Kasandras balss

Vain was the chief’s and sage’s priede

They had no Poet and they dyd!

In vain they schem’d, in vain they bled

They had no Poet and are dead!¹

Aleksandrs Poups pēc Horācija motīviem

Mūsu kopsaucējs ir VALODA.

Alfrēdam Dēblīnam, vienam no izcilākajiem 20. gadsimta romānistiem, reiz jautāja, kāpēc viņš raksta; viņš atbildēja, ka šādu jautājumu atsakoties sev uzdot. “Pabeigta grāmata mani vairs neinteresē,” viņš teica, tikai tā, kas attiecīgajā brīdī tiek rakstīta, “grāmata, kas top”. Rakstīšana Dēblīnam bija nepārtraukta valodas straume, kas plūst no tagadnes uz nākotni un ļauj vārdiem veidot un aprakstīt realitāti, kura mūžīgi atrodas tapšanā. “Metodei nav vietas mākslā, neprāts ir labāks,” viņš rakstīja vēstulē itāļu dzejniekam F. T. Marineti pēc tam, kad Marineti 1909. gada 20. februārī laikrakstā Le Figaro bija ieteicis māksliniekiem pieņemt “futūristu metodi” un apdziedāt “agresīvu rīcību, vardarbību un industriālo progresu”. “Nodarbojieties ar savu futūrismu,” Dēblīns atbildēja eksaltētajam kolēģim, “es nodarbošos ar savu dēblīnismu.” Bet ko tieši viņš domāja ar “dēblīnismu”?

Pirmā pasaules kara laikā Alfrēds Dēblīns bija ārsts vācu armijā, bet pēc kara atvēra savu privātpraksi Austrumberlīnes graustu rajonā, ko viņš aprakstīja savā slavenākajā romānā “Berlīne, Aleksandra laukums” (1929). Viņš bija mulsinoši pretrunīgs cilvēks: prūšu ebrejs, kurš jau krietnā vecumā pārgāja katolicismā; radikāls sociālists, kurš noliedza Krievijas revolūcijas pamatprincipus; psihiatrs, kurš apbrīnoja Freidu, bet apšaubīja psihoanalīzes dogmas; rakstnieks, kurš iestājās par stilistiski krāšņu literatūru, kas pastāvīgi pārkāpa pati savus noteikumus, un kurš mitoloģiju saviem darbiem smēlās Bībeles grāmatās. Viņa tēma bija 20. gadsimta pasaules mainīgā identitāte, bet viņa varonis bija Vecās derības Ījabs – daudzcietušais, taču ne lēnprātīgais, atklātu valodu runājošais, bet ne niknsirdīgais Ījabs, nevainīgā upura etalons.

1933. gadā, bēgot no augošajām nacistu režīma briesmām, Dēblīns, tāpat kā daudzi citi vācu intelektuāļi, kopā ar ģimeni atrada patvērumu Francijā, bet septiņus gadus vēlāk, pēc Parīzes okupācijas, viņam pa bīstamiem ceļiem cauri Spānijai un Portugālei izdevās aizbēgt uz ASV. Tur viņam piedāvāja vairākus darbus, ieskaitot scenārista vietu Holivudā: runā, ka vairākas ainas filmā “Minivera kundze” ir viņa rakstītas. Tomēr svešumā Dēblīns jutās ārkārtīgi vientuļš, viņš nekādi nespēja atrast kopīgu valodu ar jaunās mītnes zemes pilsoņiem. Kad kāds viņa kolēģis rakstnieks, kurš nacisma gados bija palicis Vācijā, apvainoja aizbraucējus, ka tie tagad bauda emigrācijas “atpūtas krēslus un klubkrēslus”, Dēblīns atbildēja: “Bēguļot no valsts uz valsti – zaudēt visu labi zināmo, visu, kas tevi veidojis, būt mūžīgam bēgulim un gadiem ilgi dzīvot kā ubagam trimdā, lai arī esi vēl spēka pilns, – lūk, kāds ir mans “atpūtas krēsls” un mans “klubkrēsls”.” Un tomēr pat trimdas izolācijā Dēblīns kā bija, tā palika, paša vārdiem runājot, “apsēsts ar rakstīšanas dziņu”.

