Mirušo skaitīšana

Pirms 150 vai nedaudz vairāk gadiem radās savāda doma: varētu saskaitīt mirušos. Pilsoņu kara laikā leknajos Dienvidu laukos amerikāņi pirmo reizi savas kultūras vēsturē sāka par nāvi domāt skaitļu valodā. Karavīru reģistri, kā arī ievainoto un mirušo saraksti 19. gadsimta vidū nebija ierasta lieta. Amatpersonas baidījās, ka tiks vainotas bojāgājušo nāvē, ja tos uzskaitīs vai nosauks vārdā, bet militārie vadoņi uzskatīja, ka precīza mirušo uzskaite iedrošinās pretinieku.

Tagad, protams, par zaudējumu statistiku – par 50 bojāgājušajiem masu apšaudē vai 1400 bezvēsts pazudušajiem zemestrīcē – mēs runājam pavisam viegli, it kā tas tā būtu bijis vienmēr. Mēs dzīvojam uzmērītā pasaulē, mūsu prāts paļaujas uz skaitļiem, kas pasaka priekšā, kā uztvert zaudējumu un kā novērtēt notikušā relatīvo traģismu.

Tādēļ šķiet tik neparasti, ka kādreiz tas tā nebija. Galu galā, cilvēki ir skaitījuši simtiem gadu pirms Pilsoņu kara – monētas, akrus un zirgus, desmit plaukstas augstus¹. Mēs esam skaitījuši arī cits citu: Ceturtā Mozus grāmata, sauktā Numeri, uzskaita Izraēla dēlus un viņu ģimenes, vairākkārt un vairāku tuksneša klejotāju paaudžu garumā, kas devis šai grāmatai tās nosaukumu. Šīs skaitīšanas apliecināja Dieva apsolījumu, ka izraēliešu ciltis turpinās vairoties, un tādējādi uzturēja dzīvu viņu iedomāto nākotni: kamēr vien izraēliešu skaits turpinās augt, būs arī apsolītā zeme, kur tiem atgriezties.

Jau pirms demokrātiskā modernā laikmeta pastāvēja priekšstats par masām. Cilvēki cits citu skaitīja un piešķīra skaitīšanai simbolisku nozīmi, un tieši tāpat cilvēkiem senatnē bija konkrēti priekšstati par to, ko nozīmē būt kopā. Mūsdienās šī vārda visbiežāk lietotā nozīme nāk no zinātniskās izpratnes par masu kā īpašību, kas saistīta ar svaru un objekta ieņemto vietu pasaulē; ar šo vārdu aprakstāms arī liels daudzums priekšmetu, piemēram, vīģes, dokumenti vai monētas. Džefrija Čosera “Hercogienes grāmatā” tas lietots zvērestam: “By the masse I durste swear,”² rakstīts viņa poēmā par nāvi. Reizēm ar šo vārdu tikušas apzīmētas bēdas, kam nav nosaukuma vai iemesla, dziļu skumju sajūta.

Tomēr svarīgāk par to, ka 19. gadsimtā kopā ar citām lietām mēs sākām uzskaitīt arī savas nelaimes un bēdas, ir tas, ka saskaitītais ieguva nozīmi, kas nebija tikai skaitliska. Karalauka medmāsas, mātes, māsas un aktīvistes, kas Dienvidu pavalstīs palīdzēja kā kareivjiem, tā civiliedzīvotājiem, veica mirušo uzskaiti veidos un nolūkos, kas armijniekiem līdz tam nebija daudz rūpējuši, piemēram, lai informētu ģimenes. Ziemeļu pavalstīs publiskie un privātie centieni reģistrēt brīvprātīgos un ievainotos bija fragmentāri, tomēr bieži sniedza lielu mierinājumu ģimenēm, kuru dēlus un tēvus citādi bez pēdām aizslaucītu kara vēji.

Pēc Apomatoksas kapitulācijas pēckara atlabšanas gados daudz uzmanības tika veltīts pilnīgas statistikas apkopošanai par kara upuriem, it kā šī uzskaite ļautu, citējot vēsturnieci Drū Gilpinu-Faustu, “pārapbedīt mirušos” un kalpotu par pēdējo remdinājumu. Amerikāņiem vajadzēja ārpus valodas un politikas eksistējošu veidu, kā samierināties ar milzīgajiem cilvēku upuriem. Pateicoties rūpīgajam darbam, ko paveica gan tie, kas piedzīvoja šo laiku, gan arī vēsturnieki vēlākos gados, mūsdienās ir zināms, ka Amerikas pilsoņu karā gāja bojā vairāk nekā 620 000 cilvēku. Tas ir tikai nedaudz mazāk nekā nogalināto amerikāņu skaits visos citos karos – no Neatkarības kara līdz Afganistānai – kopā.

Mūsu kultūras alkas pēc skaitļiem lielā mērā sakņojas šajās zaudējuma dzīlēs. Taču nāves statistika piešķīra nozīmi arī katrai individuālajai dzīve, pat ja šī nozīme tika atvasināta no kopskaita. Skaitļi sāka izteikt ne tikai traģēdijas relatīvos apmērus, bet arī tās būtību. “Skaitīšana pārcēla uzmanību no individuālā uz kopējo, no nāves uz Mirušajiem,” raksta Gilpina-Fausta. Tomēr skaitīšanai bija arī pretējs efekts: nāve kļuva panesama, jo vairs nebija abstrakta, bet gan konkrēta un ierobežota. Tikt saskaitītam nozīmēja, ka esi eksistējis.

Amerikāņu sabiedrībai bija vajadzīgs koncepts, kas iekļautu šo pretrunu, kas atzītu un aptvertu vardarbības visuresamību, tās apjomus un nāvējošo cenu, vienlaikus saglabājot cilvēcisko uztveres mērogu un personiskumu. Tā vairs nespēja dzīvot ar Volta Vitmena “neskaitāmajiem kapiem” un “bezgalīgo nāvi”, kam trūka konkrētības, lai patiesi raksturotu zaudējumu un tā apmērus.

Tie, kuri skatīja Dienvidu pavalstu kaujas laukus savām acīm vai arī vēlāk Matjū Breidija fotogrāfijās, redzēja traģēdiju, kas bija satricinoša, taču paciešama. Atsaucoties uz Sūzanu Sontāgu, tas bija riebums, taču savādā kārtā arī suminājums. Šī nozīmju saplūsme ir izšķiroša: statistikai, tāpat kā fotogrāfijām, piemīt zināma morāla autoritāte. Mūs var atgrūst tās nozīme, tomēr tā palīdz ieraudzīt notikušo skaidrāk, tālab remdina. Lai gan tā ir pretruna, lielos apmēros nāve var šķist vienlaikus individuāla un komunāla.