Laiks un panki

Tāds, lūk, vingrinājums, kā domāt par to, vai esmu vecs: mans dzimšanas gads ir tuvāk brīdim, kad bītli bija slavas zenītā, (1975. pret 1964. gadu un gadiem tam apkārt) nekā mana pērn dzimušā dēla – brīdim, kad Prāta vētra bija slavas zenītā (2017. pret 2000. gadu un gadiem tam apkārt). Atrisinājums liek man domāt, ka šodienu no manas piedzimšanas šķir kosmiski attālumi. Vai otrs piemērs: lielu daļu tā saucamā brīvā laika pagājušajā gadā veltīju, lai iepazītos ar aptuveni 500 grāmatā “The Encyclopedia of Punk” (Braians Kogans, 2006) aprakstītajiem pankroka izpildītājiem, noklausītos visu viņu daiļradi un izvēlētos kādus 300 sev tīkamākos albumus, kurus pievienot mājas kolekcijai. Tātad iznāk, ka 2017. gadā es padziļināti pētīju žanru, kura uzplaukums bija ap 1980. gadu. Ja es par kaut ko tik ļoti būtu interesējies tīņa vecumā, kad fanot par popmūziku šķiet dabiskāk, tad ap 1990. gadu man būtu bijis jāinteresējas par 1950. gada mūziku – piemēram, par 500 Fatsam Domino vai Patijai Peidžai līdzīgiem māksliniekiem. Kas ir absurds kaut vai tāpēc vien, ka pats apzīmējums “populārs” nekādi neiet kopā ar parādību, kas svin 40 gadu jubileju.

Gada nogalē, nākamajā dienā pēc savas dzimšanas dienas, devos uz Latvijas 1. rokkafejnīcu (bijušais Žurnālistu nams), lai apmeklētu pasākumu “Grupas Inokentijs Mārpls 30 gadu jubilejas koncerts un albuma “Āmuris un sirpis” raudzības”. Kas piešķir šādam notikumam simbolisku nokrāsu? Galvenokārt tas, ka IM ir kulta grupa. “Kulta grupa” gan ir vispretīgākais un novazātākais apzīmējums masu medijos, bet tik un tā neizbēgt no acīmredzamā: IM ir un paliek “kulta grupa”, iespējams, viena no trim četrām Latvijas rokmūzikas vēsturē.

Protams, kulta statusam šajā izpratnē nav nekāda sakara ar popularitāti. Lielākā Latvijas sabiedrības daļa, pat ieskaitot tos, kuriem pusaudzība iegadījās 80. un 90. gadu mijā, par IM ir dzirdējuši apmēram tikpat daudz kā par kādu Ligeti vai Šēnberga interpretāciju Normunda Šnē vadībā – proti, apaļu neko. Kults, šķiet, diezgan cieši ir saistāms ar noslēgtu loku, kas kultu kultivē, un IM gadījumā tās ir Latvijas underground mūzikas subkultūras aprindas, kurām domāt par to, ka Mārplam jau trīsdesmit, ir kaut kas līdzīgs kā “Forsaitu teikas” vai “Budenbroku” pēdējo lappušu lasītājam: ak dievs, šis viss taču sākās pirms veselas mūžības!

Izstāstīt, kā IM soli pa solim nopelnījis kulta statusu, goda vārds, nav iespējams. Zinātājs to tāpat zina, nezinātājam būs tikai neizpratne: notikumi un procesi, kas kādas subkultūras pārstāvim izsauc sajūsmu, skatītājam no malas var likties visai pelēki vai pat nožēlojami. Es arī droši vien būtu ar mieru pieņemt, ka Latvijas esperantistu vai filatēlistu kustības vēsture ir neaizmirstami grandiozu sasniegumu virkne, taču neesmu gatavs par to sajūsmināties kā tie, kas visu pārdzīvojuši uz savas ādas.

