazemojošas militāras sakāves tādās vietās kā Vjetnama un Afganistāna, tomēr neķeras pie kodolieročiem.

Protams, ir zināms kārdinājums psiholoģiski piekāpties šādai kodolšantāžai. Kad reiz sākušās runas par iespējamā kodolkara tēmu, tā sāk likties nospiedoši svarīga un mēs ļaujamies depresijai un uzmācīgām domām. Tieši turp mūs vedina Putins ar saviem miglainajiem mājieniem uz Krievijas kodolieročiem. Un pietiek nogriezties pa viņa ierādīto taciņu, lai mēs sāktu iztēloties draudus, ko Krievija patiesībā nav izteikusi. Mēs sākam runāt par Ukrainas padošanos, vienkārši lai mazinātu šo psiholoģisko spiedienu.

Taču šādi mēs darām Putina darbu viņa vietā, piedāvājot viņam izeju no paša radītās katastrofas. Viņš zaudē konvencionālajā karā, kuru ir sācis. Viņš cer, ka kodolieroču piesaukšana atturēs demokrātisko pasauli no ieroču piegādāšanas Ukrainai un dos viņam pietiekami laika, lai nosūtītu uz fronti Krievijas armijas rezerves un palēninātu Ukrainas ofensīvu. Viņš droši vien maldās, domājot, ka tas varētu izdoties, taču retorikas eskalācija ir viens no nedaudzajiem gājieniem, kas viņam vēl palikuši.

Padošanās kodolšantāžai neizbeigs konvencionālo karu Ukrainā – pēc brīža to paskaidrošu sīkāk. Taču tā padarītu daudz ticamāku iespēju, ka kodolkarš varētu izcelties kaut kad nākotnē. Kodolšantāžists piekāpšanos uztver kā apliecinājumu, ka ar šādiem draudiem var tikt pie tā, ko viņš vēlas, un tas neizbēgami novedīs pie jaunām krīzēm turpmākajos gados. Tas parāda citiem diktatoriem, potenciālajiem nākotnes šantāžistiem, ka pietiek ar kodolieroci un draudīgu izrunāšanos, lai panāktu savu, bet tas nozīmē, ka sekos jaunas kodolkonfrontācijas. Tas parasti visus pārliecina, ka kodolieroči ir vienīgais veids, kā aizsargāt sevi, un tas nozīmē globālu kodolbruņošanos.

Ciktāl kaut kādi kodoldraudi vispār pastāv, tie vērsti nevis pret mums, bet gan pret ukraiņiem. Viņi šai kodolšantāžai neļaujas jau septiņus mēnešus, un, ja to spēj viņi, tad noteikti spējam arī mēs. Kad ietekmīgas Krievijas politiskās figūras, tādi kā čečenu līderis Ramzans Kadirovs, runā par kodolieroču izmantošanu, viņi domā uzbrukumu Ukrainai. Taču arī tā šis karš nebeigsies. Kadirovs apgalvo arī, ka sūtot savus pusaugu dēlus karot Ukrainā. Lai viņus tur apstarotu ar krievu kodolieročiem?