Melnais pūķis, sarkanās asinis

Žans Ženē teicis, ka vardarbība ir spēks, kas rada, bet nežēlība ir spēks, kas iznīcina.

“No gun, no respect,”¹ saka melnādainais no geto baltajam vidusšķiras vīrietim Lorensa Kasdana filmā “Lielais kanjons”. Īstenība – un ne tikai ASV – šausminoši skaidri parāda, ka šie četri vārdi ir pašreizējās (iz-)dzīvošanas filozofijas sāls: slepkavošana kļuvusi par realitāti. Skolu pagalmos valda nemiers, bieži vien brokastu sviestmaize vai sporta apavi var kļūt par vienlaikus banālu un iracionālu vardarbības izraisītāju, taču bieži tas saistīts ar pavisam citiem, varētu teikt, vēl iracionālākiem motīviem – ādas krāsu un tautību. Un runa nav tikai par skolu pagalmiem.

Šādai pasaulei vajag izpausties arī mākslā, lai tā būtu noderīga ne tikai kā laika pavadīšana un izklaide. Īpaši pēdējo gadu kino atrodas izteiksmes formas nežēlībai – šausmīgā vardarbībā uz ekrāna. Šāds kino vēršas arī pret tiem, kuri vēlas aizliegt vardarbību kino, paziņojot, ka pasauli tik vardarbīgu padara tieši plašsaziņas līdzekļu vardarbība.

Taču tagad mēs dzīvojam kādā dīvainā vietā, proti, slepkavības un nāve, un slimības mūsu sabiedrībā oficiāli gandrīz vai netiek atzītas – pat tad, ja visapkārt sit augstu vilni karš. (Ula Štekla)

Varbūt pasaule vienmēr bijusi nežēlīga, bet iepriekš tas nebija tik skaidri redzams, jo nekad nav bijis tik tiešas piekļuves vardarbības skatiem kā tagad. Pasaules nežēlība pieejama jebkur – televīzijā, video, interneta sarakstē, presē. Pasaule ir kļuvusi par globālo ciemu – vismaz no Rietumu skatpunkta –, un tieši ziņas tiecas “dzīvot” uz pasaules mēroga katastrofu rēķina. Tās notur skatītāju uzmanību, piedāvājot viņiem drošību. Citu nelaime apliecina paša eksistenci. Taču aiz tā slēpjas vēl kas cits: sanguine se saturare – remdēt savas alkas pēc asinīm. Acīmredzot cilvēkam nepieciešama konfrontācija ar vardarbību kā savas cilvēciskās esamības daļu. Cilvēces vēsture ir pilna ar demonstratīviem asinsizliešanas aktiem – burtiski inscenētām publiskām spīdzināšanām un eksekūcijām. Piemēram, ideja, ka nāvessods attur no nozieguma, šķiet neapgāžama – par spīti tam, ka pētījumi to ir pārliecinoši atspēkojuši. Mērķis nav vis atturēšana, bet gan (valsts)varas demonstrēšana.

Vardarbīgs, ātrs sociālo problēmu risinājums pats ir vardarbības akts, kas izraisa citus vardarbības aktus. (Edgars Reics)

Nežēlības un vardarbības atainojums stiepjas cauri visai kino vēsturei. Pats tās sākums varētu būt Edvina Portera “Ziloņa elektrokūcija” 1903. gadā. Kopš tā brīža kino vēsturē iemīta īsta kino vajadzībām nokauto dzīvnieku asiņu taka. 30.–50. gadu goona-goona² filmās (“Mežoņu zelts”, 1933; “Karamodža”, 1954) bija ainas, kurās patiešām tika nogalināti dzīvnieki, un tās kliedzoši reklamēja uz afišām un preses bukletos; itāļu “Mondo” cikls (“Suņa pasaule”, 1961), ko veidoja Gvaltjēro Jakopeti un Franko Prosperi, šīs nogalināšanas ainas saistīja ar cilvēku rituāliem, lai šādas nepieņemamas darbības “dokumentētu”. Līdzīgā veidā arī fašistiskā vācu filmā (Frica Hiplera “Mūžīgais žīds”) slepkavošanas ainas tika izmantotas, lai veidotu ebreja tēlu atbilstoši nacionālsociālistu ideoloģijai.