Mana bērnība sektā

Mūsu noslēgtajā komūnā mums, bērniem, mācīja, ka tuvojas pasaules gals, bet manas pasaules gals pienāca, kad man lika doties prom.

“No kurienes tu esi?” Vairumam tas ir parasts iepazīšanās jautājums, bet man tas ir ārkārtīgi sarežģīts un liek vai nu melot, vai izskaistināt faktus, jo īstā atbilde ir aptuveni šāda: “Es uzaugu Kanzasā, Losandželosā, Sanfrancisko, Ņujorkā, Bostonā un Martasvinjardā, bieži ceļoju piecu automobiļu karavānā pāri visai valstij no vienas vietas uz nākamo. Manā dzīves realitātē ietilpa LSD, valdības siers un pārbūvēts skolēnu autobuss ar abos sānos uzkrāsotiem vārdiem “Uz Veneru, lai lūst vai plīst”.” Un tam, lai gan tā ir tīra patiesība, ir grūti noticēt. Tas vairāk izklausās pēc vēlēšanās pievērst sev uzmanību, tāpēc parasti saku tikai: “No Ņujorkas pavalsts ziemeļiem.”
Precizēšu. Es piedzimu 1968. gadā 100 pieaugušo un 60 bērnu ģimenē un viņu vidū pavadīju dzīves pirmos 11 gadus. Tā dēvētā Laimana ģimene pati sevi sauca par “kopienām” – daudzskaitlī. Tā bija no ārpasaules noslēgta esība. Man nebija nekādas saskares ar personām ārpus Ģimenes; visu manu pasauli apdzīvoja ļaudis, ko biju pazinusi no sākta gala. Mani mācīja mājās, un es netiku vesta pie ārsta. (Profesionālus mediķus izsauca tikai ārkārtas gadījumos: nocirsti pirksti, kad mēs, bērni, skaldījām malku, vai ar karstu ūdeni applaucēti augumiņi sorgo ražas novākšanas laikā.)
Tāpat mani audzināja ticībā, ka galu galā mēs dzīvosim uz Veneras. Kad man bija mazliet pāri divdesmit, vairākus gadus pēc tam, kad jau biju atstājusi Ģimeni, kāda sieviete, uzklausījusi manu stāstu par bērnību, teica: “Izklausās nevis pēc komūnas, bet pēc sektas.” Es joprojām vairos no šī vārda un gatavajiem aizspriedumiem, kas nāk tam līdzi. Kāda ir atšķirība starp komūnu un sektu? Lūk, viena: sekta nekad sevi nesauc par sektu. Šo vārdu izgudrojuši ļaudis, kas nav sektās, lai apzīmētu un klasificētu grupas, kuras uzskata par ekstrēmām vai bīstamām, tāpēc tas šķiet nosodošs, vīzdegunīgs un šaurs. Tas man liek aizstāvēt savu audzināšanu. Jūs nezināt, kā tas bija.
Ar laiku man tomēr nācās pārdomāt dažas neapstrīdamas patiesības. Es uzaugu harismātiskā, komplicētā vadoņa Mela Laimana valdīšanas laikā, kurš nepārtraukti izdeva jaunus dzīves noteikumus. Tiesa, Laimans nekad nav licis saviem sekotājiem kādu nogalināt, kā izdarīja Čārlzs Mansons, bet, ja viņš būtu licis, esmu diezgan droša, ka viņi būtu paklausījuši. 1973. gadā trīs Laimana ģimenes locekļi mēģināja aplaupīt banku; viens tika nogalināts, bet abi pārējie nonāca cietumā. Mels Laimans ir arī sarakstījis grāmatu ar nosaukumu “Pasaules glābēja autobiogrāfija”.

Parastākos apstākļos uzaugušiem ļaudīm mana bērnība šķiet eksotiska, skandaloza un aizraujoša. Sektas ir aizraujošas, taču Mansona un Laimana ģimenēm bija kas kopīgs – ikdienas dzīves banalitāte šajās noslēgtajās pasaulēs. Ja dzīvo lielā ļaužu grupā, vienmēr ir trauki, kas jāmazgā, un kaudzēm veļas, kas jāizžauj. Plāni ceļojumam uz Veneru tika kalti uz šo sīko ikdienas mājas darbu fona. Kā es mēdzu teikt, stāstot ļaudīm par savu pagātni: “Tā nebija tikai skābe un orģijas.” (Pieaugušie lietoja skābi kā līdzekli garīgai izaugsmei. Orģiju, cik man zināms, nebija.) Bet es ne vienmēr saku, ka arī man bija laimīga bērnība vai vismaz kaut kas no tās. Mēs, Ģimenes bērni, gandrīz katru dienu kopā dziedājām, novācot zemenes vai kukurūzu, – Vudija Gatrija dziesmas vai tautasdziesmas, piemēram, “Lejā ielejā”. Mēs lasījām mežā lāčpurnus. Makšķerēšana bija liela lieta, un katru reizi, kad kāds pieaugušais noķēra lufaru vai asari, es vienu zvīņu ielīmēju savā dienasgrāmatā. Mums bija suņi, kazas, govis, vistas, Šetlendas ponijs, vārdā Stārdasts, un korella, vārdā Čārlzs. Lielākie bērni pirms gulētiešanas lasīja priekšā mazākajiem – “Nārnijas hroniku”, “Laika plaisu” –, un mēs aizmigām cits uz cita trīs vai četri vienā gultā.
Tiem bērniem, kuri citu dzīvi nemaz nepazina, ikdienišķa bija pat mistika. Piemēram, mēs regulāri lietojām Vīdžas dēli. Plaukti bija pilni ar piezīmju burtnīcām, kur pierakstītas pieaugušo sarunas ar dažādiem gariem. Mēs, bērni, drīkstējām sarunāties tikai ar vienu garu – Fēdru –, un dažkārt pēc vakariņām mēs sapulcējāmies ap dēli, lai viņu izsauktu. Vīdžas dēlis bija roku darbs, tā tekstūra bija skaisti nopulēta, rādītājs klāts ar violetu samtu. Jautājumus drīkstēja uzdot tikai lielākie bērni, un mūsu acis bija piekaltas rādītājam, kad tas slīdēja pa dēļa gludo virsmu, uzņemot ātrumu. Klusa filca švīkstoņa pa koku bija vienīgā skaņa, jo mēs bijām aizturējuši elpu, gaidot atbildes. Kādu vakaru viens no jautājumiem bija: “Kas Gvineverei jāiemācās?” Sekoja atbilde, ka es esmu maza sliņķe. Pēc tam es nedēļām tīrīju visus pelnutraukus dzīvojamā kompleksā, nokaunējusies, bet arī slepeni sajūsmināta, ka Fēdra zina par tādu mani.
Tāpēc nav brīnums, ka 1979. gadā, kad man lika atstāt Ģimeni, es, asarām plūstot pār vaigiem, lūdzos, lai man ļauj palikt. Tovakar, 25. augustā, es ierakstīju dienasgrāmatā: “Esmu pagalam apjukusi un satriekta. Man trūkst vārdu… Es nevaru dzīvot prom no visa, ko mīlu. Es šovakar nevaru aizmigt… Bet es zvēru pie DIEVA, ka atgriezīšos un būšu tāda pati. Es cīnīšos ar pasauli un atgriezīšos savā vietā.” Vēl tagad man ir grūti rakstīt par Laimana ģimeni. Ir pagājuši četri gadu desmiti, kopš es lūdzos, lai man ļauj palikt, un man joprojām nav vienalga, ko viņi domā.