Kam pieder apziņa

Deli vecpilsētā, pilnā ņudzošas ļaužu drūzmas, turpat pie viduslaiku tirgus plača pāri šauru eju un neona izkārtnēm aprīkotu būdiņu labirintam slejas sarkana trīsstāvu būve ar sprostiem nokrautu jumtu, ko grezno divi vārdi: “Putnu slimnīca”.

Karstā pērnā pavasara dienā, pie slimnīcas durvīm noāvis kājas, uzkāpu otrā stāva foajē, kur darbinieks, labi ja gadus 30 vecs, reģistrēja pacientus. Cienījama vecuma kundze viņam priekšā nolika kurpju kasti un nocēla vāku, atsedzot skatam asiņainu, kaķa apskādētu baltu papagaili. Vīram, kas rindā stāvēja man priekšā, rokās bija būrītis ar balodi, kas banku kvartālā ietriecies loga rūtī. Tūliņ pēc manis ienāca gadus septiņus veca meitene, kam uz rokām bija balta vista – ļenganu kaklu.

Slimnīcas lielā palāta ir šaura, 12 metrus gara telpa ar četros stāvos gar sienām sakrautiem sprostiem un režģiem nobruņotiem griestu ventilatoriem, lai tāds griezdamies neviļus netrāpa kādam spārnam. Izstaigāju istabu visā garumā, galvā veikdams tādu kā tautas skaitīšanu: daudzi būri izskatījās tukši, bet, kad ieskatījos tuvāk, tur pakrēslī tomēr tupēja kāds putns – parasti balodis.

Slimnīcas jaunākais veterinārārsts Dīradžs Kumārs Singhs apgaitā devās, tērpies džinsos un ķirurga maskā. Vecākais vetārsts te naktsmaiņās nostrādājis vairāk nekā gadsimta ceturksni, desmitiem tūkstošu stundu veltījis tam, lai putniem izoperētu audzējus, ar zālēm mazinātu sāpes, dotu viņiem antibiotikas. Singhs tādā ziņā ir zaļknābis, bet, kad redzi, kā viņš izmeklē balodi, kas tāds nenāk ne prātā: putnu tver rokās strauji, bet saudzīgi – kā mēdzam apieties ar mobilo tālruni. Kamēr runājāmies, viņš pamāja asistentam, kas pasniedza elastīgu neilona apsēju, kuru dakteris nostieptu divkārt aptina balodim ap spārnu, procedūru noslēdzot ar prozaisku paukšķi.

Putnu slimnīca ir viena no vairākām, ko uzbūvējuši džainisti. Viņi piekopj senu ticību, kuras galvenais bauslis ir prasība nedarīt pāri ne vien cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Gleznojumi slimnīcas gaitenī rāda, ciktāl džainisti ir gatavi pakļauties šim aizliegumam. Tur viduslaiku valdnieks zilā ģērbā pa pils logu lūkojas, kā šurp glābdamies lido balodis, kam spārnu vajādama pārplēsusi vanagpūce. Valdnieks balodi ielaiž pilī, ar to saniknodams pūci, kas pieprasa atlīdzību par zaudēto maltīti, tad viņš nocērt sev roku un pēdu, lai pūcei tiek.

Putnu slimnīcu un Indiju es gribēju apmeklēt pirmām kārtām tādēļ, lai redzētu, kā mūsdienu pasaulē strādā džainisma baušļi. Indijā džainistu ir nepilns procents iedzīvotāju. Par spīti tam, ka džainisti gadu tūkstošiem hinduistu sabiedrībā bijuši mazākumā, viņiem reizumis izdevies likt par sevi dzirdēt. 13. gadsimtā džainismam izdevās pievērst kādu hinduistu valdnieku, un ar viņa gādību Indostānas pussalā pirmoreiz stājās spēkā dzīvnieku labturības likumi. Saglabājušās liecības, kas vēsta, ka džainisti runājuši ar pašu Budu. Un, kad Gandijs nāca klajā ar tik radikālo nevardarbības mācību, viņa filozofijas mūza un draugs esot bijis kāds džainists.

Gudžarātas pavalstī, kur Gandijs uzauga, es dzestros rītos, pirms sākas autosatiksme, esmu redzējis basu džainistu mūku gājienu: satiksme, viņuprāt, ir nenovēršami vardarbīga, ņemot vērā visu, ko tā nodara dzīvām būtnēm – no kukaiņiem līdz lielāka izmēra radībām. Mūki atsakās ēst saknes, jo to izraušana no zemes izjauc smalko augsnes ekosistēmu. Baltie tērpi ir austi no kokvilnas, nevis zīda, jo zīda ražošana lemj bojāejai zīdtārpiņus. Musonu sezonā viņi atturas doties ceļā, lai nebristu pa peļķēm, kur čum un mudž mikroorganismi, par kuru pastāvēšanu džainisti bija pārliecināti jau kur tas laiks – iekams tie parādījās Rietumu mikroskopos.

Džainisti šajā pasaulē tik viegli un liegi dzīvo tāpēc, ka tic: dzīvniekiem ir apziņa, un tie vairāk vai mazāk jūt emocijas, kas pielīdzināmas tām, kādas pazīstamas cilvēkam, – vēlmes, bailes, sāpes, skumjas un prieks. Doma, ka dzīvniekiem piemīt apziņa, Rietumos ilgi nav atzīta, taču zinātnieki, kas pēdējā laikā pētījuši dzīvnieku spēju pasauli izzināt, sāk nosliekties tai par labu. Un runa ir ne tikai par acīmredzamiem piemēriem – primātiem, suņiem, ziloņiem, vaļiem vai ko tādu. Tagad zinātnieki rod pierādījumus tam, ka savu iekšējo dzīvi dzīvo arī pavisam svešatnīgas radības, kas attīstību pieredzējušas attālākos dzīvības koka zaros. Pēdējā laikā reti kurš brīnās, kad, pārlapojot žurnālu, gadās izlasīt par astoņkāji, kas, liekot lietā taustekļus, pamanās noskrūvēt burkai vāku, vai citu, kurš iešauj akvārija ūdens strūklu pētniekam tieši ģīmī. Daudziem zinātniekiem galvenā mīkla vairs nav jautājums par to, kuriem dzīvniekiem apziņa piemīt, bet gan – kuriem tā nepiemīt.

