Nesen, klīstot ar zinošiem ļaudīm Romā pa Apija ceļu, precīzāk, tā sākumu vai beigām, nokāpām pirms gadiem simt jaunatklātajās Svētā Sebastiāna katakombās; tā paša Sebastiāna, kuru dažādi jutekliski skulptori gadsimtu gaitā attēlojuši tā, it kā starp orgasmu un nāvi nebūtu nekādas atšķirības, lai gan tai reizē viņš līdz galam tomēr nenomira. Katakombu dziļumā, kur apmaldīties ir vieglāk par vieglu un kur Vatikāns aizliedzis fotografēt (it kā tādēļ, lai saglabātu mirušo piemiņu, vai tādēļ, lai saglabātu iespēju šo vietu komercializēt), viens otram līdzās atrodas divi bagātu romiešu apbedījumi. Kapa vietas ierīkotas ērti – lai karstajā saulē apmeklētāji piknikus un dzīres varētu rīkot kapavietas dziļumā, bet mazākā svelmē – uz apbedījumu virspusē iebūvētiem akmens zviļņiem. Vairāk nekā 2000 gadus vecās freskas vēl saglabā šo dzīru tēlus, kur dzīvie dzīro kopā ar mirušajiem, kuriem vīnu lēja mutē pa īpašu zemē iebūvētu caurulīti.

Kā saka kapeņu un kapavietu pētnieki, tieši skatoties uz apbedījumiem, var saprast dzīves vērtību sistēmu, kuru sev bija izgudrojuši kapeņu iekārtotāji. Kapi vairāk stāsta par dzīvajiem nekā par mirušajiem. Bet šī triviālā atziņa nebūtu pieminēšanas vērta, ja nekalpotu par fonu jautājumam, kas pēdējā laikā mani reizēm nodarbina: ko nozīmē būt dzīvam? Kā atšķirt dzīvos no mirušajiem? Varbūt dihotomija – “dzīvs vai miris” – un dubultais noliegums – “ne dzīvs, ne miris” – ir maldinošas domas figūras un starp šiem stāvokļiem pastāv mainīgas, pulsējošas attiecības: šobrīd tu mazliet esi dzīvs tajā, ko dari, taču pavisam miris tajā, ko domā un runā, bet citā situācijā tavas darbības ne ar ko neatšķiras no galvanizēta līķa kustībām, toties uz brīdi tevi nes un virza kāda nez no kurienes uzradusies dzīva doma. Ja paskatās tā, tad robežšķirtne starp dzīvo un nedzīvo, dzīvajiem un mirušajiem izplūst, kļūst poraināka un Hērakleita uztaustītais vārdos “dzīve [ir] nāve” iegūst vēl viena lasījuma iespējas. Šodien būt nedaudz mirušam, bet rīt kaut kamī nedaudz atdzīvoties var izrādīties nevis poētisks tēls, kas plivinās ap patieso lietu stāvokli, bet stingrs un precīzs notikumu apraksts. Būt it kā dzīvam, bet īstenībā mirušam ir nepatīkama, bet ļoti reāla iespēja. Kā mēdza runāt Dantes laikabiedri: ja tu nedomā un nezini, ja tu nesaproti un – Merabs piebilstu – ja neesi pie apziņas, tad tevī no dzīves nav ne smakas, tas ir, tikai neliela smaciņa ir viss, kas palicis no dzīves. Iespējams, viņi neņēma vērā, ka rīcība var būt arī domas un apziņas akts, bet varbūt šobrīd viņu vārdi vairs nav dzirdami īsti skaidri. Skaidrs ir viens: izlasot šajā numurā Tīrona sarunu ar manis nu jau pārsteidzoši ilgi, bet, cerams, vienmēr, kamēr daudzmaz būšu pie apziņas, mīlēto Aleksandru Pjatigorski, man nerodas nekādas šaubas, ka viņš, pat būdams miris, ir dzīvāks par mani.