Kas ir jaunie džihādisti?

Pēdējos divos gadu desmitos džihāda teroristu vardarbībai parādījušās jaunas iezīmes. Gan terorisms, gan džihāds pastāv jau daudzus gadus, un “globalizētais” terors – terors, kurā, neņemot vērā valstu robežas, par uzbrukuma mērķiem tiek izraudzītas ārkārtīgi simboliskas vietas vai nevainīgi civiliedzīvotāji, – tādās vai citādās izpausmēs ir sācies vismaz anarhisma kustībā 19. gadsimta beigās, ja ne vēl agrāk. Kaut kas nebijis ir tas, ka tagadējie teroristi paši ar iepriekšēju nodomu dodas nāvē.

Pēdējo 20 gadu laikā Francijā gandrīz visi teroristi – sākot ar Hālidu Kilkālu, kurš 1995. gadā organizēja spridzināšanu Parīzes vilcienos, līdz Bataclan killeriem 2015. gadā – ir uzspridzinājušies paši vai rīkojušies tā, lai viņus nonāvētu policija. Muhammads Marāhs, kurš 2012. gadā kādā Tulūzas ebreju skolā noslepkavoja rabīnu un trīs bērnus, izkliedza nedaudz pārfrāzētu saukli, par kura autoru tiek uzskatīts Usāma Bin Lādins un kuru regulāri skaita citi džihādisti: “Mums nāve ir tikpat mīļa, cik jums mīļa dzīve.” Tagad terorista nāve vairs nav tikai varbūtība vai kļūmīgas rīcības rezultāts: tas ir viens no galvenajiem viņa plāna elementiem. Tādu pašu jūsmīgu aizraušanos ar nāvi redzam džihādistiem, kuri pieslejas Islāma valstij. Uzbrukumi, kas ietver pašnāvību, tiek uztverti kā viņu “lietas” augstākais mērķis.

Šī sistemātiskā izvēlēšanās iet nāvē ir jaunums. Tie, kuri terora uzbrukumus Francijā pastrādāja 70. un 80. gados – vai nu viņiem bija kāda saistība ar Tuvajiem Austrumiem, vai nebija –, vienmēr rūpīgi izplānoja bēgšanas ceļu. Kaut arī musulmaņu tradīcija atzīst kaujā krituša mocekļa nopelnus, tie, kuri uzbrūk ar nolūku pašiem iet nāvē, netiek cildināti, jo šāda rīcība saduras ar Dieva gribu. Tad kāpēc pēdējo 20 gadu laikā teroristi atkal un atkal labprātīgi izvēlas nāvi? Ko tas liecina par mūsdienu islāmisko radikālismu? Un ko – par mūsu šābrīža sabiedrību?

Pēdējais jautājums ir vēl jo svarīgāks tāpēc, ka šī attieksme pret nāvi ir nesaraujami saistīta ar faktu, ka mūsdienu džihādisms – vismaz Rietumos, taču arī Magribā un Turcijā – ir jaunatnes kustība, kas pastāv neatkarīgi no vecāku reliģijas un kultūras, turklāt arī sakņojas plašākā jaunatnes kultūrā. Šis tagadējā džihādisma aspekts ir viens no tā stūrakmeņiem.

Vienmēr, kad parādās šāds vienai paaudzei raksturīgs naids, tas iegūst arī kultūras ikonoklasma aprises. Iznīcināti tiek ne tikai cilvēki – iznīcinātas tiek arī statujas, kulta vietas un grāmatas. Tiek iznīdēta atmiņa. “Noslēgt rēķinus ar pagātni” – šis Mao Dzeduna hunveibinu mērķis tiem kopīgs gan ar sarkanajiem khmeriem, gan ar Dāiš karotājiem. Kā šīs organizācijas vervēšanas ceļvedī rakstījis kāds britu džihādists: “Ieņēmuši Londonas, Parīzes un Vašingtonas ielas... mēs ne tikai liesim jūsu asinis, bet arī gāzīsim jūsu statujas, izdzēsīsim jūsu vēsturi un, lai sagādātu jums vislielākās sāpes, pievērsīsim mūsu ticībai jūsu bērnus, kuri pēc tam cīnīsies par mūsu vārdu un nolādēs savus tēvus.”

Jaunatnes enerģiju un aizrautību piesaista visas revolūcijas, tomēr lielākā daļa no tām nemēģina iznīcināt to, kas ir radīts iepriekš. Boļševiku revolūcija galu galā pagātni nevis nopostīja, bet ievietoja muzejos, un revolucionārā Irānas Islāma Republika nekad nav apsvērusi iespēju uzspridzināt Persepoli.

Šai pašiznīcināšanās tieksmei nav nekādas saistības ar Tuvo Austrumu politiku. Kā stratēģija tā noved pie tieši pretējiem rezultātiem. Dāiš sludina, ka tās misija ir atjaunot kalifātu, taču nihilisms liedz tai meklēt politiskus risinājumus, iesaistīties jebkādās pārrunās un panākt stabilas sabiedrības izveidi oficiāli atzītās robežās.

Šis kalifāts ir fantāzija. Tas ir mīts, ko savā labā izmanto ideoloģiska organizācija, kura nemitīgi paplašina savu teritoriju. Kalifāta stratēģiskā neiespējamība palīdz saprast, kāpēc tie, kuri ar to identificējas, nevis veltī savus spēkus vietējo musulmaņu interešu aizstāvībai, bet izvēlas slēgt līgumu ar nāvi. Kalifātam nav politisku perspektīvu, nav gaišas nākotnes, nav pat vietas, kur mierā skandēt lūgšanas, – tomēr kalifāta jēdziens vismaz ir musulmaņu reliģisko priekšstatu sastāvdaļa, turpretī par dzīšanos pēc nāves to nevar apgalvot.

Tāpat jāpiemin, ka no militārā viedokļa pašnāvību terorisms nebūt nav iedarbīgs. Ja “vienkāršā” terorismā – proti, daži apņēmīgi indivīdi nodara vērā ņemamu kaitējumu daudz varenākam ienaidniekam – var saskatīt kaut ko racionālu, tad pašnāvību uzbrukumos racionālā elementa nav vispār. Rūdītu kaujinieku izmantot tikai vienu reizi nav racionāli. Teroristu uzbrukumi nenospiež Rietumvalstis uz ceļiem – tie vienīgi izraisa pretreakciju. Un mūsu dienās šim terorisma paveidam par upuri krīt vairāk musulmaņu nekā rietumnieku.