Mēs esam tas dziedošais ciemats

– Skarbas bildes, vai ne? – teica blakussēdētājs, karavīrs Serhijs, kad viņam pastāstīju par Vladu Krasnoščoku. Serhijs kārtējo reizi izvilka tālruni:

– Tūlīt parādīšu skarbas bildes. Man te ir vesels arhīvs.

Braucām autobusā no Kijivas uz Rīgu. Desmit minūtēs kopš mūsu iepazīšanās Serhijs jau bija parādījis savu uzturēšanās atļauju Latvijā, invalīda apliecību (ievainots pie Harkivas – lodes šķembas rokā un kājā, zudusi motorika) un visādus fotoattēlus: Vaivaru rehabilitācijas centrs, tirdzniecības centrs Origo, Brīvības piemineklis, Serhijs ar sievieti, Serhijs ar šauteni, kuru viņš pats pielāgojis šaušanai ar vienu roku (“Mums ir arī tādi bez rokām, bez kājām. A ko darīsi?”). Tagad kārta sadegušiem krievu karavīriem, videoklipiem ar gūstekņiem.

– Jūs droši vien tagad ņemsiet atvaļinājumu? Lai atkoptos no ceļojuma stresa.

Šāds jautājums no tāda realitātes nocietināta cilvēka kā Serhijs šķita mazliet ironisks, bet es zināju, par ko viņš runā: pagājušoreiz pēc Ukrainas brauciena drudzī nogulēju vairākas dienas. Šoreiz centos par to nedomāt. Tas ir vilciens, kuru tāpat nevar apturēt.

Uz Polijas robežas karavīrs Serhijs attapa, ka viņam kabatā palicis piparu gāzes baloniņš.

– Klusē! Protams, ka pāri robežai nedrīkst, – viņam teica cits, kuram arī bija atļauts izbraukt.

– Bez tā es pa Rīgu neiešu. Nāk visādi putinisti klāt, piekasās, bļaģ.

Pipareni, tāpat kā pāris par daudz iepirktās cigarešu paciņas, Serhijs noslēpa tualetē. Pīpēt viņam gribējās vienmēr un visur. Kamēr pārējie pasažieri naktī knosījās sēdekļos, Serhijs vienkārši izrubījās, kaklu noliecis taisnleņķī.

No rīta jau bijām Rīgā. Serhijs paziņoja, ka esot “gandrīz vai latvietis”. Pie mantu saņemšanas es paspiedu viņam roku un devos uz tramvaju, labi zinādama, ka Serhiju nekad vairs nesatikšu. Mājās uzreiz izraudājos – viss ceļojums triecientempā šķērsoja apziņu – un, drusku pagulējusi, devos uz draudzenes meitas piecu gadu dzimšanas dienas svinībām. Biju viņai Harkivā nopirkusi krāsojamo grāmatu par varoņiem, uz tās gan bija rakstīts, ka “dļa maļčikov”. Tur, saprotams, ir arī tanki, bet atrast tādas, kurās to nav, nav viegli.

– Kā gāja Ukrainā karā? – ballītē prasīja deviņgadnieks.

Teicu, ka biju Ukrainā, bet nebiju karā. Karā bija Serhijs. Pēc tam domāju, ka tā visdrīzāk bija tāda puspatiesība. Atrast ukraini, kuru nav ietekmējis iebrukums, nebūtu iespējams.

Vakarā pirtī satiku Laimu, kura arī bija nupat pārradusies no Kijivas. Teicu, ka kādu laiku tā būs – ka dažas skaņas liksies pa īstam un gribēsies ar kādu par to parunāt, bet šķitīs, ka neviens nesaprot. Ka var gadīties saslimt un ka noteikti prasīsies atgriezties.