Pēc kara, no 1947. līdz 1956. gadam, Dēblīns radīja dažus no saviem jaudīgākajiem darbiem, kuros galvenā varone lielā mērā ir pati valoda – daudz pārcietusī vācu valoda: sāgā “1918. gada novembris” viņš attēloja pieaugošo varas izkropļošanu Trešajā reihā, kuras iespējamību bija sagatavojusi pakāpeniskā nozīmju izkropļošana Veimāras republikā; “Amazones triloģijā” viņš 17. gadsimta barokālajā valodā atspoguļoja sava laika imperiālisma ļaundarības; un romānā “Hamlets jeb Garā nakts tuvojas beigām” viņš pat iztēlojās nākotnes sabiedrību, kura kaut kādā mērā spējusi sadziedēt savas brūces ar psihoanalīzes kritiskās valodas palīdzību. Diemžēl Dēblīna daiļrade, ja neskaita romānu “Berlīne, Aleksandra laukums”, ir lielā mērā un gluži nepelnīti aizmirsta. Tomēr viņa doma par valodu kā instrumentu, kas kalpo tiklab realitātes saprašanai, kā tās veidošanai, manuprāt, nav zaudējusi savu aktualitāti. Valoda Dēblīnam ir dzīvs organisms, kas pagātni nevis “pārstāsta”, bet “atspoguļo”: “tā liek īstenībai parādīties, tā ierokas īstenības dziļumos un iznes gaismā cilvēka stāvokļa fundamentālās situācijas, lielās uz mazās”. Tā faktiski pavēsta mums, kāpēc mēs esam kopā. Cilvēka funkcijas pa lielākai daļai ir individuālas: mums nevajag citus, lai elpotu, staigātu, ēstu vai gulētu. Bet mums vajag citus, lai sarunātos un lai viņi atspoguļotu mums to, ko mēs sakām. Valoda, saka Dēblīns, ir veids, kā mīlēt citus.

Kad tālā aizvēsturē, pirms kādiem 50 000 gadu, parādījās valoda kā apzināts saziņas līdzeklis, tā bija instruments kopīgai lietošanai, kas, balstoties kopīgā pasaules atspoguļošanas norunā, deva ļaužu grupai pārliecību, ka viņu koordinātu sistēma sakrīt un ka viņu runa atspoguļo līdzīgi uztvertu realitāti.

Paleontologi apgalvo, ka šī valodā uzburtās realitāte sākotnēji mūsu apziņā jautās kā kaut kas maģiski materiāls: valodas pirmsākumos vārdi to lietotājiem likās pastāvam ne tikai laikā, bet arī telpā – kā ūdens vai mākoņi. Amerikāņu psihologs Džūljans Džeinss uzskatīja, ka ilgi pēc valodas rašanās, kad pirms 5000 gadiem parādījās rakstība, rakstu zīmju lasīšana cilvēka smadzenēs uzbūra skanisku teksta uztvērumu, tā ka lasītie vārdi iegāja viņa apziņā kā fiziski objekti. Saskaņā ar Džeinsu “lasīšana 3. gadu tūkstotī p.m.ē., iespējams, izpaudās kā ķīļrakstu dzirdēšana, tas ir, skatīdamies uz šiem simboliem, lasītājs tos tvēra un lika kopā nevis ar acīm, kā to darām mēs, bet ar dzirdi, iztēlojoties tos skanam”. Valoda, kā zināja senie cilvēki, ne tikai nosauc realitāti vārdā, bet arī izsauc to no neesamības esamībā: tā ir radīšana ar vārdu palīdzību, kā arī ar reālās dzīves notikumu izklāsta palīdzību jeb to, ko mēs saucam par stāstiem.

Stāsti, saka Dēblīns, ir veids, kā mēs fiksējam savu pasaules pieredzi, savu un citu pieredzi. Kad Ījabs savās ciešanās atceras laiku, kad viņu vēl apspīdēja Dieva gaisma, un apgalvo, ka savā labestībā “aklajam es biju acis un klibajam kājas biju es”, ar atmiņu piesaukšanu vien nepietiek: Ījabs vēlas, lai viņa pieredze tiktu pierakstīta kā stāsts, kā liecība viņa ticībai. “Kaut tiktu pierakstīti mani vārdi,” viņš sauc savās žēlabās, “kaut tiktu tie grāmatā ierakstīti!” Kā to labi zināja Ījabs un Ījaba grāmatas autors, stāsti kristalizē mūsu zināšanas un piešķir tiem naratīva formu, lai, liekot lietā dažādas intonācijas, stilus un anekdotes, mēs neaizmirstu to, ko esam iemācījušies. Stāsti ir mūsu atmiņas, bibliotēkas ir šo atmiņu glabātava, un lasīšana ir māksla, ar kuras palīdzību mēs varam šīs atmiņas atdzīvināt, tās skandējot, komentējot un pārtulkojot atpakaļ mūsu pašu pieredzē, turpinot būvēt tālāk to celtni, kuru iepriekšējās paaudzes ir uzskatījušas par vajadzīgu saglabāt. 18. gadsimta vidū rabīns Uri no Stšeliskas jautāja: “Dāvids bija apdāvināts vīrs, viņš spēja sacerēt psalmus. Bet es? Ko es varu?” Un pats arī atbildēja: “Es varu tos lasīt.” Lasīšana ir atmiņas uzdevums, kurā stāsti mums ļauj izbaudīt citu pieredzēto tā, it kā mēs paši būtu to pieredzējuši.