Tā ka jums būs vien man jānotic uz vārda, ka IM ir kulta grupa. Lai nostiprinātu savu viedokli, atsaukšos uz autoritāti – Ulda Rudaka grāmatā “Rokupācija” par IM līderi Raimondu Lagimovu, sauktu par Dambi, teikts: “Dambja muzicēšana, uz ko viņu savulaik ierosināja jau pieredzējušākais Nils Īle, grupu N.S.R.D. un Tilts dalībnieces Ingunas Černovas brālis, sākās tad, kad divi bērnības draugi, Poligrāfiķu arodvidusskolas audzēkņi, nopirka pirmo akustisko ģitāru. Grupas biedri teica: ir nu gan duraki, jo par tādu naudu taču varēja paņemt veselu režģi alus. Šos puišus sauca Raimonds Lagimovs un Māris Šverns. Režģis alus – tas bija vesels kapitāls, jo pat vienas pudeles dēļ Nils Īle reiz ceļu no Jūrmalas līdz Rīgai mēroja uz vilciena pakaļējā bufera. Bija noslēgtas derības – vai viņš to varēs vai tomēr nobīsies.”

8. decembra vakarā Latvijas 1. rokkafejnīca jeb tā sauktā Roķene bija sašķelta divās pasaulēs: pagrabu un pirmo stāvu pildīja piektdienu parastie klienti – no provincēm Rīgā saplūdušie studenti, liepājroka un karaokes mīļotāji, meitenes pērkamas tuvības meklējumos un pircēji britu tūristu veidolā. Viņiem pa vidu aši, kā baidoties saelpoties indīgu gaisu, uz otro stāvu lavījās cita publika, kuru vispirms raksturoja tas, ka viņi Nebija Saposušies. Svarīgi atzīmēt, ka viņi ne vien Nebija Saposušies, dodoties uz izklaides iestādījumu: viņi vispār Nekad un Neparko netaisījās Saposties. Šie piecdesmitgadnieki pēdējo 20 gadu laikā Neparko nebija bijuši ar mieru nomainīt džemperi pret jaunāku vai pat, nedod dievs, citu apģērba gabalu. Uz augšstāva pasākumu bija salasījušies ļaudis, kuri Nekad nebija interesējušies par to, kā cilvēkam būtu jāizskatās sabiedrības acīs. Raugoties uz viņiem, nebija iespējams neatcerēties anekdoti: “Īsts panks nezina, vai ir puisītis vai meitenīte, jo viņš nekad vēl nav novilcis bikses.” Viņu priekšā ar savu krekliņu, uz kura čegevariska silueta stilistikā bija atainota Juta Strīķe, es sajutos bezmaz vai kā tāds “pozētājs” (poser panku subkultūrā ir lielākais apvainojums: tāds, kuram subkultūras ārišķīgās izpausmes ir svarīgākas nekā patiess, “no iekšām nākošs” visa noliegums). Tiesa, daži gan pienāca, lai ar mani nofotografētos. Pienāca arī kāds vecs cīņubiedrs no tiem laikiem, kad dirnējām saplēstās biksēs Filharmonijas skvērā 90. gadu vidū, lai mani lepni stādītu priekšā savam 17 gadus vecajam dēlam. Ak, saldais Jēzu!

Uz skatuves dažādu laiku IM sastāvu dalībnieki pievienojās Dambim un izpildīja senas panku dziesmas. Dziesmas, kas mums – pankiem – šķiet tik labas tieši tādēļ, ka tas nav pat minimālisms vai lakonisms, tā ir pašparodija par minimālismu un lakonismu. Kāda monumentāla daile dveš no GBH, kas vairākas minūtes no vietas kliedz:“Power corrupts!”, vai, piemēram, The Exploited, kas neskaitāmas reizes pēc kārtas ber: “I hate cop cars”, vai tas pats IM – īsi un izsmeļoši: “Krievija, atpisies!” Nu, kurā vēl mākslas veidā, kurā vēl žanrā ar to pietiktu? Jūs tur, ārpus, varat runāt par klišejām vai nabadzīgu vārdu krājumu kā banalitātes vai bezgaumības pazīmi – uz mums tas neattiecas, mēs tam stāvam pāri. “Dendijs ar vienpatības un negācijas estētiku izaicina pašu Dievu,” kā teica Kamī “Dumpīgajā cilvēkā”.