Mūsu pasaulē nav nekā mīklaināka par apziņu – stāvokli, kas dara dzīvu ik nomoda brīdi, sajūtu, ka atrodies ķermenī, kurš pastāv plašākā krāsu, skaņu un sataustāmu objektu pasaulē, un tas viss tiek filtrēts caur tavu domāšanu un piepildīts ar emocijām.

Pat mūsu laicīgajā pasaulē apziņa saglabā mistisku noslēpumainības auru. Dažkārt to raksturo kā zinātnes pēdējo robežlīniju, dažkārt – kā sazin ko nemateriālu, maģisku, kam zinātne nespēj piekļūt. Viens no pasaulē visvairāk atzītajiem jomas ekspertiem Deivids Čalmerss reiz man teica, ka apziņa varētu būt Visuma pamatiezīme, tāda pati kā telplaiks vai enerģija. Viņš teica: tā varētu būt saistīta ar kvantu pasaules netveramību un nenoteiktību vai kaut ko ārpus fiziskā.

Metafiziskie apraksti joprojām parādās, jo zinātniekiem vēl nav izdevies piedāvāt jēdzīgu apziņas definīciju. Mēs zinām, ka jutekļi informāciju par ārpasauli piegādā smadzenēm un tur tā tiek secīgi apstrādāta arvien komplicētākos neironu slāņos. Taču nezinām, kā šie signāli tiek integrēti viendabīgā, konsolidētā pasaules ainā, mirkļu plūdumā, ko pieredz klīstošās uzmanības lokuss – “aculiecinieks” hinduisma filozofu izpratnē.

Rietumos apziņu ilgi uzskatīja par Dieva dāvanu, kas dota tikai cilvēkam. Vēsturiski iegājies priekšstats, ka visi dzīvnieki (izņemot cilvēku) ir just nespējīgi automāti. Pat pēc tam, kad Darvins pierādīja, ka ar dzīvniekiem esam rados, liela daļa zinātnieku uzskatīja, ka apziņas evolūcija ir pavisam nesena. Viņuprāt, apziņa pirmoreiz uzplaiksnījusi kaut kad pēc tam, kad cilvēka senči nošķīrās no šimpanzēm un bonobo.

Džūljens Džeinss grāmatā “Apziņas izcelšanās divdaļīgā prāta norietā” (Julian Jaynes, “The Origin of Consciousness in the Breakdown of the Bicameral Mind”, 1976) centās pierādīt, ka tas noticis vēl vēlāk. Viņš apgalvoja, ka valoda gluži kā Vergilijs ievedusi mūs dziļos kognitīvos stāvokļos, kas ļāvuši būvēt pieredzes pasaules.

Priekšstats, ka apziņa radusies nesen, sašķobījās pēc Otrā pasaules kara, kad arvien vairāk zinātnieku sāka sistemātiski pievērsties dzīvnieku izturēšanās un smadzeņu pētniecībai. Ik jauns gads nes gūzmām jaunu pētījumu, kuri kopumā vedina domāt, ka apziņa piemīt vairumam dzīvnieku.

Domājams, ka pirms vairāk nekā 500 miljoniem gadu kaut kāda bruņošanās sacensība okeāna dibenā starp plēsēju un viņa upuri lika parādīties pirmajam ar apziņu apveltītajam dzīvniekam uz mūsu planētas. Šis brīdis, kad pasaulē uzplaiksnīja pirmais prāts, bija notikums ar patiesi kosmisku nozīmi, jo tas pavēra iespējas, kādu līdz tam dabā nebija.

Tagad izrādās, ka līdztekus cilvēcisko pieredzējumu pasaulei pastāv arī dzīva un pilnasinīga dzīvnieku pieredzējumu pasaule. Paldies zinātniekiem, kas kaut pa daļai izgaismojuši šo jauno īstenības aspektu. Taču viņi nespēj pateikt, kā izturēties pret kvintiljoniem radību, ar kurām kopā mēs apdzīvojam Zemi. Tā ir filozofiska problēma, un, kā parasti ar tādām notiek, risinājumu gaidīsim vēl ilgi.

Ja neskaita Pitagoru un vēl dažus citus, antīkie Rietumu filozofi par dzīvnieku apziņu nav īpaši likušies zinis. Savukārt Austrumu domātāji daudz noņēmušies ar to, ko tas nozīmē, sevišķi džainisti, kuri jau 3000 gadus dzīvnieku apziņu uztver nopietni un kuriem tā ir morāles jautājums.

Liela daļa ortodoksālo džainistu uzskatu neiztur zinātnes pārbaudi. Ticība nepiešķir privileģētu piekļuvi patiesībai – ne mistiskai, ne kādai citai. Taču džainisti kā, iespējams, pasaulē pirmā kultūra, kas žēlsirdību attiecinājusi arī uz dzīvniekiem, pamatīgi paplašinājuši cilvēka morālās iztēles robežas. Vietas, kur viņi pielūdz un aprūpē dzīvniekus, man šķita gluži piemērotas tam, lai apcerētu dzīvnieku apziņas pētniecības jaunākos sasniegumus.