Zināmos apstākļos stāsti var mums palīdzēt. Reizēm tie var mūs dziedināt, apgaismot un parādīt ceļu. Pirmām kārtām tie var mums atgādināt par mūsu stāvokli, izurbties cauri redzamajai lietu virskārtai un atsegt mums zem tās verdošās straumes un dziļumus. Stāsti var bagātināt mūsu apziņu, sagatavojot augsni atskārtai ja ne par to, kas mēs esam, tad vismaz par to, ka mēs esam, – tā ir būtiska atskārta, pie kuras var nonākt tikai saskarsmē ar cita balsi. Ja būt nozīmē tikt uztvertam, kā apgalvoja rabīna Uri slavenais laikabiedrs bīskaps Bērklijs (par spīti visiem mēģinājumiem novest šo tēzi līdz absurdam, mums tā joprojām ir ikdienas pieredzē balstīta patiesība), tad zināt, ka mēs esam, paģēr zināšanu, ka ir vēl kāds vai kādi, kurus mēs uztveram un kuri uztver mūs. Nav daudz līdzekļu, kas būtu labāk piemēroti šim abpusējās uztveršanas uzdevumam kā stāstu stāstīšana.

Stāstu izdomāšana, stāstīšana, uzrakstīšana, lasīšana ir cita citu papildinošas mākslas, kas ietērpj vārdos mūsu pasaules uztveri un var mums kalpot par mācību, par atmiņas tālāknodošanas līdzekli, par padomu vai brīdinājumu. Senajā anglosakšu valodā dzejnieku sauca par maker (radītājs) – vārdā, kurā kopā saaudušās vārdu virknēšanas un materiālās pasaules būvēšanas nozīmes. Saknes šādam nojēgumam atrodamas Bībelē. Saskaņā ar 1. Mozus grāmatas otro nodaļu Dievs, izveidojis no zemes Ādamu, radīja putnus gaisā un lauka zvērus un aizveda tos pie Ādama, lai redzētu, kā viņš tos nosauks, “un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu to vārds”. Šo cilvēkam uzticēto vārddošanas uzdevumu var tulkot divējādi. Vai Dievs gribēja, lai Ādams pats izdomā vārdu katrai radībai, vai arī šeit jāsaprot, ka viņš jau zināja to vārdus, bet Dievs gribēja, lai viņš tos izrunā skaļi – kā bērns, kas, ieraugot suni vai putnu, pirmo reizi izrunā vārdu “suns” vai “putns”? Vēlāk Talmūdā komentētāji abus pieņēmumus saplūdināja vienā. Viņi uzskatīja, ka Ādams izgudroja rakstību un ka ar šīs mākslas palīdzību viņš radīja izrunātos vārdus, taču nevis kā pagadās, bet saskaņā ar katras radības patieso dabu – kā dzejnieki, kuri atrod īsto vārdu tam, ko vēlas pateikt. Saskaņā ar talmūdisko komentētāju teikto, Ādama vārddošanas dāvanai, ko viņš bija saņēmis no Dieva, bija tik liels spēks, ka viņš ne tikai apstiprināja katras radības esamību, nosaucot to vārdā, bet arī pirmais nosauca vārdā cilvēku sabiedrības. “Dievs parādīja Ādamam visu zemi,” teikts kādā agrīnā Bībeles komentārā, “un Ādams noteica, kurām vietām būs tapt apdzīvotām, bet kurām – palikt tukšām.” Šim senajam skaidrojumam Dēblīns pievienoja savu komentāru: “Ādams ir visu cauri laikiem pasaulē ienākušo, tajā dzīvojošo un no tās aizgājušo cilvēku summa.” Ādama vārdi, mūsu vārdi, ļauj mums ieņemt vietu kā telpā, tā laikā. “Reizēm,” rakstīja dzejnieks Eriks Ormsbijs, “mani pārņem sajūta, ka vārdi dzīvo paši savu dzīvi, neatkarīgi no mums, un ka tad, kad mēs runājam vai rakstām, jo īpaši spēcīgu emociju brīžos, mēs tik vien kā pagrābjam kādu izpalīdzīgu zilbi vai frāzi.”