Man tikko nomira draugs

Par Igora nāvi uzzināju Amerikā. Kad sestdien ap 10 no rīta pēc vietējā laika pamodos, telefons jau bija pilns ar ziņām par notikušo. Līdzjūtības vārdi, jautājumi par bēru datumu, ziņu virsrakstu apspriešana – to visu ieraudzīju gandrīz vienlaikus. Kad saņēmos iziet no guļamistabas, draudzene, pie kuras tobrīd viesojos, jautāja, kā man iet. Es atbildēju, ka ne pārāk. “Man tikko nomira draugs” – tā noteikti nav atbilde, ko Amerikā sagaida uz jautājumu “kā tev iet?”.

Igors bija vadītājs visiem maniem darbiem, sākot no kursa darba otrajā studiju gadā un beidzot ar pēcdoktorantūras projektu. 15 gadu laikā mēs bijām kļuvuši par kolēģiem, bet vēl būtiskāk – par draugiem. Tagad man šķiet, ka esmu kļuvusi par filozofisko bāreni, un nu man nāksies pieaugt. Nav vairs kam prasīt padomu.

Turklāt nav jau tā, ka es būtu pie viņa vērsusies pēc padoma sevišķi bieži. Pēdējo gadu sarunās mēs pārsvarā apspriedām ēdienus, manus bērnus un norises fakultātē, savukārt jaunībā man bija pārāk bail viņam ko jautāt, jo negribējās atzīt savu nezināšanu. Šķiet, šajā ziņā manas attiecības ar Igoru var pielīdzināt manām attiecībām ar filozofiju kopumā: tikai noticējusi, ka manā priekšā ir atvērta grāmata, es to spēju sākt lasīt.

Taču Igors arvien bija tāds kā filozofisks stūrakmens, aiz kura paslēpties sliktos laikapstākļos. Ar viņu varēja apspriest idejas vai vienkārši pasūdzēties par grūtu nedēļu vai liekiem birokrātiskiem procesiem; un, aizsūtot viņam kādu savu pēdējo rakstu, uzzināt, ka viņš to ir jau izlasījis. Konstruktīvus padomus spēj sniegt daudzi, bet Igors... viņš bija tāds kā drošības un mājīguma garants. Iespējams, arī tāpēc, ka Igors cilvēku vērtēja augstāk par viņa sasniegumiem, paveiktajiem darbiem vai pozīciju karjeras kāpnēs. Cilvēks Igoram bija kaut kas pavisam cits – līdzās esamība un kopā būšana. Manuprāt, tas izskaidro, kāpēc viņš brīžiem izteicās tik mīklaini: klausītāji viņam nebija līdzeklis, ar kā palīdzību kaut ko panākt vai uz ko atstāt kādu iespaidu. Ja saprata – ļoti labi, bet, ja nesaprata – nu, to jau varēja gaidīt.

Viņš ne vien mācīja, bet elpoja dzīvesmākslu, un liela nozīme tajā bija draudzībai un mīlestībai. Reiz, pamanījis, ka divi studenti pasākuši slinkot pēkšņi uzplaukušas mīlestības dēļ, Igors priecājās un sprieda, ka viņi pievērsušies būtiskajam. Un, kad es Nīčes un Fuko dzimšanas dienā apprecēju čalīti ar dīvainajām cepurēm, ar kuru biju iepazinusies konsultāciju rindā pie profesora kabineta, Igors mums uz kāzām uzdāvināja eksistenciālista Martina Būbera “Es un Tu” savā tulkojumā ar ierakstu: “A. un A. Saukām, topošajiem Es un Tu meistariem.”

Dzīve un dzīves baudīšana aizvien izvirzījās priekšplānā, kamēr Igors neapstādamies, brīžam galvu reibinošā ātrumā gan iedziļinājās filozofijā, gan arī tulkoja filozofijas tekstus un mācīja studentus. Viņš strādāja zinātnes mašinērijai vēlamajos un piecgades plānus pārsniedzošos tempos, tomēr vienmēr atbalstīja nepieciešamību veltīt ilgāku laiku pārdomām un asi iestājās pret zinātnes birokratizēšanu.

Nāk prātā Nīčes vārdi Igora tulkotajā “Tā runāja Zaratustra”: “Miesa ir liels prāts, daudzveidība ar matīšanu Vienu, karš un miers, ganāmpulks un gans.” Cilvēks nekad nav kaut kas viens, un arī Igors aizvien bija daudzveidība. Viņš bija pesimistisks optimists – aizvien entuziasma un jaunu ideju pārpilns, bet vienlaikus skeptisks par nākotnes izredzēm. Viņš bija ļoti precīzs, tomēr mīklains; sabiedrisks, taču noslēgts; asprātīgs, bet skumjš; zinošs, bet atvērts nezināmajam. Tāpat kā filozofija: viņš stāstīja daudz, bet neko nepateica priekšā.

Latvijas filozofiskajā telpā Igors bija un joprojām ir neaizstājams – un ne jau tāpēc, ka būtu pats gudrākais vai labākais vai sarakstījis visvairāk grāmatu, bet drīzāk gan tādēļ, ka viņš filozofijā dzīvoja un apkārtesošie to sajuta. Tieši šis filozofiskais īstums bija tas, kas vairākas studentu paaudzes neglābjami padarīja par šuvajevistiem.

Igors ir bijis svarīgs daudziem, un es esmu tikai viens no viņiem, kuriem ikvienam ir savs Igora Šuvajeva tēls, savas atmiņas un savs sēru pieredzējums. Un tomēr man bija kaut kas jāpasaka tieši tagad, kad nav ko teikt, bet klusēt arī nav iespējams. Varbūt tas ir tādēļ, ka Igors man ir dāvinājis vairākus savus grāmatu tulkojumus, piebilstot: “Ja sanāk, varbūt vari arī kaut ko uzrakstīt.” Bet man tā arī nesanāca. Bet varbūt tādēļ, ka gribējās kaut reiz vēl ar viņu sapīpēt, atvadīties un pateikt paldies par visu, kas ir bijis, – gan ievirzi filozofijas dzīvē, gan draudzību visu šo gadu garumā. Es pat spēju iztēloties šo sarunu, kura, visticamāk, beigtos ar draudzīgiem smiekliem un manu ironisku pateicību par situāciju, kurā viņš mūs pēkšņi ir izlēmis pamest. “Nē, nu paldies, Igor...” es teiktu, bet viņš pasmietos un atbildētu, ka viņš jau arī nevar turpināt tā mūžīgi...

Neatceros gandrīz neko no savas pirmās uzstāšanās konferencē, taču zinu, ka pēc manas uzstāšanās pagalmā smēķējām un Igors vaicāja: “Vai rokas drebēja? Neuztraucies, tā būs vienmēr.” Tobrīd nesapratu, kā šis izteikums man varētu palīdzēt, taču šodien saku arī es: “Vai jums Igora pietrūkst? Neuztraucieties, tā būs vienmēr.”