Kurmji – tas ir garšīgi

Nesen nolēmu, ka beidzot jāsāk risināt problēmas. Pirms dažiem gadiem manā dzīvoklī aizdambējās duša, un es izsaucu meistaru. Viņš pateica, ka ir Noras Bumbieres ārlaulības dēls, pat parādīja pasi, kā arī pajautāja, vai dušā var liet sālsskābi.

– Vai man tas nebūtu jāprasa jums? – es vaicāju, bet meistars Bumbieris jau bija ielējis skābi dušā un gaisā šāvās kodīgi dūmi. Nākamajā dienā man no šī dzīvokļa bija jāpārvācas, jo caurules bija sabojātas.

Šī gadījuma dēļ mana nesenā apņemšanās risināt problēmas bija pieticīga un klusa kā lūgšana bez vēlmes izaicināt likteni. Sāku ar mazumiņu: jau dažus mēnešus manas kurpes mēdījās ar porolona mēlēm. Bija izdilusi vieta, kur zole saskaras ar papēdi. Nezināmu iemeslu dēļ man ir 48. izmēra kāja, tādēļ katru apavu pāri uztveru kā dzīvesbiedru un cenšos strādāt pie attiecībām. Iepriekšējais apavu meistars man pārstāja patikt pēc tam, kad manā klātbūtnē kopā ar kolēģi aprunāja kādu klienti. Viņš teica:

– Bija atnākusi tā resnā kuce.

Tieši tā arī teica, resnā kuce. Tai mirklī es sapratu, ka nākamā resnā kuce varētu būt es. Tādēļ atradu citu apavu remontu, kur varēja arī izgatavot atslēgas un jebko citu. Pagrabs sveica ar jocīgu smaržu kokteili, kurā varēja izšķirt ādu, kaķa urīnu, krāsu un lupatas. No katakombām iznira maza auguma sieviete un uzreiz ķērās pie lietas:

– Jūs no Indijas vai Himalajiem?

Es paguvu nobīties, ka viņa gribēs runāt par kalačakru, bet sarežģītākas lietas par kalačakru pasaulē nav.

– Vai šie ir sieviešu apavi? – viņa pajautāja, kad izvilku no maisa divas milzīgas, melnas siles, ko pieņemts uzskatīt par kurpēm.

– Jo jūs esat tumsnējs, tāpēc, – viņa piebilda.

Paskaidroju, ka esmu iededzis, jo visu laiku bildēju putnus.

– Kā viņi nemūk no jūsu lielajiem apaviem?

– Vajag uzvesties pareizi.

– Kur ir putni? – viņa turpināja.

Es vaļsirdīgi atzinos:

– Visur. Piemēram, kapos.

Sievietes ziņkārei nebija robežu:

– Jūs tos bildējat no Pārdaugavas?

Bija jāsaka taisnība, tāpēc noraidoši pakratīju galvu, bet apavu pavēlniece turpināja:

– Vai jūs bildējat arī čūskas? Es ļoti godinu čūskas.

Te es apstulbu un nekavējoties aizdomājos par Indiju un kobru Šivam ap kaklu. Uz nākamo jautājumu, atšķirībā no daudziem citiem, man izdevās noreaģēt strauji. Kad sieviete pavaicāja, vai man ir laiks, es atteicu, ka nav, lai gan laiks man bija, vismaz tā es tobrīd domāju. Man bija laiks mierīgai kafijas iedzeršanai un garai izelpai, kura nekad nepienāk.

– Kāpēc pūces nekad nekustas? – sieviete centās paspēt pirms izelpas.

Atbildēju, ka tās medī krēslā, bet pa dienu negrib, lai kāds pamana.

– Ko medī?

Es biju iedzīts strupceļā. Padalījos ar saviem novērojumiem:

– Nu, piemēram, kurmjus.

Sievietes sejā atplauka noslēpumains smaids, un viņa domīgi novilka:

– Kurmji – tas ir garšīgi.

Vēl viņa paguva pajautāt, vai kurpes man vajag steidzami, uz ko saņēma noliedzošu atbildi. Es justos atvieglots, ja šai pagrabā nebūtu jāatgriežas nekad, pat ja nams būtu sabrucis zemestrīcē un manas kurpes mētātos starp gruvešiem. Taču iekšējā balss teica priekšā, ka šis stāsts nebeigsies ar kurmjiem. Ne velti viņa bija pierakstījusi manu telefona numuru.

Pēc dažām dienām man bija jāuzstājas kopā ar vokālo ansambli Putni – starp skaņdarbiem jānolasa daži faktu apkopojumi par putniem. Saule bija pašā zenītā, bet ēnā uzbruka odi. Viena meitene tēloja putnu un ātri dziedāja zilbes “bu”, “bu”, “bu”. Viens mūziķis vicināja gaisā koka dzeni. Tas bija iestiprināts spirālē un dauzīja knābi pret koka pamatni.

