Kā runāt bišu valodā

Eiropas medus bišu (Apis mellifera) deja, kurā bites skurina ķermeņa vēderdaļu, vienlaikus atkārtoti izstaigājot sarežģītu astotnieka rakstu, novērota jau senajā pasaulē, taču cilvēks, kurš pēdīgi atrada tās noslēpumaino jēgu, bija netradicionāli domājošais austriešu pētnieks Karls fon Frišs. Friša revolucionārais atklājums sākumā izpelnījās nievas un izsmieklu no citiem 20. gadsimta vidus zinātniekiem, taču galu galā tas viņam atnesa Nobela prēmiju.

Skolas gados Karls bieži mēdza aizšmaukt no stundām, lai pavadītu laiku savu vairāk nekā simt dzīvo būtņu sabiedrībā; tikai deviņi no šīs zvērnīcas iemītniekiem bija zīdītāji. Viņa mīļākais kompanjons bija mazs brazīliešu papagailis Čoki, kurš Frišu pavadīja visur – sēdēja viņam klēpī vai uz pleca un pat gulēja līdzās viņa gultai. Kopā ar Čoki Frišs stundām ilgi dzīvojās pa āru, vienkārši vērojot dabu. Vēlāk viņš par to rakstīja: “Es atklāju, ka pacietīgam vērotājam brīnumainas pasaules var atklāties tur, kur paviršs garāmgājējs neierauga neko.”

Bites Frišs sāka pētīt 1912. gadā. Pretēji tolaik valdošajam uzskatam, viņam bija radušās aizdomas, ka bišu skurināšanās deja ir sava veida valoda. Izvirzot šādu hipotēzi, viņš apstrīdēja divus Rietumu zinātnes un filozofijas pamatpieņēmumus – ka sarežģīta valoda ir vienīgi cilvēkiem un ka kukaiņi savu niecīgo smadzeņu dēļ nav spējīgi uz sarežģītām saziņas formām.

Cilvēku verbālās valodas pamatā lielākoties ir trokšņi, ko mēs radām ar balss saitēm un muti, sejas mīmika un ķermeņa stāja un žesti. Turpretim bišu valoda pārsvarā ir telpiska un izteikta ar vibrācijām. Tās sintakses pamatā ir kaut kas ļoti atšķirīgs no cilvēka valodas – variācijas, frekvence, leņķi un amplitūda, kas raksturo vibrācijas, kuras bites, pārvietojoties telpā, rada ar saviem ķermeņiem, tajā skaitā ar vēderiņu un spārniem.

Dūcot un trīsinoties, pieliecoties un pagriežoties, bites nodod cita citai apbrīnojami precīzu informāciju. Kad izlūkbite uzgājusi labu barības avotu, tā atgriežas stropā, lai ziņotu par to māsām. Izpildot skurināšanās deju, bite pārvietojas pa astotnieku – taisnā līnijā, kustinot spārnus, un pēc tam atpakaļ pa loku, šoreiz bez spārnu vēcināšanas. Mēs tagad zinām, ka šādi izdejotajā zīmējumā, kam viegli izsekot vizuāli, iekodēts barības avota virziens attiecībā pret saules stāvokli debesīs, bet dejas ilgums norāda uz attālumu, kāds bitēm būs jāmēro.

Frišs izplānoja vērienīgu eksperimentu – izsekot tūkstošiem individuālu bišu, lai analizētu sakarības starp to dejām un konkrētiem barības avotiem. Tolaik tas šķita neiespējami, ņemot vērā, ka stropā mājo no 10 līdz 40 tūkstošiem bišu. Tomēr Frišam, pateicoties pedantiski rūpīgai attieksmei pret detaļām un gandrīz neizsmeļamiem pacietības krājumiem, izdevās pierādīt savu hipotēzi: skurinoties bišu dejas vadošā dejotāja noteiktā veidā orientē savu ķermeni attiecībā pret gravitāciju un saules stāvokli. Ar smalkām dejas ilguma, ātruma un intensitātes variācijām bite var sniegt precīzus norādījumus par nektāra avota atrašanās virzienu, attālumu un kvalitāti. Šādi tā apmāca pārējās stropa bites, kuras no dejas gūto informāciju izmanto, lai nokļūtu līdz nektāra avotam, ko pirms tam ne reizi nav apmeklējušas.