Uz skatuves kāpa jau pieminētais Šverns, lai nodziedātu dažas savas dziesmas. Tobrīd stāvējām publikas rindās kopā nu jau ar kādu citu veco laiku cīņubiedru, kurš pēdējos gadus desmit darbojas visādos reklāmas un stārtapu biznesos. Ieminējos, ka, manuprāt, pat tās Šverna dziesmas, kuras savulaik bijušas viņa devums IM repertuārā, skan kā viņa vēlāko laiku grupa Baložu pilni pagalmi. Cīņubiedrs noprasīja, vai es esot ievērojis, ka Baložu pilni pagalmi esot tipiska meiteņu grupa, jo 90% grupas pielūdzēju ir meitenes. Es noburkšķēju, ka “nuja, nuja, tas pats, kas ar Stīvenu Patriku Moriseju”, sajuzdamies šīs īpašās sīkrunas ekvilibristikā kā zivs ūdenī. Jaunībā tas mums šķita tik svarīgi – šī bezgalīgā spriedelēšana par to, kas kuram patīk underground mūzikā, aprauti, nedaudz mizoginiski, nedaudz ciniski vērtējumi Džeimsa Dīna varoņu estētikas garā.

Starpbrīdī cīņubiedrs sāka tīt marihuānas kāsīti, un mēs izgājām svaigā gaisā uz Mārstaļu ielas un pīpodami sākām šausmināties par to, cik nepiemērotā vietā tiek rīkots IM koncerts, jo nabaga visi vecie panki spiesti saskarties ar pirmo stāvu publiku. Ak vai! Ja mēs būtu zinājuši, cik ironiski izklausīsies mūsu saruna briestošo notikumu gaismā! Cīņubiedrs vēl paspēja piebilst, ka pēc kāsīša koncerta otrā daļa viņam patiks labāk, un mēs devāmies atpakaļ klubā, kur mums tūlīt pat uzmetās virsū apsardze, triumfējoši izņēma no mana biedra kabatas dozīti ar zāli, bet pašu uz kaut kurieni aizvilka.

Vai tad tas bija tas, ko mēs bijām gribējuši? Pēc visiem šiem gadiem birojos mēs gribējām tikai vienu – šajā vakarā noliekt galvu savu jaunības Weltschmerz priekšā. Pie velna, lai es izklausos patētisks, bet es mūžam atcerēšos brīdi, kad 16 gadu vecumā kādā lauku mājā Skultē pirmo reizi dzirdēju Dead Kennedys dziesmu “Kill the Poor”. Tas bija tā kā vienā daudz vēlāk sacerētā BG dziesmā: “Прочел Дао Дэ Цзин / И понял: “Попал!”” – man uzreiz tapa skaidrs, ka nekad vairs neiepazīšu neko, kas būs sirdij tuvāks kā pankroks.

Tā kā apsargiem no manis neko nevajadzēja, devos atpakaļ uz otro stāvu, mokoši apsvērdams, kā tad būtu rīkojušies īsti biedri jaunībā, kad panku solidaritāte stāvēja pāri visam. Vai man vajadzēja doties līdzi? Vai man vajadzēja pacensties kādā no apsardzniekiem izsaukt, piemēram, baiļu jūtas no priekšniecības? Aha, vai ne? – šajā pašā iestādījumā, kurš slavens ar to, ka pat Artusa Kaimiņa rēciens “Vai tu zini, kas es esmu?” nespēja apsardzes godavīrus atturēt no savu pienākumu bezkaislīgas izpildes?

Lejup uz garderobi pa priekšu man kāpa daži no džemperainajiem ar pašķidru matu rotu, kurus kā IM pamatpubliku aprakstīju šī stāsta sākumā. Nācās kopīgi atkal iziet cauri tai otrajai pasaulei, kura valdīja apakšstāvos. Ejot gar karaokes istabu, kurā kāds divdesmitgadnieks kauca Mārtiņa Freimaņa dziesmu, viens no vecajiem pankiem noburkšķēja otram: “Klausoties karaoki, vienmēr vari noteikt – kurš pamests, kurš tikko pamests, bet kurš vienkārši ir dalbojobs.”

^{Februāra sākumā klubā} Depo norisinājās otras pazīstamākās Latvijas panku grupas PND 20 gadu jubilejas koncerts: es uz to neaizgāju, jo man likās, ka tie ir jau par jaunu. Sociālajos tīklos izsmēja organizētājus, kuri bija lūguši uz koncertu ņemt līdzi dokumentus. Ak, šie panki! Lai viņiem ir 30, 40 vai 50, viņi joprojām turpina domāt, ka kāds var pieprasīt, lai viņi pierāda savu pilngadību… Kā kulta mūziķa un aktiera Žeņas Gudzja dziesmā: “Играй, гармонь, играй, старых панков приласкай!”