Uzreiz pēc koncerta piezvanīja nepazīstams numurs. Klausulē skanēja vīrieša balss:

– Tas nekas, ka būs šuve?

– Kur?

– Uz kurpēm, – viņš paskaidroja.

Protams, es neiebildu, jo būtu vienkārši smieklīgi iebilst pret visu, kas jau noticis, un pēkšņi sākt principiāli pretoties kaut kādai šuvei.

Vakarpusē saule vēlīgi nozuda, bet vasaras naktis tik un tā bija karstas. Pa dienu braucu uz mežu, putnu dzirdinātavu, kuru biju uzbūvējis, lai fotografētu putnus. Lielajā finiera silē ietilpa simt litru ūdens, blakus atradās telts, kurā tupēju vairākas stundas, gaidīdams kadru. Putnu vajadzība pēc ūdens nenozīmēja it neko: lai gan biju rēķinājies, ka tuvumā nav nevienas ūdenstilpes, putni mēdza vairākas stundas no vietas ūdeni ignorēt, bet tad salaisties veseliem bariem. Vienā no šādām reizēm piezvanīja viņa un pateica, ka kurpes ir gatavas. Tad pēc garas pauzes sieviete vēlējās precizēt, kad tieši es ienākšu. Viņa to aizdomīgi uzsvēra. Bet es gribēju būt kā putns, kura noslēpumainā trajektorija nepakļaujas cilvēka izpratnei. Kāda paziņa man pastāstīja, ka viņas kaimiņš visu laiku kliedzot rozetē, no rīta līdz vakaram. To demonstrēdama, viņa pati iekliedzās. Reiz viņš pat esot iekāpis viņas dzīvoklī caur balkonu, nozadzis datoru un nodevis lombardā, kas atrodas tās pašas mājas pirmajā stāvā. Kliegšana tā arī neesot mitējusies.

Kādu dienu, iedams gar apavu remontu, es saņēmos un nokāpu pagrabā. Dzelzs durvis bija ciet, uz tām lieliem ķeburiem stāvēja rakstīts “Partraukums”. Blakus bija pievienots telefona numurs, it kā tas varētu mainīt faktu, ka ir partraukums. Todien nebija lemts. Mēģināju citu reizi. Durvis čīkstot pavērās, bet iekšā neviena nebija, skanēja tikai balsis. Klausīdamies no sliekšņa, es skaidri dzirdēju, ka viena no balsīm nenoliedzami pieder Uldim Tīronam. Esmu klausījies šai balsī simtiem stundu un nekad nevarētu to sajaukt ne ar vienu citu. Pēc mirkļa sapratu, ka šo sarunu pirms dažiem mēnešiem pats biju šifrējis. Es viegli iekaucos, lai pievērstu sev uzmanību, bet paliku nesadzirdēts. Iegāju iekšā. Manas kurpes stāvēja atstatus no visām pārējām. Šuves ar neapbruņotu aci saskatīt neizdevās. Es palūkojos virzienā, no kura skanēja Tīrona balss. Viņš runāja televizorā, kam apkārt stāvēja krējuma iepakojums, zobu pastas tūbiņa un citas sadzīviskas lietas. Neviena cilvēka tuvumā nebija. Kārdinājums aiziet prom bija diezgan liels, gandrīz tikpat liels kā vēlme palikt. Un tikai tad, ielūkojies istabas dziļumā, es ieraudzīju apavu remonta sievieti, kas ciešā zīdaiņa miegā gulēja uz dīvāna. Pēkšņi, it kā sajutusi manu skatienu, viņa strauji pielēca kājās, taču nelikās ne apmulsusi, ne vainīga un uzreiz sacīja:

– Neesi basām kājām? Bagāts!

Gluži neviļus paskatījos lejup, lai pārliecinātos, ka man kājās tiešām ir apavi, un atbildēju, ka ir taču arī citi. Sieviete turpināja domu:

– Bet ienaidnieki jānogalina, kamēr tie ir embrija stadijā. Tās taču ir kara kurpes!

Un viņai bija taisnība, iekšējais karš nebeidzas nekad, tāpēc vienkārši apjautājos, cik tas viss man izmaksās. Sieviete paskaidroja, ka dārgi, toties būšot uz visu mūžu. Viņas atbilde neskanēja pārliecinoši. Es nespēju noticēt, ka kurpniece nevēlas mani redzēt atkal.

– Jums laikam būtu grūti karā, jūs esat liels, – viņa domīgi piebilda un nostājās man pretī maza kā antonīms. Kad samaksāju un ieliku apavus maisiņā, viņa teica:

– Interesanti, vai medmāsa varētu iznest jūs ievainotu no karalauka? – un pēc mirkļa piemetināja: – Un es?

Pagrabs reibināja ar savu dvingu, fonā skanēja Tīrons, un es jutu gandrīz nepārvaramu vēlmi kliegt rozetē. Kaut kur tālumā pūce apēda kurmi.