Friša pētījums pakāpeniski arvien lielākā mērā pierādīja bišu komunikācijas sistēmas satriecošo precizitāti. Vienā no saviem slavenākajiem eksperimentiem viņš apmācīja savas bites uzmeklēt paslēptu barības avotu vairāku kilometru attālumā – otrā ezera krastā, aiz kalna. Tas bija apbrīnojams sasniegums, ņemot vērā, ka Frišs šo vietu bija parādījis tikai vienreiz un tikai vienai bitei. Citā eksperimentā viņš nodemonstrēja, ka dažādos stropos bitēm ir nedaudz atšķirīgi dejas soļi. Pēc visa spriežot, bites savu dejas stilu mācās no stropa biedrenēm. Būtībā varētu sacīt, ka medus bišu valodai ir dialekti, gluži kā dažādām cilvēku kopienām.

Pašu Frišu šie atklājumi tā pārsteidza, ka sākumā viņš tos nevienam neizpauda. Pretēji valdošajiem zinātniskajiem uzskatiem tie skaidri parādīja, ka bitēm piemīt spēja mācīties, atcerēties un dalīties informācijā, izmantojot simbolisku saziņu, sava veida abstraktu valodu. 1946. gadā viņš kādai uzticības personai rakstīja: “Ja Tu tagad nodomātu, ka esmu traks, tad maldītos. Bet es Tevi visādā ziņā saprastu.”

Friša bažas bija pilnīgi pamatotas. Kad viņš beidzot publicēja sava pētījuma rezultātus, daudzi zinātnieki tos noraidīja, iebilstot, ka kukaiņi ar tik sīkām smadzenēm nav spējīgi uz sarežģītām komunikācijas formām. Amerikāņu biologs Eidrians Veners publiski apstrīdēja Friša teoriju; viņa uzskats, ka bites savu barību atrod, galvenokārt sekojot smaržām, vēlāk izrādījās kļūdains, lai gan smaržas bitēm patiešām ir svarīgi signāli. Gadu gaitā Friša secinājumi tika pilnībā apstiprināti neatkarīgi no viņa veiktos eksperimentos, un 1973. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju. Balvas komiteja nominācijas paziņojuma noslēgumā atzīmēja Homo sapiens “nekaunīgo iedomību”, kas izpaudusies, atsakoties atzīt neparastās bišu spējas.

Frišs, runājot par medus bišu dejām, nosauca tās par “burvju aku”: jo vairāk viņš tās pētīja, jo sarežģītākas tās izrādījās. Katrai dzīvo radību sugai ir sava burvju aka, Frišs apgalvoja. Cilvēkiem ir verbālā valoda. Vaļiem ir eholokācija, kas tiem ļauj vizualizēt apkārtējo vidi ar skaņas palīdzību. Bitēm ir telpiska, ķermeniska valoda; mēs tagad protam izšķirt smalkas nianses to ķermeņa kustībās un vibrācijā – tādas darbības kā skurināšanos, klaudzināšanu, stridulāciju, glāstīšanu, raustīšanos, tūtināšanu (“dziedāšanu”), trīsināšanos, iztaustīšanu ar taustekļiem un daudzas citas.

Daudzi zinātnieki joprojām uzskata, ka bišu dejas ir pati sarežģītākā simbolu sistēma, kādu cilvēks līdz šim atšifrējis dzīvnieku pasaulē. Lai gan sākumā daudzi apgalvoja, ka skurināšanās deju vajadzētu dēvēt vienkārši par komunikāciju, Frišs uzstāja, ka pareizais apzīmējums ir “valoda”: ar zīmju sistēmas palīdzību bites apmainās ar informāciju, koordinē sarežģītu uzvedību un veido sociālas grupas.